| Darbs. |
[5. Maijs 2009|13:00] |
Gaidu, kamēr sagribēsies noslaucīt galdu, uz kura uzrīkoju kafijas cunami, pateicoties nodzertajai rokai.
Laikam jāpasauc sekretāre. Es tikmēr varētu aiziet līdz mūsu nodaļas otram galam un iedzert kādas pāris... piecas glāzes Venden.
Es patiesībā varētu aizbēgt no darba, jo mani neviens īpaši nepieskata (nav priekšnieka), bet es tikko attaisnojos kādam 'draugam', ka nevaru iet uz viņa zinātniski pētnieciskā darba priekšlasījumu, jo man ir daudz jāstrādā.
Es daudz strādāju - skatos ārā pa logu uz cilvēkiem, pelēkajām debesīm, grozos krēslā, gaidu, kad būs pagājusi kārtējā pusstunda, lai atkal caur rakstāmgaldu mudžekli dotos caur uz tuvāko ūdens aparātu, lasu ''Dienas biznesu'', šad tad kāds piezvana vai atnāk, caur stikla sienu pamanījis, ka es slaistos. Atnes man kādu konfekti, augli vai kūciņu, jo vienmēr kāds svin vai vienkārši ēd.
Piedalījos svarīgā telefona konferencē ar trim mačo, kas pārrunāja nedēļas labākos drāzienus. Tagad jūtos kā Samanta no 'Sekss un lielpilsēta' - seksīga, ieteikmīga maita. Varbūt seksa nebija, bet es tāpat nespēju atbaidīt mačo. Viņu principi un nerakstītie likumi liekas uz viņiem attiecībā pret mani nedarbojas.
Es neko. Tikai prātoju - vai tikšu no viņiem vaļā?
Zinātniski pētniecisko darbu priekšlasījumi man atsauc atmiņā manu pēdējo prezentāciju, kad es biju nogribējies tīnis. Tas bija tālajā… Es domāju kā varētu tikt vaļā no stundām ilgas sēdēšanas un klausīšanās nevienam vajadzīgos darbos. Kamēr es domāju, man kādu dienu paslīdēja kāja. Novēlos pa mazliet akmeņainu nogāzi un salauzu kāju.
Skolas vadība bija ekstāzē, bet viņu orgasms nebija ilgs… Skatītāji saspringst. Aktieri pieklust.
Ekrāns satumst. |
|
|
