Šodien neesmu izdarījusi neko no plānotā. Visu dienu vāļājos gultā ar sajūtu, ka kāds jostasvietā cenšas manu muguru pārlauzt uz pusēm, turklāt papildus man sāp arī spranda. Tas viss ir kas jauns, man parasti mugura nesāp. Esmu pavisam sabijusies, lai nenotiek kā j-kga draudziņam, čota man operāciju negribas, bet gan jau, ka tās ir tikai manas iedomas, es vispār katru savu sāpi esmu tendēta momentā saistīt ar vēzi un tamlīdzīgi smagām problēmām, un slimības simptomu gūglēšana manas iedomas par gaidāmo nāvi/ellīgajām ciešanām parasti tikai pastiprina. Visbeidzot gan esmu piecēlusies, jāaiziet līdz kurpniekam, jāaizved lupatas uz ķīmisko tīrītavu un jāaiziet uz lekciju, kurā ir kaut kāds super-apjomīgs seminārs, cik nu no atsūtītajiem materiāliem var spriest. Rīt jāparaksta līgums, jāsatiek S., jāiedzer (moš muguru atlaidīs) un jānopērk kurpes. Sestdien, svētdien jāiedzer vēl un tad pirmdien uz darbu.