| Sapnī |
23. Apr 2009|09:21 |
Man bieži rādās sapņi, bet tie tikai par ikdienu un domām, kas grozījušās pa manu galvu. Taču šonakt es biju ragana. Kopā ar savām māsām lidojām ar slotām. Viņas auroja un smējās raganu smiekliem.
Lauku ielāpi, mežu izaugumi. Es lūkojos uz ovālo apvārsni un man gribējās pacelties vēl augstāk. Bet man bij tik bail no augstuma. Rokas svīda un mainīja satvērienus. No tā kā es baidījos, to arī par spīti sev gribēju darīt - atlaist slotu..
Augstuma valdzinājums. Tam pretoties es nespēju. Mani tumšie mati, mani sadriskātie brunči, netīrais mātes meitas priekšauts, vijīgais augums, melnie zābaciņi un vilkādas cimdi.
Pēc tam mēs nolaidāmies uz zemes un bija uzausis pilnmēness. Daudzas manas māsas atgāza galvu un viņu smiekli pārvērtās gaudās, bet viņu skaistās, mežonīgās sejas vilku purnos.
Vilkači dejoja ap mani un kauca uz pilnmēnesi. |
|