Maybe the absence of signs is a sign.
vai ar jums arī ir tā, ka vakarā, izvēloties, kuru filmu no daudzajām vai dažajām skatīties, pēc filmas noskatīšanās domājiet, jā, tā bija pareizā izvēle, tieši šim vakaram vai varbūt kādam dzīves periodam to vajadzēja, lai kaut ko saprastu vai rastu apstiprinājumu jau it kā sen zināmām lietām, kā tas bija manā gadījumā pēc filmas serendipity noskatīšanās? stāsts skaists, līdzinās pasakai, citāti tādi, ko labprāt ierakstītu kladītē, septiņi gadi, kuri pavadīti it kā mīlot kādu citu, tomēr ilgojoties atkal satikt viņu, to, kurš redzēts tikai vienu reizi, to, par ko neko nezinam, tikai to, ka, liekas, starp mums ir kāda saikne, bet bija jauki sekot tam visam līdzi un noticēt, un brīdī, kad viens no viņiem zaudē ticību, būt tam, kurš aiz ekrāna grib viņam teikt priekšā - tici taču, turpini meklēt. vispār diezgan interesanti, ka tu it kā redzi no malas likteņa gaitu, visas tās sagadīšanās un sakritības, vai mazās nianses, kas vēlāk ir izšķirošas, bet viņi nē, ne visas. tas liek paraudzīties arī uz savu dzīvi ar citu, skaidrāku skatu.