| Jānoraksta nost |
25. Mar 2022|20:43 |
Biedri, es nevaru, es vienkārši nevaru - man jānoraksta nost tas viss.
Par karu, protams.
Pirmā mana mentorējamā ģimene no neliela miesta Višņeve pie Kijevas. Juļa, 32 gadi. Ar pieciem bērniem - divi pašas, divas viņas miesīgās māsas, kas aizbildniecībā, jo vecāki miruši, un brāļa dēls, kuru brālis piespieda braukt līdzi.
23.februāra vakarā ar kaimiņiem pasēdējuši - voblas un alus - sprieduši, ka tūlīt jau pavasaris, laiks šašliku marinēt. Juļa aizbrauca pirmajās kara dienās. Līdz Rīgai četras diennaktis. Viena, ar pieciem bērniem, kur jaunākajam 2.5 gadi, kabatā vien pāris mazas rotaļlietas iemetusi prom taisoties.
Nepasen sazinājusies ar kaimiņiem, šie saka: "Juļa, izcepām!"
"Ko izcepāt?"
"Nu, to šašliku! Drausmīgi bombīja, bet mēs tā ātri - uzspraudām un iekšā, tad savācām un atkal iekš!"
Juļas vīrs ziņo, ka tikko izremontētajā dzīvoklī ietriekušās lādiņa šķembas.
Juļas paziņa no Irpiņas, kurai meita piedzima 5 dienas pēc kara, beidzot tikusi līdz drošai vietai. 10 dienas pagrabā, piens pazudis no stresa. Maisījums bijis, bet ūdens gan ne. Tikko dzimušu zīdaini barojuši ar kompotā, kas atrasts pagrabā, šķaidītu maisījumu. 10.dienā izgājusi lūgt, lai palaiž. Uz ko RU kareivis atbildējis - jā, es tevi palaižu, bet, ja kaut kur tālāk nošaus, tad atvaino! Kājām ar pārnedēļas veco zīdainīti gājuši prom no pilsētas. Šauts uz cilvēkiem, kas pamet pilsētu straumē, bet nav trāpījuši.
Otra mana ģimene - uzrakstīja pilnīgā randomā man sieviete FB. Ieteicis kādā palīdzības grupā kāds, pieļauju, ka no PVO, bijušie kolēģi. Vienkārši pajautāja par dokumentiem un kārtību, kā un kas. Esam sagaidījuši. Ziemas drēbēs. Mamma ar divām meitenēm ziemas drēbēs un katra ar mazo mugursomu. Viņām ļoti, ļoti veicās - no Ļvivas līdz Rīgai tika nepilnas diennakts laikā, izmitināja mans kolēģis, ātri sakārtojām dokumentus un meitenes jau pirmdien dosies uz skolu. Viņas bija sagrabinājušas 150 EUR ar cerību, ka ar to pietiks pirmajam laikam dzīvošanai. Naivās.
Brālis no Polijas ziņo - Polijas resursi jau teju izsmelti. Saticis sievieti ar bērnu stacijā - netīrām mutēm, maisiņiem rokās. Ielicis kabatā skaidru naudu, lai vismaz paēst un izgulēties ir, par ko.
Mana vīramāte joprojām Poltavā. Sakaltējusi sausiņus, izpērk vienkārši to, kas ir. Bet tur mierīgi - zeme dreb, laikam no bombīšanas Harkovā, bet uz galvas nekas nekrīt. Pagaidām.
Ceru, ka tas tā arī paliks.
Mīļie, labie, man šķiet, ka mums šobrīd jāpietaupa pulveris - palīdzība būs nepieciešama arī pēc 2-3-6 mēnešiem. Un tiešām, tiešām ļoti nepieciešama.
Rimi un Maxima kartes vairs netiek dalītas. Palikušas Lidl, bet arī nav zināms, cik ilgam laikam. Rīgā pieraksts uz soc.pakalpojumiem ir uz apmēram 23.aprīli. Tas ir pēc mēneša, rupji rēķinot. Līdz tam - labdarība un cilvēki. Vai arī bomžojies pats, kā vari.
Mūsu maksa - degvielas un gāzes cenas, pamatīgs robs sociālajā budžetā - nudien ir nesalīdzināmi zema, kad redzam, kādu cenu maksā Ukrainas cilvēki.
Tas ir drausmīgi.
Pat vīns nelīdz. |
|