| Optimisms virs zemes un cilvēkiem labs prāts! |
[8. Maijs 2009|14:14] |
|
|
|
|
| Darbs. |
[5. Maijs 2009|13:00] |
Gaidu, kamēr sagribēsies noslaucīt galdu, uz kura uzrīkoju kafijas cunami, pateicoties nodzertajai rokai.
Laikam jāpasauc sekretāre. Es tikmēr varētu aiziet līdz mūsu nodaļas otram galam un iedzert kādas pāris... piecas glāzes Venden.
Es patiesībā varētu aizbēgt no darba, jo mani neviens īpaši nepieskata (nav priekšnieka), bet es tikko attaisnojos kādam 'draugam', ka nevaru iet uz viņa zinātniski pētnieciskā darba priekšlasījumu, jo man ir daudz jāstrādā.
Es daudz strādāju - skatos ārā pa logu uz cilvēkiem, pelēkajām debesīm, grozos krēslā, gaidu, kad būs pagājusi kārtējā pusstunda, lai atkal caur rakstāmgaldu mudžekli dotos caur uz tuvāko ūdens aparātu, lasu ''Dienas biznesu'', šad tad kāds piezvana vai atnāk, caur stikla sienu pamanījis, ka es slaistos. Atnes man kādu konfekti, augli vai kūciņu, jo vienmēr kāds svin vai vienkārši ēd.
Piedalījos svarīgā telefona konferencē ar trim mačo, kas pārrunāja nedēļas labākos drāzienus. Tagad jūtos kā Samanta no 'Sekss un lielpilsēta' - seksīga, ieteikmīga maita. Varbūt seksa nebija, bet es tāpat nespēju atbaidīt mačo. Viņu principi un nerakstītie likumi liekas uz viņiem attiecībā pret mani nedarbojas.
Es neko. Tikai prātoju - vai tikšu no viņiem vaļā?
Zinātniski pētniecisko darbu priekšlasījumi man atsauc atmiņā manu pēdējo prezentāciju, kad es biju nogribējies tīnis. Tas bija tālajā… Es domāju kā varētu tikt vaļā no stundām ilgas sēdēšanas un klausīšanās nevienam vajadzīgos darbos. Kamēr es domāju, man kādu dienu paslīdēja kāja. Novēlos pa mazliet akmeņainu nogāzi un salauzu kāju.
Skolas vadība bija ekstāzē, bet viņu orgasms nebija ilgs… Skatītāji saspringst. Aktieri pieklust.
Ekrāns satumst. |
|
|
| Dzert |
[4. Maijs 2009|22:46] |
Bet tagad pamēģināsim savādāk:
Es mētājos uz flīzēm tualetē. Dažkārt tās izplūst raibā baltumā. Dažkārt es aiztaustos līdz podam. Vispār es pie tā mētājos vairākas stundas.
Saņēmos aizstreipuļot līdz klubkrēslam. Berzēju vaigu ar rūtainu flīžu tetovējumu.
Ilgi manis te nebūs. Atgriezīšos baltajā tualetē ar baltajām flīzēm un turpināšu atvemt šņabi un alu.
Priecīgu pāli. |
|
|
| |
[4. Maijs 2009|12:18] |
|
Kad viss ļoti apriebjas, nav obligāti jākļūst rupjam. Ar vienkāršu, pieklājīgu kustību es izslēdzu telefonu, aizvelku aizkarus un iekrītu gultā. Man pietiek. |
|
|
| |
[23. Apr 2009|15:54] |
Diena sadalījās un sapuva kā līķis. Pilnīgi un neatgriezeniski.
(Izbēdzis no darba, visu dienu pavadu bezjēdzīgi - es sēžu parkā kopā ar četrām feiserēm. Viņu 'stilīgie' izgājieni - lūpu savilkšana pat tad, kad neviens fotoobjektīvs nav pavērsts šurp, mūžīgā kārtošanās, sabučošanās savā starpā, bet kā draudzene uz brīdi pazūd - tad jāsāk stāstīt cik viņa drausmīga, tad nožēlojamā lezbiešu tēlošana un smalkās, spiedzīgas balstiņas. Bet sarunas kā zemākām dzīvības formām - tikai par citu dzīvēm.
Ieradās trīs tā sauktā 'saldā' stila džeki un piegrauzās man kā kapu tārpi. Es necentos slēpt nicinājumu, bet viņi laikam bija pārāk stulbi, lai saprastu, kas ir īsts nicinājums.
Izstāstīju viņiem savu 'reālistisko stāstu' par galvas sasišanu. Tagad domāju, ka tā nevajadzēja darīt, bet labāk pateikt, ka piečakarēšu visus džekus, ka esmu pretīgs dzērājs, spārdu visu, kas kustas, un spraužu visur, kur mikls un caurs, jo ar savu priecīgo idiotismu viņi šķīrās no manis un piespieda mani sestdien ierasties dzertiņā.
Kāda cacam uz atvadām apskaujot mani, iegrābās manā pēcpusē, un viņas nagi man lika saprast, ka es seksu negribu vēl pāris mēnešus.)
Es skatos ārā pa logu uz asfaltu un prātoju vai tas spētu mani glābt. |
|
|
| Sapnī |
[23. Apr 2009|09:21] |
Man bieži rādās sapņi, bet tie tikai par ikdienu un domām, kas grozījušās pa manu galvu. Taču šonakt es biju ragana. Kopā ar savām māsām lidojām ar slotām. Viņas auroja un smējās raganu smiekliem.
Lauku ielāpi, mežu izaugumi. Es lūkojos uz ovālo apvārsni un man gribējās pacelties vēl augstāk. Bet man bij tik bail no augstuma. Rokas svīda un mainīja satvērienus. No tā kā es baidījos, to arī par spīti sev gribēju darīt - atlaist slotu..
Augstuma valdzinājums. Tam pretoties es nespēju. Mani tumšie mati, mani sadriskātie brunči, netīrais mātes meitas priekšauts, vijīgais augums, melnie zābaciņi un vilkādas cimdi.
Pēc tam mēs nolaidāmies uz zemes un bija uzausis pilnmēness. Daudzas manas māsas atgāza galvu un viņu smiekli pārvērtās gaudās, bet viņu skaistās, mežonīgās sejas vilku purnos.
Vilkači dejoja ap mani un kauca uz pilnmēnesi. |
|
|
| |
[22. Apr 2009|18:14] |
Mani neliek mierā doma par to, ka es varētu kaut ko ierakstīt.
Paņēmis klēpī ģitāru, skatos baltajā ekrānā un apzinos, cik balts esmu es pats... Draugiem.lv. Melleņtaureņ skini. 'Iziet'. Face. lv.
'Tev ir forša bilde.'
Iziet.
Bez seksa. Es nesaprotu kas atturībā problemātisks. Savaldzināt tikai seksa dēļ? Labāk neslēpt savu gribēšanu. Bet visi būs laimīgi. Kad gribas, kad negribas... Spēlēt I don`t like the drugs. I don`t like the drugs, but the drugs like me. You and I are underdosed and we're ready to fall...
Ārā siltāks nekā iekšā. Atveru logu. Izkaros ārā. Spēlēju ģitāru. Pusaudži paskatās uz augšu. Pakratu galvu un pakratos gar logu. Nojaucu stīgas. Atzinīga murdoņa.
Uzlecu uz palodzes. Apskāvies ar sievišķīgo, trauslo priekšmetu, pīpēju un skatos pār Kādas pilsētas jumtiem. Ja es tagad izkristu pa logu…
Dungot bez sajēgas nolādēto drugs, drugs, drugs, drugs... Es esmu atsitis galvu, bet tas tā vai tā ar mani notiktu. Tas tāpēc, lai es spētu to pieminēt. Esmu varonis. Pļēgurs, kas iekrita peļķē. Man tas patīk.
Izkrist pa logu.
Norm life baby.
Kratu galvu. Pirksti paši atrod stīgas.
Kāds ar slotu sit pa saviem griestiem. Manu grīdu. Bungas.
Notikumi dzen notikumus. Nav pagātnes, nav nākotnes. Laiks neeksitē.
Acu priekšā uz sienas izgriezts 'Nents + Aijiņa' 'Nenets no Augstā stāva' 'Nenets'
You and I are underdosed and we're ready to fall.
You are nothing.
Ziemas izbijušais vampīrisms. Balti ādas zābaki.
Bezsakars.
Kāds zvana pie durvīm.
Komanda '''back'' kaut ko atgriež tikai Microsoft Word. |
|
|
| |
[22. Apr 2009|17:52] |
Es pārāk bieži sev nejautāju vai darī to, vai nedarīt.
Es vienkārši daru, un tas nerada man nekādas problēmas. Impulsivitāte, neapdomība noved problēmās? Ne mani.
Vai man vajadzētu par to padomāt? Pašaubīties?
Es tā nedomāju. |
|
|
| Notici sev. |
[19. Apr 2009|19:07] |
Reiz dzīvoja kāds puisis un kāda meitene. Puisis patika daudzām meitenēm. Bet meitene bija vienkārši glīta.
Šim puisim bija intrigas ar kādu meiteni. Viem bija sekss. Viņiem bija simpātijas. Viņa viņam patika. Viņš viņai pievērsa uzmanību. Viņš viņu gribēja.
Bet viņa bija brīva un gribēja būt brīva, bet reizē bija drausmīgi greizsirdīga uz visiem, kas piegāja pie tā, kas nebija viņas, bet, kas viņai patika.
Bija kāds tusiņš. Tur bija viņš un viņa, un vēl desmit cilvēki. Viņš sāka flirtēt ar viņas labu draudzeni. Viņa parāva draudzeni malā un pastāstīja, ka viņai, ka sieviete taču neko nesaprot un kā muļķe lec viņa izliktajā slazdā, ka patiesībā viņš pavedina sievieti VIŅAS DĒĻ, jo viņa nepievēršot viņam uzmanību. Blakusstāvošā - draudzene, kas abām bija laba draudzene sāka māt ar galvu ļoti piekrītoši un nabaga sieviete jutās slikta un vainīga. Tomēr sieviete turpināja vakaru ar viņu. Sieviete gribēja viņu noskūpstīt. Ļoti, ļoti noskupstīt. Sieviete jautāja viņai vai drīkst. Viņa teica, ka nevajag. Sieviete dabūja jaunu morāli. Abas pīpēja.
Sieviete ar viņu pārgulēja, jo sieviete to gribēja un viņš to gribēja.
Tagad sieviete un viņš precēsies. Bija iebraukuši pie manis iedot ielūgumu uz kāzām.
Bet, ja sieviete būtu paklausījusi, savām nolādētajām draudzenēm? Pat seksa nebūtu. |
|
|
| I don't like the drugs... |
[19. Apr 2009|15:23] |
Spēlēju 'I don't like the drugs'. Brīnišķīgi spēlēt nekam un izjust to cik peļķē izvārtītie mati kļuvuši kupli un dzīvīgi.
Tas skan apmēram tā - http://www.youtube.com/watch?v=Id07KDzLZYU - tas ir seksīgi.
Es patiešām iekritu peļķē un atsitu galvu pret asfaltu. Man uz pieres ir liels slimnīcas nakts dežurantu apsējs. Visiem darbā teikšu, ka man uzbruka pieci džeki, un es tikko izbēgu dzīvs. Sekretāre būs sajūsmā.
Pie visiem sūda velniem! Kāda vaina?
But the drugs like me. |
|
|
| Atskaite reanimēta. |
[15. Apr 2009|07:26] |
Gulēt.
Darbs. |
|
|
| Bubuļu būda |
[14. Apr 2009|16:40] |
Bija jauks, saulains rīts. Putniņi dziedāja, vardes kurkstēja, stārķi un dzērves plivinājās pa pļavu, un fenomenāli šo nomaļo vietu papildināja kāds melns džips, pa pusei noslēpies kaut kādos krūmos krietnu gabalu tālāk. Ko es. Es neko. Apkrāvies Maxima maisiņiem un savām mantām, stiepos pa ošu aleju uz māju. Neskatoties uz to, ka man no drausmīgajām paģirām bija uzpampis ģīmis, bija patīkami iet pa iebraukto zemes ceļu. Kā es nokritu no tā koka... kā iesprūdu ūdens caurulē... kā pār to lauku Jāņos pliks skrēju...
Pēc pāris sekundēm mani koferi un maisiņi palidoja uz visām pusēm. Es nokritu uz muguras un mani laizīt metās trīs sētas kranči. Kad izdevās viņus nogrūzt, ieraudzīju mans antīkais koferis pa krasta slīpumu šļūc iekšā dīķī.
Izdarīju lielu, virtuozu lēcienu, bet piezemējos uz sejas.
Koferi tomēr izdevās izglābt. Pēdējā brīdī aizķēru to ar roku.
Nu, es jau neko. Sakārtojos, salasīju dažas izkritušās mantas, pārbaudīju postījumus, turpināju ceļu uz māju.
Māte kuhņā cep kartupeļus, kotletes un gaļu. Ieeju istabā - atrodu māsīcu ar seju guļam uz galda un atgādinam lielu, melnu gremlinu.
- Vēl joprojām gruzies par to čali? - es, nosviedis pēdējo mantu kravu, smīkņāju.
- Nē, - viņa izrādās nevien tikai izmocīta, bet arī aizsmakusi.
Izrādās, ka māsīca augšā jau no pieciem. Visas šīs stundas mana saimnieciskā māte viņai likusi taisīt ēst, tīrīt māju, mēzt kūti un slaukt govis.
- Kafiju?
- Jā, - māsīca atkal atkrīt uz galda.
- Paskaties kā rūgst mīkla, - māte pēkšņi parādās durvīs.
- Jā. Nenet, melnu, stipru kafiju. Lūdzu, - un māsīca izsliepj ārā no istabas.
Es sakrauju kājas uz ķeblīša. Atlaižos pret atzveltni. Ienāk mans tēvs.
Izvelkam aliņus un dzeram tos.
Īsi un lakoniski.
Radinieki šoreiz mani iztaujāja par to vai es netaisoties drīzumā precēties.
Visi sasita manas olas.
Drausmīgi piedzēros ar trešās un ceturtās pakāpes brālēniem.
Ēdu olas bez sāls.
Manis dēļ māsīca nejauši izkrita no šūpolēm.
Iebrauca ''čigāni''.
Mamma ar tēti ir ar mani apmierināti. It sevišķi pēc nelabā atgadījuma ar pirti un tanti Prieduli.
Atturība pasviež daudz kārdinājumu. Bet es tāpat negribētu darīt To kūtī.
Sekss ir visur.
Es tikai noliku kafiju uz mīksta dīvāna roktura. Tikai uz sekundi. Stabili noliku, bet kafija izlija. Uz mana darba portfeļa.
Ardievu iekavētā atskaite par martu. Ardievu. |
|
|
| |
[8. Apr 2009|17:10] |
Ienīstu. Sauli. Bet pēc labajiem, morālistiskajiem nerakstītajiem likumiem - tagad jāmīl gaisma. [Gluži tāpat kā ar priekšniekiem. Kurš ir biezāks, to labāk iemīlēt.]
Man nav ko mīlēt.
Man nav priekšnieka.
Man patīk būt bālam, un es nekļūtu par šokolādes vīrieti tikai tāpēc, ka visi džeki un meitenes uzskatītu, ka tā būtu labāk, bet tomēr jābūt kaut kādām attiecībām ar sauli. Brūnā krāsa uzlabo izskatu.
Man patiesībā vienalga. Patiesībā es gribēju gudri pateikt, ka es elpoju daudz svaiga gaisa un upmalā ar draudziņiem jāspēlē volejbols. Ārā tīri vēss, kad vakaros sanāk komandas.
***
Ir labi pusdienlaikā apsēsties uz soliņa un papīpēt uzmācīgi siltajā saulē, taču tas arī viss. Vējš planda manu, brīvi apmesto, pavasara šalli.
Tas patiesībā man ir viss viens, bet skatītājas un pretinieces komentē manu izskatu un dažkārt diezgan uzmācīgi cenšas man ieskaidrot, ka esmu tik sasvīdis, ka derētu novilkt kreklu. Komandas biedrenes ir diezgan vienaldzīgas. [Ja neņem vērā piezīmes par pretinieku uzmanības novēršanu.]
Mani nav piemeklējis pavasara pārošanās haoss. Sekss ir visur. Visi drausmīgi pišas, bet es vēl joprojām atturos. Man tas patīk. Sekss ir labs, bet bez tā arī ir ļoti labi un, kad es atkal atsākšu, sekss būs perfekts.
Esmu ārpus pavasara, prom no cilvēkiem. Es smēķēju un viegli smaidu tukšumam.
=Šašliku cepšana. Drausmīga piedzeršanās. Intrigas.=
Mana māsīca izraudājusi visas acis kāda džeka dēļ. Es domāju, ka visvairāk tāpēc, ka viņas ''draudzenes'' saka, ka viņa ir muļķe. Viņas priecājas.
Smieklīgi, ka ir cilvēki, kas jūtas nepilnvērtīgi, ja nedrāžas vai vismaz nelaizas ar kādu. Cigarete un aliņš, tu pats, vari sev dāvināt brīnišķīgu sajūtu. Par absolūti neko.
Man nav nevienas olas. |
|
|
| |
[27. Mar 2009|13:05] |
|
Kaimiņi vakarnakt draudēja izsaukt policiju, ja es nepārtraukšu 'trinkšķināt' ģitāru. Rokģitāru. |
|
|
| |
[26. Mar 2009|22:51] |
|
Klusos, melnos vakaros es klausos ģitāras skaņās. Bet mani pūkainie kaķi man no abām pusēm pieglaužas. |
|
|
| I`m not in love, but i`m gonna fuck you till... |
[26. Mar 2009|13:37] |
Sabaraga man lika pasmaidīt. Atmiņas kā vecam sešdesmitgadniekam uznāk, un es smaidu, lūk, šādi - un domāju par to, cik daudz varonīgu mīnusu tas pierēķināja manai pusaudža slavai.
Es kā padsmitnieks sevi nedēvēju ne par ko. Es plūdu pa straumi, uz rītdienu piedomājot tikai par mājas darbu izpildīšanu (vispār manā domāšanā nekas diži nav mainījies, vienīgais tagad uzturu sevi pats).
Tomēr cilvēki dod vārdus visam, arī tev, tāpat kā māte un tēvs, nejautājot vai tu gribi, lai tevi visu mūžu izkalpina šādā vārdā (taču es par sava vārda došanu neturu ļaunu prātu).
Es kļuvu par dumpinieku, jo man bija melni mati, melna ādas jaka un sliktā laikā nēsāju kerzas. Man bija arī motocikls (bet mans krusttēvs Jāņos piedzērās un iebrauca ezerā).
Parasti braukājos pa vientuļajiem lauku ceļiem, iebāzis mutē cigareti. It sevišķi man patika dzeltenie lapkriši.
Tā es biju 'dumpinieks'. Tikai neko īpašu nedarīju, lai pelnīti par tādu sauktos.
Skolas vadība uz mani greizi skatījās, jo es vienmēr nācu un gāju, kad gribēju. Mācījos labi, bet vadībai ar to nekad nepietika. Viņi gribēja, lai es kļūstu garlaicīgs un daru kaut ko līdzīgu citiem pusaudžiem, piemēram - klausos mūziku telefonā.
Varbūt tas ir maigi teikts.
Biju kā dadzis acī, ja jau mani vienpadsmitajā klasē ņēma un izlidināja. Atzīmes bija 8-10 līmenī. Vecāki gribēja sūdzēties, bet es teicu, ka nevajag.
Tā kā citu skolu nebija, mana melnā ādas jaka, kerzas (un es) aizceļoja uz lielāku pilsētu. Tur es pabeidzu divpadsmito. Arī tur ļoti nepatiku skolas vadībai, bet viss bija tik oficiāli, ka viņi tā vienkārši nevarēja mani izsviest.
Kaut kas izsita manai vecajai skolai logus ar izdzertām šņabja pudelēm īsi pēc manas aiziešanas.
Kur ir pamācība? Pamācības nav, jo lielākā daļa domā, ka tas ir negods un tā vai tā izplatīsies nepatiesa informācija par to, ka tu esi bijis tik drausmīgs un tik netalantīgs. Es tikai saku, ka saprotu un par to tikai pasmejos. Jaunajā skolā es briesmīgi nodzēros labāko alkoholu un pievērsos seksam - divas labas lietas. Kerzas vairs vilku tikai oficiālos skolas pasākumos. Pēc divpadsmitās klases nevilku nemaz (bet man viņas vēl joprojām stāv kādā skapī un rudenī varēs braukt kartupeļos).
Cik labi, ka viņi mani izsvieda. |
|
|
| |
[25. Mar 2009|09:12] |
| [ | mūzika |
| | reamon - tonight | ] |
Rīts un darbs. Dzeru kafiju, grozos krēslā. Jūtos īpaši labi. Laikam, eiforijas ilūziju izraisa baltās šokolādes pupiņu smarža. Bet, laikam, jau nē.
Mānīga eiforijas sajūta. Esmu noguris. Pārrāvies darbā. Varbūt kafijas pupiņas baltajā šokolāde ir tikai blakusparādība eiforijas izjūtai. Īstā nāks kā labs orgasms. Bet tas nebūs orgasms. Tas ir cits dzīves orgasms.
Vārdu sakot, pusdienlaikā tikšos ar māsīcu. Vakardien sazvanijāmies un tagad domāju tikai par tikšanos. Dažkārt iedomājos, ka viņa ir tikai otrās nevis pirmās pakāpes māsīca. Viņas melnie mati, lielās acis, bālā, mazā sejiņa, trauslais augums un smalksmalkie pirkstiņi.. Bet es zinu, ka man nebūs nekāda labuma un tad patiesība es būtu tāds muļķis kā citi. Vislabākais, ko, izdarot parasta cilvēka kļūdas, varētu izdarīt ir izlēkt pa logu un uztaisīt sētniekam problēmas.
Klausos Star fm rīta programmu ar tiem trijiem cilvēkiem, ar ko man nekas dzīvē nesaistās. Bet liek labu mūziku un viegli sarkastiskais humors raisa sejā smaidu. Burtiski atstutēt zodu plaukstā un blezt uz savu sekretāri darbībā līdz viņa kategoriski uz mani paskatītos dusmīgu skatienu un paslietu gaisā degunu, iedomājoties, ka tas ir viņas ļumīgo apaļumu pēc. Lai jau tos patur viņas vīrs. Tomēr mīkstumiem nav nekādas vainas.
Balts rīts, bet nekā skaista tajā neredzu. Saule ir viena nolāpīta kuce. Aizvilkšu žalūžijas un nevilkšu tās vaļā līdz dzeltenais sūds debesīs nepavirzīsies tālāk.
Jā, mana valoda ir kļuvusi tik prasta kā lauku vecim? Nē, kā pilsētas mačo.
Sestdien braukšu dzert uz laukiem ar vecajiem skolas čomiem. Viņi ir diezgan neglīti, arī diezgan neizglītoti un aizdzērušies, bet es viņus nenosodu, jo manī ir tas pats instinkts - nodzerties un tad dzīt gonkas pa kartupeļu lauku traktorā.
Nē, latvieši ir spējīgi dziedāt tikai par putniņiem, suņiem, kaķiem, briežiem un ripojošiem rituļiem. Slēdzu ārā radio.
Saulaini. Liekas esmu izbēdzis no visām uzmācīgajām sievietēm un parādījis iedomīgajiem mačo, ka mēs neesam viena šķira. Varbūt sievietes patiešām man liek mieru (un es jūtos ļoti mierīgs), bet mačo 'draugus' tas neatgrūž. Tā kā es jūtos tik mierīgs un sapņains, tad es nepretojos. Viss iet savu ceļu. Darbā man laikam būs jauns, mantrausīgs priekšnieks un vēl šis tas… Vienalga taču kas patiesībā notiek. Galvenais te esmu Es.
Es gribu kādam uzdāvināt sniegpulkstenīti... Sev. Ja nemaldos. Nolikt viņas uz rakstāmgalda, virtuvē katrā letes stūrī, pušķīti uz virtuves palodzes. |
|
|
| |
[24. Mar 2009|20:44] |
| [ | mūzika |
| | Aerosmith - Dream on | ] |
Es neko nejūtu. Neko nejūtu. Es mīnus sniegavīrs un pakaļā man oranžs burkāns, smagi, lieli sniega pupi, kas reiz vasarā bijuši piesārņota atmosfēra, un mīzalu spainis galvā, bet acis izbakstītas ar oglēm. |
|
|
| Nekā dēļ. |
[24. Mar 2009|20:04] |
Brīnišķīgi ir stāvēt trakojoša puteņa vidū un just kā sniegam līdz plivinās šalle, mati. Kā viss kļūst mitrs, sārts, balts un auksts. Es esmu līķis sniegputenī un manas rokas ir dziļi iebāztas pavasara mēteļa kabatās. Kaut kam jābūt drošībā šajos... šajā... Vienkārši kaut kam jābūt drošībā. Tā nevar būt mana galva, jo cepures es nenēsāju un mana auguma man arī nav žēl, jo tas ir tikai dzīvniecisks miesas un orgānu veidojums - grēka mājoklis. Bet pie Velna grēkus.
Tāds putenis. Tāds skarbums. Tāda žļurga zem kājām... Iebridu nelielā sniega kupenā un, lēnām apsniegot, blenzu kā pa mežonīgo ainavu pārvietojas tikpat mežonīgie tās iedzīvotāji. Ilgi tā nenostāvēju. Pie manis piegāja sīkās un paprasīja cigareti. Iedevu veselas divas. Būtu iedevis četras, bet tad es zaudētu savu autoritāti un kļūtu par ļurbaku.
Lai gan kāda autoritāte. Man kādas trīs, četras reizes ar nolādētajām sniega pikām (ja man būtu naudas kā spaļu, tad man būtu pohuj) gandrīz izsita logu, kas ir virs viņu pulcēšanās vietiņas.
Atkal sajutos kā kaķu tantiņa, jo raizējos par autoritāti un logiem, kurus neviens neizsita. Vēl tikai vajadzētu pateikt - Paldies, Dievam, šī ziema ir cauri. Vai arī - Nu, kad šī ziema beigsies? Tad, kad man izsitīs logus?
Bet, nu, laikam, būšu viņu varonis.
Ārā biju izgājis pastaigāties, ja atmet gudru runāšanu (rakstīšanu), kura tāpat nevienam nav vajadzīga. Kā parasti staigāju viens. Pastaiga nav pastaiga, ja es esmu viens. Savādāk tas ir darbs un meli.
Kas ir mainījies?
Nekas nav mainījies. Varbūt seksa ir daudz vairāk nekā pagājušo gadu, bet narkotikas visu laiku aizmirstu, jo patīkamāk visu ir nodzert. Nedzeru ne vairāk, ne mazāk. Turu savu dzīvi savās ķepiņās. Es varētu atmest smēķēšanu jebkurā brīdī, ja to vēlētos, bet es to negribu. Cigarete ir mans draugs.
Patiesībā ne par to es gribēju runāt. Tomēr man ļoti patika parunāt.
Kas jauns?
Man vairs nav seksa. Es ņemu pauzi un vairs neņemšu šo vārdu mutē. Tusiņi kļuvuši mežonīgāki, gāzētais alkohols spraigāks, bet mūzika skaļāka. Par spīti visam cilvēki dzīvo un parauj līdz mani. Draugu, kuru patiesībā nav. Lieki uztraukumi, pūles. Es esmu. Man jau vienalga. |
|
|