Viss ir redzams

Meitenes un zēni, varbūt uzdodiet sev (vai mēbelēm savā istabā) šādus jautājumus biežāk:

Caprice (.ru) - Chanson X de l’album magnifique «Masquerade»

( krieviski )

Labrīt, <3

/saite uz backdated pukstu, pašmērķīgi/


Bet principā sajūsminājos par fenomenu -

kopš šis irāņu mags uzvarējis "Ekstrasensu cīņās"

viņš bieži redzams buroties krievu spamportālos

tā gar kaktiem un maliņās kaut ko pesteļo,

kā arī tiek visādi viltvāržu izmantots,

tā, ka gribas kādam parādīt :)

Turpinot no rīta iesākto tēmu, Unter Null noteikti ir tas, kas jāklausās visām gotiski industriālajām meitenēm, kuras ir pamestas, pieviltas, piekrāptas, sāpinātas, traumētas, salauztām sirdīm, piesmietām cerībām, asiņojošām atmiņām – visu šo un, vēlams, arī naidpilnu dispozīciju pret vainīgo. Es varbūt neko nesaprotu, bet mani kā zēnu līdz kaulu smadzenēm aizkustina tās emocijas un sarūgtinājums, kas šķiet ielikts gandrīz katrā no dziesmām, kas radītas, sākot ar 2005. gada albumu The Failure Epiphany, kurš acīmredzot sekojis kādai nopietnai krīzei mākslinieces privātajā dzīvē: This album is dedicated first and foremost to the person that inspired all this bitter material. I couldn't have done it without the emotional turmoil you brought me. Man liekas, jābūt baigajām iekšām, drosmei un spējai, lai to indi no sevis izdabūtu arā, pie tam tādā (manuprāt, fenomenālā, ņemot vērā dzimuma daiļumu, nogaliniet mani, ja spējat) kvalitātē – nevis "kā musdienās" tur, piemēram, kaut ko dusmīgu ieblogot un nobloķēt visos portālos, haha. Jo Ērikas Danhemas radītais dark electro/industrial nav arī nekāds šķebinošs lētā gala produkts a la blutengel, combichrist, angelspit, utml., viņa ir akadēmiski muzikāli izglītota (klavieres, čells, ģitāra), pēdējā albumā ir Nika Keiva kavers (tas pats, kas Omniai, st. citu), un arī paši ieraksti brīvi pastaigājas visā žanra teritorijā no melodiskas un dejojamas elektriskās ķermeņmūzikas līdz nežēlīgam spēka troksnim, pie kam lielākā daļa dziedāto vārdu ir viegli saprotami (vismaz manai ausij). Piecus gadus pēc epifānijas iznākušais Moving On vismaz ar nosaukumu vieš cerības, ka ļaunākais jau ir aiz muguras (es neesmu baigi nopietni pētījis viņas biogrāfiju, ja), taču saturs neliek vilties – muzikāli jau pavisam nē, bet arī liriski dēmoni ir nepabaroti – tieši otrādi, vietām divtik asinskāri un raganiski kā krišanas brīdī – aizvainojums vēl ir pilnā spēkā (Lūlei Vilmai būtu ko teikt), teksti brīžiem atgādina piķa melnus lāstus, brīžiem NLP, brīžiem citātus no pašpalīdzības grāmatām. Vilkt neko nelikšu, jo tur pilns ar liekiem remiksiem un es negribu neko bojāt. Zem ilustrācijas ir viena dziesma, bet es beigšu, kamēr nav aptrūkušies sinonīmi

MAY MY ENEMIES LIVE LONG SO THEY CAN SEE ME PROGRESS