porcelāna lellīte [userpic]

27. Oktobris 2017 (12:57)

mani lasa daudzi gudri un centīgi cilvēki, varbūt var ieteikt literatūru par tēmu kā pateikt nē! nevis no psiholoģiskā aspekta, bet pašus piemērus? es zinu kad to darīt, man ir problēmas ar to 'kā' lai būtu jēga un bez konflikta un apvainošanās. man jau parastā situācijā sīkruna sagādā galvassāpes, es ikdienā runāju strupi un bez vēlamības izteiksmes (pavēles, pavēles vien) bet ik pa laikam vajag atteikt ķeksīša pēc izteiktus piedāvājumus lai nevienam nepaliktu rūgtumiņš un būtu pieklājīgi

Comments

Posted by: unpy ([info]unpy)
Posted at: 27. Oktobris 2017, 13:08

Nē.

Posted by: rūsganais sprakšķis ([info]mufs)
Posted at: 27. Oktobris 2017, 13:26

apvainošanās ir lieta,ko pasniegšanas forma ļoti daudzos gadījumos nevar ietekmēt, ir cilvēki,kuri bez apvainošanās nevar

man reizem pat liekas,ka tā ir tāda manipulācijas forma, iebiedēt citus ar savu apvainošanos.
piemēram,man vīrs uz vīkendu prom, bet pie manis māte. es viņai vakar gari un plaši izskaidroju,cik svarīgi man ir pabūt vienai mājās, ka es negribu,lai viņa apvainojas, bet es tiešām gribētu pabūt ar sevi ,blablabla

man nupat skaipā pienāk jautājums "ja jau tu tāpat šovakar neesi mājās,varbūt es varu braukt mājās rīt?"
*^^%&, es pēc darba aizbraucu uz treniņu un tad esmu mājās un rīt no rīta es esmu mājās, un es gribu būt viena mājās, bet pēc visa tā,kas jau ir izrunāts, es nepsēju pateikt to nē
* aiziet izlekt pa logu

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 27. Oktobris 2017, 13:50

apvainošanās ir manipulācijas forma. man šķiet svarīgi neļauties manipulācijai un nejusties par to slikti un nejusties atbildīgai par kāda cita emocijām. nu ka kāds uz tevi dusmojas/apvainojas /ir bēdīgs jo tu, nezinu, atsaki tikšanos/nevari palīdzēt/kko negribi u.t.t. un ka tu drīksti atteikt un nejusties vainīga, jo tās ir otra cilvēka emocijas. es ar šo cenšos strādāt, jo nu pieauguši cilvēki taču. un ja nebūtu radi gan jau nestresotu (par kolēģi piemēram).
bet baigi grūti šito iemācīties. bet nu vismaz ir kāda jēga no terapijas imho, ja reiz dzīvi padara vienkāršāku.lol

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 27. Oktobris 2017, 13:54

t.i. tu drīksti atteikt un viņa drīkst apvainoties. tas ir normāli. ja tev apvainošanās (kaut vai tikai iespējamas nevis faktiskas) dēļ jāstāv uz galvas un jādanco riņķī apkārt - nav normāli tā tam nav jābūt. ja tev tikai iedomājoties kādu situāciju viss iekšā sažmiedzas, jo zini ka apvainosies un Tad Būs - pilnīgi noteikti nenormāli

es gan arī strādāju pie tā lai ne vien nejustos vainīga, bet arī a)pazemīgi neatvainotos katru reizi, jo nu kamon - lietišķās situācijās tā nebūtu jādara b)neattaisnotos ar gariem paskaidrojumiem. bet tas b ir briesmīgi grūti izdarām un man šķiet arī daļa no manipulācijas

Posted by: rūsganais sprakšķis ([info]mufs)
Posted at: 27. Oktobris 2017, 15:31

domā es to visu nezinu, hah.
bet tas aiziet bezgalīgajā dancī ar vainas apziņu, ka esmu slikta meita, pievērsu maz uzmanības, un pati sobrīd slikti panesu emocionālu diskomfortu un doma vien no tā,kādas manai atbildei" nē brauc sodien" sekas būs tūlīt un indīgās piezīmēs vēl gadiem, saliekas,ka vieglāk paciesties līdz rītdienai...

Posted by: planeeta ([info]planeeta)
Posted at: 28. Oktobris 2017, 08:00

Latviešu valodā ir šī grāmata. Visnotaļ sakarīga:
http://www.ibook.lv/BD_grutas-sarunas-anne-diksone.aspx?BID=f8d9f28c-fc6a-4f78-a2a4-ca3a93cc8357

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 28. Oktobris 2017, 23:51

Super! Paldies!

Posted by: zan ([info]zan)
Posted at: 28. Oktobris 2017, 16:27

Es bieži saku, ka man nav laika (klasiski, bet laikam jau cilvēkiem patīk labāk to dzirdēt nekā, ka negribu vai neesmu ieinteresēta).

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 28. Oktobris 2017, 23:51

ir reizes kad tas neiet cauri

10 Lasīt komentārus piebilst