Viss ir redzams

13 Tātad Jakoba dēli atbildēja ar trompetēm Šekemam un savam tēvam Hamoram; viņi runāja ar Ansīti, jo viņš gaidīja savu sirdi Dinu sulojam.

Dienēt buldozeros. Mambijas skaldne. Ielu nodomi. Gaidīja makaronu un daudzas reizes klāja gultu. Skudras plēst no mozaīkas. Maizi prom no pakomāta.

Griezīga skaņa ieradās no dienvidrietumiem, tās viskozās plaisas šķēla gaisu, ko gan tās varētu darīt savādāk, ja no vienas no viņām bija atdalījies cilindriskais antresols, viņš bija apmēram tik pat garens kā sliežu ceļš kaut kur Cēsu mežā, tas vēsturiskais šaursliežu klājums, pa kuru no tuneļiem bija pienestas garās pienenes stādīšanai priežu maliņās. No jūsu rūsas mēs secinām, ka garkājtēviņš būs atdevis savas malas diendusām, tās tagad īpaši izpušķotas izklājušās gar pakšiem, lai tos rotātu savādāk ēnainajos - kur tu nesi šo kurtuvi, tā ir vienlīdz skaista un nederīga, tā nebrēc, tā sīksti dūc, pat sīc, ja viņa ir sīciņa, ja viņa ir gaidāma, ja noderīga, ja kāda mīlēta, ja to saprot, ja nospriego, ja tai tango uzsauc, ja to samīļo, ja konteineru terminālī uzceļ pašai savu vietiņu, kur griesties dancī kaut vai, ja neviens nernedz, ja maza lampiņa izgaismo tikai trijstūrīti vai arī kabatslakatiņu, ar kuru tikt ārā no šīs ķezas, no šīs ķēpas, tikt ārā atkal plašā baltumā bez azaidiem un vadu strīdiem, tikt pa traktoriņa kuzavu uz saulaino 39. un tad atkal pa piemājas dārziņu, gar fārengeitu pārīti tālāk pa nogāzi pretim strautiņam, tad to apejot nogriesties pie svāna jaunkundzes un derībās uzvarēt viņas drāniņu, tā jau mazais buldozerīts bija apgājis visu rietumu krastu un tagad varēja klusu dūcot nesties uz apmetnēm caur lapenēm, caur sijām, enkuriem un gulšņiem, viņam patika ar riekstoku sakosties un dālijas tanti uzaicināt ciemos pie nepazīstamiem kaimiņiem, pie siju luncinātājiem, pie brankšām, dālijas tante patik varēja atnākt, viņu nevajadzēja nest, nedz zagt, nedz pogas griezt ārā vai kā savādām pieradināt pie kraukšķīgajām banknotēm ar dolāru zīmēm, ar zīmēm, ko pa spīdīgo logu deva piena kombinātā, piesūcinātā un necaurredzami baltā, netransparentā zombiju apokalipsē.

Es esmu spējīga uz pārmaiņām. Iespējams, tas ir labākais, kas man ir.

- aizvedu Rasu uz viņas mīļākās grupas koncertu.
- KC

Irmgardes smaragdi
ahāti granāti
granāta
dinamīts
sprādziens
zied paparde

Humint (2026)
(Spoileris - Vladivostokā Pulkveža Brieža un Elizabetes ielu krustojumā redzami Narvesen un Swedbank logotipi)

Skrieniet skatīt mēnesi

ja baltu olu ieliek zilā olu krāsā sanāk koši zila. ja brūnu - tumši zaļa!

Kurš vēl nav noklausījies jauno BTS albumu? Netflix redzējis?
Tur ir vieta masonu sazvērestībām, dziesmas Swim piedziedājumā ir

Swim .. Swimm..
I just wanna dieeeeeee


ā, nē diiiiive

Es gan nezinu, kas ir masonu sazvērestības.

Novērots, ka dzīves gaitās man mazāk interēsējuši cilvēki, kuru vizuālais tēls satur daudzus performatīvus elementus. Man viņi škiet mazāk “godīgi” un mazāk “autentiski”.
Uz vecumu arī esmu zaudējis rūpes, ko kāds no malas, kuru (sevišķi) vispār nepazīstu, par mani padomās.

Es viņus saprotu - mēs visi alkstam izjust tādu kā piederības izjūtu konkrētam sociālam stratam. Taču šādi cilvēki parasti sava šaurā spektra/izpratnes dēļ nav spējīgi man neko dāvāt, vien paņemt manu laiku vai enerğiju.

Saprotams, es te nerunāju par teen/post-teen exploration, bet veciem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāğērbjas, teiksim, tikai melnās drēbēs. Es to redzu kā zināmu gara vājumu, kas noved pie alkām meklēt papildus atbalsta punktus.

Visbeidzot, visiem cilvēkiem vēlu tikai siltas lietas. Viņiem vēlu iemācīties pieķerties un iemīlēt to kailo, imperfekto sevi, kurš varbūt nepiesaiatīs garāmejošas tantes vai cita fellow tīņa uzmanību, taču palīdzēs tev netērēt laiku muļķīgai analīzei: “Ko gan par mani viņi padomās?”

Pieķerties, nepazust neskaitāmo potenciālo variāciju okeānā. Izklausās burvīgi, bet tās ir lamatas.

Neiekrīti lamatās.

bērni ir ļoti izklaidējoši:

sēdēju mašīnā un priecīgi skatījos kā bērns (kādi 10 g.v.) ar visu švunku vispirms ar vienu roku pieturoties griezās ap laternas stabu un pēc tam ik pa laikam atgūlās zālītē

sēžot mūzikas skolas gaitenī dzirdēju, kā garām pagājušās četras meitenītes spriez vai var vai nevar ticēt Lieldienu zaķim :D

( Priecīgu starptautisko bērnu grāmatu dienu! )

vakar tā gribēju pagulēt diendusiņu kā kad bērni bija pavisam maziņi. nesanāca, protams, jo mājasdarbu drāma, tad pēkšņi vajadzēja uz šodienu nokrāsotas olas, bija baltās, kas jau aukstā mizūdenī palika čuru dzeltenas, kad atcerējos ka rudenī uz akciju par 30 centiem nopirku olu krāsas un kkādas uzlīmes. lillā tablete nokrāsoja rozā olu, bet drāma izpalika (labi, ka ierakstīju, atcerējos izņemt no ledusskapja olas lai varu šodien nokrāsot vēl - vijoles skolotājai un Rīgas vecmāmiņai, vakar krāsas neizlēju), tad bija drāma, jo ķipa obligāti vajag zaķa kostīmu. izglāba Vimbu svētkos taisītā stīpiņa ar zaķa ausīm un puķītēm un uzacu zīmulis ūsām (jāatceras ka kaut kad jānopērk melns un, nezinu, rozā), Lieldienu uzlīmītēm noderēja mans mirkļa pirkums grāmatnīcā - smukas botāniskas puķītes un augi ko aizmirsu pielikt klāt vārda dienas dāvanai. nevarēju laicīgi aiziet gulēt jo visa vibrēju un vēl raizējos par to vijoles spēlēšanu - bērns nerunā ar skolotāju (žanra klasika, es nezinu ko lai dara šajā sakarā) un tagad ir jautājums vai vispār, jo skolotājai besis, ka ar viņu nerunā

Onkulīši ar pavecākiem pikapiņiem.

Dagne konfekte
brūnaļa rotaļa
īsta koķete
uz galda novĩtušu
ziedu buķete

Dagnis kā dadzis
dur sirdi un sāpina
sapnī ja atnāk
pat nesveicina

pirmo dāmu tusiņu izdomājām mēs abas ar i. madmixā. augšstāvā pie trepītēm. jo visas puslīdz pazīstamās meitenes tad bija tikai tāda un tāda stāra piedeva, nevis pašas par sevi brīnišķīgas personības, un mēs izdomājām, ka vajag mūs visas savest kopā - sapazīties, dzert, dejot un pļāpāt un būt vērtībām pašām par sevi. bija tikai viens noteikums: nerunāt par džekiem. viņi satraucās, ka mēs perinām kaut kādu karojošo feministu karu un grasāmies grāpī vārīt indi, bet ne - mums bija noruna vispār aizmirst par večiem un būt pašām. i tajā laikā bija smaga šķiršanās, kuru es - hahaha tagad varat sagrozīt kā gribat un pēc savas saprašanas - mediēju ti uzklausīju abas puses un sarunājos un paturēju rociņu, un abas puses pēc tam gadiem to novērtēja. vēlāk d. bija karš pret i. nevis pret mani, bet manila visu mainīja (visuvisuvisuvisuvisu)







mēs sarunājāmies, vismaz viņa izrunājās no sirds, nolaida tvaiku. mēs runājām arī par to, kā tapa teksti, kāds vispār mums katrai ir domu gājiens. tas nebija tā: par ko/kuru ir tas un tas, mūsu sarunas nebija jautājumu un atbilžu vakari, tās bija sarunas. es viņai skaidroju, ka rakstu ļoti vispārīgi un aptuveni, savienojami punkti ir tālu cits no cita un ir savienojami visādīgi un katrs var savienot punktus kā grib un tad sanāk kas nu kuram sanāk. viņa man teica, ka kādam kaut kas liekas, un es teicu, ka lai jau liekas un lai tic tam, ko pati redz. pēc manilas es pati nebiju necik runīga (es tad pat vēl nezināju), bet viņa absolūti atteicās ticēt, ka esmu sajukusi prātā, un domāja, ka mani patiešām stalko (un ka tieši m., bet es uzskatīju, ka viņam nav motīva to darīt) un ka man nekas nerādās, un prātoja, kur un kā fiziski un tehniski. vienīgais cilvēks, kurš tiešām un pavisam un līdz galam visā bija manā pusē un vēlāk vienīgā/pēdējā stīga un savienojums ar cilvēkbūtnību. ja nu kādiem sērošanas pionieru pulciņa vadītājiem šķiet, ka es nemāku sērot (neko nemāku). mūsu starpā nebija nekādas greizsirdības - ne vienai, ne otrai. bija uzticēšanās un bēdu uzticēšana. mūsu karogs bija sirsnības krāsā. kāda tā ir?



ja es pēdējā dzimšanas dienā būtu piezvanījusi - vai viņa būtu drusku nolaidusi tvaiku, vai viņai būtu palicis drusku vieglāk? es nezinu - vai ar nepiezvanīšanu es viņu pagrūdu? mums bija noruna: tā kā viņa ir ļoti aizņemta, es viņai nekad nezvanīšu - viņa zvanīs man, kad varēs/gribēs. tāpat viņa zvanīja diezgan reti - juta, ka es negribu ne ar vienu runāt. pēdējā dzimšanas dienā es grasījos piezvanīt apsveikt, bet domāju, ka vēl ir par agru - piezvanīšu vakarā. vakarā bija pēdējais seanss, man bija slikti un tā arī nepiezvanīju. man bija slikti un negribēju ne ar vienu runāt. nevarēju. varbūt jums ir taisnība. vai es būtu varējusi to novērst? nē, varbūt tikai mazliet uz brīdi atvieglot, tāpat kā tad, kad es izdarīju milzīgu kļūdu - aizbraucu vēl pēdējoreiz uz manilu, solīju vēl atbraukt, bet nepaspēju - pārrēķinājos.

viņa zināja? nē, viņa nevarēja zināt. vienīgais mierinājums
tāds pats mierinājums kā tas, ka labi, ka mammai nebija jāredz krievijas iebrukums ukrainā

es saprotu tieksmi meklēt vainīgos vai vienu (vienu!) vainīgo un kārt pie lielā zvana vai kārt bet lēnām un vilkt striķi uz augšu
bet vēzis pagaidām vēl nav ārstējams. mums visiem viņas pietrūkst. kurš ir visvainīgākais? tiešām es? vai vajag kādu vienu (vienu!) vainīgo? mēģinu iztēloties, kā viņa reaģētu uz melnās sotņas izgājieniem. man šķiet, ka arī viņai tas būtu kaut kas vispār neaptverams un neieliktos nekādos - ne tikai tāpēc, ka spīdzina tieši mani, bet tāpēc, ka vispār spīdzina - kādu - jebkuru - jebko - vispār. es ceru, ka, ja pēc nāves apziņa kaut kādā formā saglabājas, tad, ja viņas apziņa kaut kur kaut kā vēl eksistē, tad noteikti ne šeit. lūdzu lūdzu ne šeit - es ceru, ka viņa šo visu neredz

Tas ir mazliet fascinējoši, ka statistiski dati un zinātniskais konsensus var tik viegli tikt aizstāsts ar "viens džeks man izstāstīja". Sure, prāts ir jāspēj turēt atvērts jaunām lietām, jo netrūkts kolektvo pārliecību, kas neiztur laika pārbaudi, bet kritiskuma līmenim būtu tomēr jābūt mazliet augstākam par uzticēšanos pirmajam garāmgājējam ar viedokli. Īpaši jau šobrīd, kad viedokļu ģenerēšana ir monitizējama, un saturs un kvalitāte bieži vien pat nav svarīga.

Depeche Mode - Waiting for the Night

Sapnī dzirdētus vārdus nav vērts paturēt prātā.

Mango and strawberry.

Fulton expenses.

Oh shit I'm feeling it.

The rough ASHLAR is a stone in its ‘rude and natural state’. It is “the PEOPLE, as a mass, rude and unorganised. The perfect ASHLAR is a stone made ready by the hands of workmen. It is a cubical stone, symbol of perfection, is the STATE, the rulers deriving their powers from the con-sent of the governed, the constitution and laws speaking the will of the people.”

The three visible faces of the cube (‘produced by force, acting by rule, hammered in accordance with lines measured by the Gauge’) represent the three departments: the executive, the legislative, and the judiciary.

In addition to the three faces, nine external lines can be seen drawn between seven points. There are three more hidden lines, which make 12.

“As the number 12 includes the sacred numbers 3, 5, 7, and 3 times 3, or 9, and is produced by adding the sacred number 3 to 9, while its own two figures, 1, 2, the unit or monad, and duad, added together make the sacred number 3; it was called the perfect number; and the cube became the symbol of perfection.”

Italics from Pike, Albert.

Krimā nogāzusies Krievijas cara lidmašīna

rektāls
regtaims
muzikāls
pirdiens kosmosā

visa dzeja
ir dzija
kaķis ar nagiem
plēš kamolu
nesadzija

Skatos uzlīmi uz gurķa, kur šis objekts ir aprakstīts vairākās valodās. Lietuviski ir "Ilgavaisis agurkas". Ilgais gurķis.

Inčīgi, ka pretējā virzienā garuma un ilguma sajukums ausīs nelec. Tas ir, ilgo sauc par garo. Lai gan garais klepus jau īstenībā nav garš (metros). Tāpat kā garās sarunas. Un, kad saka "garš ceļš priekšā", man šķiet, ka arī vispirmāk domā par to, ka būs jāpavada daudz laika nevis, ka ir liela distance. Bet garais laiks? Garlaicību citādi nemaz nevar pateikt, jo ilglaicība ir par kaut ko pavisam citu.

Mēs nemainām noteikumus

Mute (2018)

Globāla politika.

Tā pat kā lidostās notiek drošības teātris, globālajā politikā ir sava izrāde. Izrāde ne pavisam nav no tām parastājām, kur ir scenārijs, sava scenogrāfija un aktieri. Te ir kaut kas pavisam cits. Mums ir realitāte un mums ir teātris, nu tā ludziņa, ko skatāmies. Realitāte jau ir galīgi noplukusi, bet ekrānā mēs visu varam uzfrišināt. Varam citu rāmīti, citu virsrakstu, vai pat netfliks sērijas uztaisīt, bet tas jau nemaina patiesību. Bet patiesību neviens taču negrib ne redzēt, ne dzirdēt. Tas tā pat kā skatīties uz nāvi, saviem vēmekļiem, vai to kā desas taisa.

Bet tad uz ko mēs skatāmies?

Tas ir Slow TV edition of "Civilisation Collapse"


Nafta iet uz beigām, to nosauksim par Konflikts Vidējos Austrumos,

Mēslojums beidzas, tas būs Ekonomikas un Tirgus Svārstības,

Dzeramais ūdens paliek kā retums, to, ignorējam, tas pāries. Kā var ūdens beigties?

Veikalos vairs nav pārtika, sauksim to par inflāciju.

Ražošanas apjomi sarūk. To sauksim par globālo tirgus īpatnību.

Autoražotāji ir uz bankrota sliekšņa, kredža viņiem un kredža pircējam!

Ir varbūtēji nākotnes protesti un sacelšanās, investējam dronu ražošanā!


Uz mūsu lieveņa viss ir pavasarīgi un saulaini. Tas gan, izbaudām! Raklāmas pauze.

"Vai tiešām mūsu vidū varētu būt tāds nodevējs, skeptiķis, kas visu apšauba?"

Katrs cilvēks, ja vien tas apveltīts ar pietiekamu iztēles spēku, varētu uzrakstīt veselu virkni autobiogrāfiju, kuras vienotā veselumā saistītu tikai kopējā faktogrāfija. Pat saprātīgi, taču jauni un tāpēc pieredzes trūkuma dēļ naivi cilvēki šādā iespējā nesaskata nekā cita kā vien cinismu. Taču viņi maldās, jo runa nav par morāles, bet gan izziņas problēmu. Metafizisko ticējumu kvantitāte nekādā ziņā nav mazāka par to atšķirīgo ticējumu kvantitāti, kāda cilvēkam var būt pašam par sevi atkarā no dažādu dzīves periodu secības, bet reizēm arī vienlaicīgi.

// S.Lems, "Balss no debesīm"