|
23. Apr 2009|15:54 |
Diena sadalījās un sapuva kā līķis. Pilnīgi un neatgriezeniski.
(Izbēdzis no darba, visu dienu pavadu bezjēdzīgi - es sēžu parkā kopā ar četrām feiserēm. Viņu 'stilīgie' izgājieni - lūpu savilkšana pat tad, kad neviens fotoobjektīvs nav pavērsts šurp, mūžīgā kārtošanās, sabučošanās savā starpā, bet kā draudzene uz brīdi pazūd - tad jāsāk stāstīt cik viņa drausmīga, tad nožēlojamā lezbiešu tēlošana un smalkās, spiedzīgas balstiņas. Bet sarunas kā zemākām dzīvības formām - tikai par citu dzīvēm.
Ieradās trīs tā sauktā 'saldā' stila džeki un piegrauzās man kā kapu tārpi. Es necentos slēpt nicinājumu, bet viņi laikam bija pārāk stulbi, lai saprastu, kas ir īsts nicinājums.
Izstāstīju viņiem savu 'reālistisko stāstu' par galvas sasišanu. Tagad domāju, ka tā nevajadzēja darīt, bet labāk pateikt, ka piečakarēšu visus džekus, ka esmu pretīgs dzērājs, spārdu visu, kas kustas, un spraužu visur, kur mikls un caurs, jo ar savu priecīgo idiotismu viņi šķīrās no manis un piespieda mani sestdien ierasties dzertiņā.
Kāda cacam uz atvadām apskaujot mani, iegrābās manā pēcpusē, un viņas nagi man lika saprast, ka es seksu negribu vēl pāris mēnešus.)
Es skatos ārā pa logu uz asfaltu un prātoju vai tas spētu mani glābt. |
|