27. Oktobris 2017 (12:57)
mani lasa daudzi gudri un centīgi cilvēki, varbūt var ieteikt literatūru par tēmu kā pateikt nē! nevis no psiholoģiskā aspekta, bet pašus piemērus? es zinu kad to darīt, man ir problēmas ar to 'kā' lai būtu jēga un bez konflikta un apvainošanās. man jau parastā situācijā sīkruna sagādā galvassāpes, es ikdienā runāju strupi un bez vēlamības izteiksmes (pavēles, pavēles vien) bet ik pa laikam vajag atteikt ķeksīša pēc izteiktus piedāvājumus lai nevienam nepaliktu rūgtumiņš un būtu pieklājīgi
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
t.i. tu drīksti atteikt un viņa drīkst apvainoties. tas ir normāli. ja tev apvainošanās (kaut vai tikai iespējamas nevis faktiskas) dēļ jāstāv uz galvas un jādanco riņķī apkārt - nav normāli tā tam nav jābūt. ja tev tikai iedomājoties kādu situāciju viss iekšā sažmiedzas, jo zini ka apvainosies un Tad Būs - pilnīgi noteikti nenormāli
es gan arī strādāju pie tā lai ne vien nejustos vainīga, bet arī a)pazemīgi neatvainotos katru reizi, jo nu kamon - lietišķās situācijās tā nebūtu jādara b)neattaisnotos ar gariem paskaidrojumiem. bet tas b ir briesmīgi grūti izdarām un man šķiet arī daļa no manipulācijas