Viss ir redzams

palasot komentārus nav skaidrs, kāpēc tauta nediskutē par fonu, uz kura notika šis ārprāts! Un šajā gadījumā fons ir visbriesmīgākā filma, kādu savā mūžā (man 37gadi) esmu redzējusi - Melnais gulbis. Man jau visu filmu bija grūti to skatīties- te slikti, te raudiens, te vilka uz vemšanu no stresa - u.t.t. Neizgāju ārā tikai tāpēc, ka kaut kā naivi un muļķīgi cerēju, ka tūlīt tūlīt sākies pati labā, izslavētā, vērtīgā un pamācošā Filma. Pēc filmas iznācu ārā un histēriski raudāju. ĀRPRĀC!!! Nevienā anotācija nebija teikts, ka tas gabals ir tik ļoti nopietns un profesionāli uztaisīts psihodēlisks murgs!!! Ja es histēriski raudāju, tātad arī man bija "kaut kas" bija aizbraucis... Pēc kāda brīža, protams, atguvos ar vīra palīdzību.

Bet, runājot par lielo baletu uz lielā kino lielā ekrāna, manuprāt, ja gribas kaut ko, kas izgriež pogas Aronofskim, varu ieteikt pirmās 20 minūtes no šī fantastišķā režisōra pagaidām pēdējās filmas. Pārējo gan tur, maigi sakot, bojā liekais mēģinājums likt vikingam runāt krieviski.

“Faith is a torment. It is like loving someone who is out there in the darkness but never appears, no matter how loudly you call.”
       — The Seventh Seal (1957)


If we don’t, remember me.

(simpātiski minimāliski hipnotizējoši kīnōfigviņi ar citātiem)

Bet tas nav stāsts par alkohola lietošanas sekām. Stāsts daudz biedējošāx. Kā allaž pret tumsu rakņājos onlain kinosaitos, meklējot, kura filma būs tā, kurai izredzēts mani iemidzināt tieši šoreiz. Uzraku tīri jauku kombināciju, kaut kāds 90-o sākuma trilleris ar Rutgeru Haueru. 90-o sākuma trilleris un Rutgers, tas vien nozīmē divas vērtības vienā.
Kā jau parasts onlain kinosaitu malās lēkā visādas bildītes, kas sola iepazīstināt ar to, ko parasti publikai nerāda parisa hiltone vai grupa "bļeģštaščije". Tā nu, kamēr iet bezgalgarie titri, uzklikoju uz vienas no bildītēm. Nē, ne jau aiz intereses, bet, lai varētu pievienoties masu apziņā nostirpinājušamies uzskatam par to, cik pretīga ir kaila sieviete, kur nu, ja vēl atļāvusies tāda fotografēties. Bet neieraudzīju ne tikai sievieti, bet pārtrūka arī filma. Jo klikojot uz pretīgumu izraisošo baneri, sāka vērties vaļā vēl kādi pieci logi, kurus centos aizvērt, bet izrādās, aizvēru to, kurā lādējās filma.
Un tagad viss jāsāk no sākuma. Atkal velkas titri un abās pusēs tiem mirgo tādas maldugunis, kas purva dūxtīs ievedušas pat daudzus askētus ar stāžu. Izeja varētu būt fullscreen režīms, bet negribas jau vēl gluži zaudēt saikni ar realitāti un pievērsties tikai filmai.

vakar 22:35
Edmunds Frīdvalds Komentāri: 11 Ieteikt draugiem

Neteikšu, ka ļoti patika (scenārijs, varoņi, attieksme pret ticamības momentu), bet visas tās parafernālijas un kā fenomens bija diezgan amusing: te noteikti ir daži, kurus filma varētu interesēt. (Vispār jau ideāli būtu pirms skatīšanās par to nelasīt neko, jo jebkurš info nedaudz spoilo, bet risks iekrist uz viduvējas baudāmības produktu bez intereses par tēmu ir pārāks nopietns.)

Ē, bet pa kuru laiku viņas rodas? Un kāpēc es par tām uzzinu ar tādu nokavēšanos? Velku... būšot stīmpanks un animācija.

Runājot par nokavēšanos, tikai pirms stundām 28 aptvēru, ka jau sen aizgājusi The Office 7. sezona - un nu jau no līdz šim translētajām palikusi tikai viena nenoskatīta sērija. Kaut kas tajā humorā ir tāds tik perfekts un ērts, ka es vienmēr smejos... iespējams tas, ka pats nekad nevēlētos strādāt tādā birojā, ne arī tulkot tādu seriālu - ne par ko. Tiesa, Parks & Recreation man patika vēl labāk, bet uz to, kā arī Spartacus: Gods of the Arena sešsēriju prīkvelu, vēl jāpagaida. Pa to laiku lēnām loku Boardwalk Empire - lēnām, jo spēju novērtēt kinematogrāfu un HBO pamatīgumu, bet pats darbības laiks/sižets nav pārāk uzrunājošs, pie tam Stīvs Busēmī uz vecumu kļuvis vēl neglītāks. Kas vispār notika ar to tradīciju, ka viņš katras filmas beigās nomirst?

Var just, ka tuvojas vilku mēness – akurāt kā naktssargs lika klausīties vilkus troņa zālē ar otru piegājienu beidzu skatīties 2001. gada franču filmu Brotherhood of the Wolf – vizuāli iespaidīgu un visādi citādi krāšņu divarpus stundas garu gotisku (?) pasaku, kas beigās izrādījās vēsturiskos notikumos balstīta un līdz šim nepelnīti bija paslīdējusi garām uzmanībai, jo parasti tādas filmas medīju ar uguni – turklāt šeit atklājuma priekam palīgā nāk ne tikai franču glamūrs un vispārējā estēze (*), bet arī varoņeposa cienīgais stāsts, kas gan attaisno latvisko sakni vārdā sazvērestība, gan konsekventi vilcinās atklāt savu patieso dabu – sākumā liekas, ka skaties patētisku kostīmfilmu par vilkačiem, bet jau drīz saproti, ka tāds Wolfman (2010), piemēram, nav cienīgs šim pat sviestmaizi pienest, so... nespoilošu, tikai piebildīšu, ka zem afišas ir torents un filmā "neveselīgu vienroci" tēlo ikoniskais Vinsents Kasels no Blueberry un Sheitan. Iešķiebu 8 zvaigznes, galvenokārt, par centību

Recall how God warned us through the words of Moses:
"I shall come unto you like a bear whose cubs are ravished. As a lion I shall devour your children and spill their entrails.
I will set upon ye a fearsome Beast to consume you and your flocks and make your fields barren."

* abažaju, šajā sakarā labs citāts (bez konteksta gan) no filmas, kuru skatos paralēli (pēdējā laikā man ar tām tāpat, kā vidējam latvietim ar grāmatām):

Screw the French. They screw like they have something better to do.

/Pu-239/

Just because an idea is overly convoluted and complex does not make it cool.
- Sharon Marsh, South Park s14e10

http://www.imdb.com/title/tt1375666/usercomments?filter=hate mhm

(Man ir arī dažas savas domas, bet tik pat liela nevēlēšanās iespringt, patiesībā filma būtu pelnījusi kādas 5 zvaigznes no 10 par kinematogrāfiju un neredzētajiem efektiem, bet tik un tā ieliku 1, lai būtu kāds atsvars espatnesaprotuarko nozombēto masu vērtējumam. Un man patika Avatars, btw.)

Ōōjāāā, gaidu ar maisu:



(pamanīju pie laboratorija)

Noskatījos arī es to Sv. Tonija Kārdināšanu - Igaunijā ražoto melnbalto multilingvālo metafizisko trilleri, par kuru vispirms rakstīja sevi izdzēsušais biedrs, pēc tam rādīja Arsenālā un tad vēl īpaši ieteica biedrs kokezis. Teikšu, ka bija vērts - noteikti subjektīvi interesantākā kinopieredze kopš teoloģiskā trillera God On Trial. Interesanti, ka filmā skanēja nedaudz Elend (!) un Apoptose (tas tāds vācu martial/dark ambient) mūzikas, bet vēl interesantāk tas, ka tikai pēc kādas pusstundas sapratu, ka skatos to no vidus (tipa netīšām sāku ar CD2 failu, lol), tātad pasākums ievelkošs un man jau vispār imponē tādi semantiski uzlādēti gabali (kā Пыль, piemēram). Arī vizuāli par neaizmirstamiem skatiem ir padomāts (tur jūrā ielido žigulīts, mana mīļākā vieta teātris, depresīvs mācītājs, kas staigā pa sienām, u.c.), vienīgi kaut kā pietrūkst līdz galīgai katarsei (kā Пыль, piemēram), varbūt tas, ka pagrūti identificēties ar varoni, bet tas jau arī nav obligāti. Par to, ka tādas filmas nav tik viegli sameklēt, hipopotētiskajiem interesentiem ielikšu linku uz torentu (links uz torentu), tur iekšā ir arī visādi titri un divi mp3 faili ar visu filmas skaņu, kurus var mierīgi nevilkt, ja kas.


p.s. Iesakiet, ja ir, ko vēl tādu būtu vērts no Arsenāla repertuāra ievērtēt? Vēl novilku šo, bet pirmajā piegājienā aizmigu (tas gan nenozīmē, ka filma bija garlaicīga, noteikti mēģināšu vēlreiz)

Katru reizi, kad noskatos kādu filmu, kas man patiešām nepatīk, es eju uz IMDb izlasīt pāris recenzijas no jūzeriem, kuri Hated it (http://www.imdb.com/title/ttXXXXXXX/usercomments?filter=hate) un tad pie Was the above review useful to you? spiežu Yes. Jūs arī tā darāt?

Par to, ka sen nav blogots, varētu vēl pačalot par aktualitātēm izklaides sfērā :D Tātad subj. Noskatījos kādas piecas Weeds sērijas un izmetu miskastē, kaut kā pārāk atrauti no realitātes tas viss un ne jau tā, ka atrautība no realitātes būtu kas slikts, bet tur, pretstatā, piemēram, True Blood, tomēr ir kaut kādas pretenzijas uz daudz maz adekvātu esošā, kaut arī nenopietnu, attēlojumu. (Ja nu tomēr esmu kļūdījies un turpmāk šis seriāls zīmīgi uzlabojas, dodiet zināt.) Toties True Blood gan atzīstu par pilnībā ekspektācijas attaisnojušu (paldies blogosfērai), esmu jau galā un kopā ar "visiem" pacietīgi gaidu 3. sezonas pēdējo sēriju. Tikmēr tīmeklī uzdūros vampīrmeitenes Džesikas emuāram, ja interesē, paskaties, ir fan:



(Ideja gan nav jauna, arī HBO hipsteru hita Flight of the Conchords varonei Melai bija diezgan no krēsla gāžošs vlogs :)) Tālāk, The Pillars of the Earth uz beigām tomēr nedaudz sabojājās, nutur, tāds marazms parādījās, ka sievietei iestājas dzemdības no tā, ka uz galvas uzkrīt akmens, iedomājies, baznīcai iebrūk griesti, astoņdesmit cilvēkus saspiež, bet viņa tikmēr zem tiem gruvešiem jaunu dzīvību izspiež. Bet laikam jau tai grāmatā tā bija rakstīts, pēc kuras, un tad ko tur daudz. Ne par seriālu, bet arī Ridlija Skota Robins Huds, kura rips pirms kādas nedēļas parādījās torentos, pēc patiešām lieliskas stundas pusotras tāpat uz galu samaitājas. Jāsaka, ka man Keita Blanšeta ar katru filmu iepatīkas arvien vairāk (nopietni, sākumā, tas ir, iekš tā Gredzenu Pavēlnieka, man šķita, ka viņa galīgi nedara godu Galadrielai, bet tagad jau domāju citādāk), bet nu kam viņa uz tā zirga jāsēdina, tas ir, uz zirga vēl var, bet ne jau bruņās, tā it kā ar to Elizabetes farsu jau nepietika. Vienvārdsakot, esmu atvērts ieteikumiem, citādi, nezinu, laikam būs jāvelk vēl neredzētā Mad Men sezona (labs Šlāpina raksts pēdējā Rīgas Laikā, starpcitu, tāds informatīvs)