|
[25. Mar 2009|09:12] |
[ | mūzika |
| | reamon - tonight | ] | Rīts un darbs. Dzeru kafiju, grozos krēslā. Jūtos īpaši labi. Laikam, eiforijas ilūziju izraisa baltās šokolādes pupiņu smarža. Bet, laikam, jau nē. Mānīga eiforijas sajūta. Esmu noguris. Pārrāvies darbā. Varbūt kafijas pupiņas baltajā šokolāde ir tikai blakusparādība eiforijas izjūtai. Īstā nāks kā labs orgasms. Bet tas nebūs orgasms. Tas ir cits dzīves orgasms. Vārdu sakot, pusdienlaikā tikšos ar māsīcu. Vakardien sazvanijāmies un tagad domāju tikai par tikšanos. Dažkārt iedomājos, ka viņa ir tikai otrās nevis pirmās pakāpes māsīca. Viņas melnie mati, lielās acis, bālā, mazā sejiņa, trauslais augums un smalksmalkie pirkstiņi.. Bet es zinu, ka man nebūs nekāda labuma un tad patiesība es būtu tāds muļķis kā citi. Vislabākais, ko, izdarot parasta cilvēka kļūdas, varētu izdarīt ir izlēkt pa logu un uztaisīt sētniekam problēmas. Klausos Star fm rīta programmu ar tiem trijiem cilvēkiem, ar ko man nekas dzīvē nesaistās. Bet liek labu mūziku un viegli sarkastiskais humors raisa sejā smaidu. Burtiski atstutēt zodu plaukstā un blezt uz savu sekretāri darbībā līdz viņa kategoriski uz mani paskatītos dusmīgu skatienu un paslietu gaisā degunu, iedomājoties, ka tas ir viņas ļumīgo apaļumu pēc. Lai jau tos patur viņas vīrs. Tomēr mīkstumiem nav nekādas vainas.
Balts rīts, bet nekā skaista tajā neredzu. Saule ir viena nolāpīta kuce. Aizvilkšu žalūžijas un nevilkšu tās vaļā līdz dzeltenais sūds debesīs nepavirzīsies tālāk. Jā, mana valoda ir kļuvusi tik prasta kā lauku vecim? Nē, kā pilsētas mačo. Sestdien braukšu dzert uz laukiem ar vecajiem skolas čomiem. Viņi ir diezgan neglīti, arī diezgan neizglītoti un aizdzērušies, bet es viņus nenosodu, jo manī ir tas pats instinkts - nodzerties un tad dzīt gonkas pa kartupeļu lauku traktorā. Nē, latvieši ir spējīgi dziedāt tikai par putniņiem, suņiem, kaķiem, briežiem un ripojošiem rituļiem. Slēdzu ārā radio. Saulaini. Liekas esmu izbēdzis no visām uzmācīgajām sievietēm un parādījis iedomīgajiem mačo, ka mēs neesam viena šķira. Varbūt sievietes patiešām man liek mieru (un es jūtos ļoti mierīgs), bet mačo 'draugus' tas neatgrūž. Tā kā es jūtos tik mierīgs un sapņains, tad es nepretojos. Viss iet savu ceļu. Darbā man laikam būs jauns, mantrausīgs priekšnieks un vēl šis tas… Vienalga taču kas patiesībā notiek. Galvenais te esmu Es. Es gribu kādam uzdāvināt sniegpulkstenīti... Sev. Ja nemaldos. Nolikt viņas uz rakstāmgalda, virtuvē katrā letes stūrī, pušķīti uz virtuves palodzes. |
|
|
Comments: |
| From: | f |
Date: | 25. Marts 2009 - 10:15 |
---|
| | | (Link) |
|
jo nepieejamāks, jo saistošāks. bieži vien. lielākoties.
nu, varētu būt, ka man atkal ''sanāks kā vienmēr''. izraisīt pretējo efektu. tā ir bijis visu manu dzīvi.
| From: | f |
Date: | 25. Marts 2009 - 10:23 |
---|
| | | (Link) |
|
sāls ir tajā, ka šis efekts neilgst mūžību. saproti - sievietei ar laiku tomēr gribas kaut ko pretī.
ā. man tomēr nav par ko uztraukties.
| From: | f |
Date: | 25. Marts 2009 - 10:56 |
---|
| | | (Link) |
|
enjoy while you can :)
| From: | spike |
Date: | 25. Marts 2009 - 10:56 |
---|
| | | (Link) |
|
izrādās ir lietas ,kuras tu tomēr iekāro
sniegpulkstenītes nav lietas.
| From: | spike |
Date: | 25. Marts 2009 - 15:19 |
---|
| | | (Link) |
|
lietas, vērtības, tas tā jau iedziļinoties... Bet es vairāk par to pašu faktu, ka tev ir vēlmes un iekāre, ne tikai tas garlaicīgais, kas pats pie tevis iekrīt klēpī... burtiski un pārnesti
man nāksies tevi sarūgtināt - tas ir tikai periods kā sievietēm viņu ovulāciju posmi.
| |