Mūsu maksa ir jauni imigrantu tūkstoši - rusifikācija. Daudziem tā šķiet ballīte, bet Latvija ar esošo etnisko kompozīciju nevar uzņemt nevienu bēgli.
Vismaz manas mentorējamās ģimenes aizbrauks atpakaļ tikko būs tāda iespèja. Pasaule nemitīgi mainās un mani galīgi nesatrauc tas, kādà valodā sazināsies mani pēcteči pēc 100 gadiem. Galvenais, lai mierà un pàrticībā. Vai kāds baigi raud par lībiešu valodas izzušanu? Neesmu manījusi - dabisks process. Ari jauktās ģimenes visādās anglijās un vèl kur nu tur diez vai baigi latviešu valodu izvirzīs kà prioritāti.
Pasaules pieredze rāda, ka bēgļi nebrauc atpakaļ. Tāpat - multikulturālās valstīs nekad nav miers un pārticība. Katrs krievvalodīgais migrants vairo šeit Krieviju. Un pati Tu Pleskavā dzīvot negribēsi, tā kā apsver jau - uz kurieni Tu muksi.
13% vīriešu, pàrējā daļa - sievietes ar bērniem. Viņas toč pie saviem mužikiem atgriezīsies lielākā daļa, es domāju. Bet vispār mani multikulturāla vide neuztrauc - man ir ukraiņu vīrs, attiecīgi multikulturāla ģimene. :)
Labi, es tikai saku, ka cena par Ukrainas karu Latvijai ir rusifikācija.
Nu, paskatīsimies pēc gadiem 3-5
Divas ģimenes jau ir izbraukušas un tikušas mājās. :)
| From: | tante |
Date: | 26. Marts 2022 - 07:13 |
---|
| | | (Link) |
|
vienīgais kas cibā trūkst - iespēja "laikot" :)
takš to uzskati, ka zem šitā es uzspiedu Like, un nevis automātiski, bet pilnīgi apzināti :)
Bēdīgi lasīt.
Tikmēr es nesaprotu, KO tie cilvēki spiežas tieši Rīgā. Rīga aizrijusies, lai brauc uzreiz labāk tālāk. Tās vīzas nedeg, skolu un pirmo pašvaldības palīdzību (jo realitātē pabalsti un pakas iet caur pašvaldībām) var dabūt arī bez tām. Ja tev kādi vēl gadās - sūti uzreiz prom no Rīgas. Sigulda, Cēsis, Ventspils, Jelgava, Kuldīga un ne tikai!
Mana māsa Siguldā gaida ukraiņus, kas jau kādas 3 dienas mīņājas Rīgā, nevar izdomāt, jo varbūt vienam no 2 pieaugušajiem būšot darbs Rīgā, un kā gan tad ar izbraukāšanu (atvadieties no idejas, ka darbs būs pie mājām!). Un tikmēr māsa neuzņem citus. Te gan arī akmens transporta organizāciju dārziņā. Mana māsa ar saviem bija vienojusies par izmitināšanu, jau sagādājusi transportu no Rīgas, bet organizācija autobusā no Polijas pateikuši, ka dzīvesvietu sarūpēs, realitātē gan nakts vidū zvanījuši no vnk pagaidu viesnīca Rīgā, tad nu tur arī palikuši, jo māsa nevarēja uz sitienu tikt pakaļ. Un tagad tāds ne šis ne tas. Realitātē taču Rīgā dzīvesvietu dabūt ir baigā veiksme.
Man tāda personīga škrobīte, tā teikt. Tas pat nav pārmetums atbraucošajiem ukraiņiem, es jūtu līdzi un atbalstu, kā varu. Bet škrobe par bardaku gan ir.
Turklāt mazajās apdzīvotajās vietās cilvēki nepaliek vieni kā tas var būt lielajā Rīgā. Īpaši, ja viņiem ir savas uzņemošās ģimenes. Viņi tiek sagaidīti atplestām rokām un iekļauti vietējā dzīvē.
Lūk, lūk cik zinu Mālpilī bijušās tehnikuma kojas vēl pustukšas un gatavas uzņemt, skola tur tieši blakus utt. Bet nu jā... Tieši domāju, ka šobrīd izšaus visu pulveri un ko tad... Ne jau pēc mēneša tas ārprāts beigsies :(
Es par to pašu - pietaupīt pulveri!
Ļoti saprotu Tavu škrobīti - tiem, kas pieteikuši izmitināt cilvēkus, lielai dałai pat atzvanījuši joprojām nav. Par ārpus-Rīgu Tev ir liela taisnība - Jułas ģimene apmetās Mārupes novadā, viss 5x ātrāk kà Rīgā!
Apbrīnoju! Es šobrīd nevaru neko. Nu, vienu segu atdevu un laikam kkad sākumā kkādu naudu noziedoju. Dzeru uz nakti nervu zāles lai var aizmigt un nelasu ziņas, jo vienkārši nevaru. Šodien vispār ģimenei svētki, es knapi varu funkcionēt un nofeikot normu. Sūtu viņiem visiem tur un tiem, kas palīdz te lūgšanas un gaišas domas
Ir svarīgi darīt to, ko vari, un tik, cik vari, nelēkt pāri pakaļai, zaudējot savu un ģimenes nosacīto līdzsvaru. Ja varēji noziedot segu un kaut kādu naudu - super! :) Varbūt atkal kaut kādā brīdī būs kaut kādi resursi, ko varēsi dot. Ja šobrīd nav, tad nav.
Jā, es domāju, ka nekas nav zaudēts, vasarā un pēc tam arī visādi varēs atbalstīt gan bēgļus gan palīdzētājus
... bet reāli palīdzot un darot lietas labā var nedaudz nokratīt to nenormālo pizģecu, kas uzklupis čuprā. Vismaz man tas palīdzēja sazemēties un norīt zemāk kamolu kaklā.
un mums te vispār jau pa smuko, pat brīvprātīgajiem piedāvā simbolisku samaksu par nakts stundām.
Jā! Egoistiski, bet palīdzēšana man dod iekšēju līdzsvaru un mieru.
Tas arī ir vienīgais veids, kā saglabāt empātiju ilgstoši.
Jo līdzi jušana ir nogurdinoša lieta. Kad tu saproti, ka tu palīdzi, tā ir atpakaļsaite, kas uzlādē.
Īpaši, kad ir iespēja palīdzēt pavisam konkrētiem cilvēkiem! :)
Man gan ir arī 72h gatavības soma sakrāmēta, gatavs plàns gadījumam “ja nu kas”, tad arī kaut kā stabilizē. Un! Man nav vairogdziedzera, kur uzkrāties radioaktīvajam jodam! Aleluja! 😀
man par somu bija ieraksts pirms 3 nedēļām:) Nopirkām divus supervieglus guļammaisus un pasūtījām radio, kas vienlaicīgi ir pauerbanks un lukturis. Izdomājām, ja jāmūk, tad labāk uz moča, nekā ar auto...un tad atcerējos, ka mums tak M. tēvs/skumjš smaidiņš/. Tagad vienkārši papildinu krājumus pieliekamā un apsveru indēšanas plānu kā tā ukraiņu ome ar saviem pīrādziņiem.
| From: | uldy |
Date: | 27. Marts 2022 - 18:15 |
---|
| | | (Link) |
|
Iemet ziņu, kad to sataupīto pulveri vajadzēs. Gribās palīdzēt, bet ir skaidrs, ka šobrīd ir baigā masa ar palīdzību. Bet kā būs pēc pāris mēnešiem…
reti šeit ieskatos, paldies, ļoti ņemu vērā! |