"Staburaga bērni"
(...) Puisēni palika brītiņu klusu,it kā pārdomātu stāstīto.
Piepeši Jancis iesaucās: - Vai,kas tad tas,Marč? - Un sauktais ieraudzīja Janča rokā lielo apelsīnu.
Marčs nosarka.
- Tas jau apelsīns...- viņš teica lēnām.
- Kas ta viņu atnesa? - Jancis pētīja. - Vai tu?
- Jā... Man viņu iedeva lielmāte...
- Kāpēc tad pats viņu neēd? Tas tak tavs! - Un Jancis izstiepa roku,it kā Marčam apelsīnu sniegtu atpakaļ.
Bet Marčs palika mierīgi pie gultas kājgala stāvot.
- Nu,es domāju - tā kā tu esi slims un nekā neēdot,tad varbūt...Man jau tāpat māte dod baltu,baltu putru; es esmu vesels un varu visu ēst.
- Kāds tu labs,Marč! - Jancis teica,lēnām un domīgi ap mīksto augli knibinādamies. - Bet vai zini ko? Ēdīsim viņu uz pusēm!
Tai pašā brīdī noklaudzēja durvis,un,kad Jancis,galvu pacēlis,apskatījās istabā,- Marča vairs nebij.
- Vai,kāds tas Marčs! - Jancis norunāja pie sevis.
Tad viņš klusiem smaidiem apskatīja reto dāvanu,un Janča lielās acis raudzījās maigi un silti,kamēr bālie pirkstiņi lobīja suluto,dzīvē visai reto augli. (...)

Valdis. Staburaga Bērni. Pavasaris. Viens no maniem mīļākajiem fragmentiem. Interesanti,ka šo stāstu nevis lasīju no grāmatas,bet klausījos audiokasetē,brīnišķīgi ierunātu. Varbūt iepriekš biju lasījusi,neatceros. Šķiet,tas bija pavasaris un man varbūt bija kādi desmit vai vienpadsmit gadu,neesmu īsti pārliecināta,bet gandrīz droši zinu,ka biju slima. Tipiska pavasara saaukstēšanās ar temperatūru pāri trīsdesmitseptiņi,iesnām,sāpošu kaklu un galvu. Lasīt,slimam esot,bieži vien izrādās mokoši. Nav ne jausmas - kur,bet mani vecāki (nezinu - māte vai tēvs,varbūt abi kopā) pārnesa mājās audiokaseti ar šo pašu stāstu par Staburaga bērniem. Man jau no paša sākuma ārkārtīgi patika. Tās balsis ierakstā. Tik izteiksmīgas. Tik dzīvīgas. Stāsts pats par sevi. Brīnumskaista daba,lauki,laika ritējums,cilvēki,draudzība,attiecības. Toreiz vēl nenojautu,ka ar šo stāstu zināmā mērā tieku sagatavota Montgomerijas stāstu sērijām par Emīliju,kuras pēc pāris gadiem kļuva par manu prieka avotu un kam bija liela loma manas personības izveidē un pasaules uztverē (par to varbūt citreiz). Šis bija mans prieka un dzīvības avots tajā pavasarī un vēl kādu laiciņu pēc tam. Biju tik daudz reizes noklausījusies,ka teju vai zināju no galvas. Notikumus,frāzes,vēlāk jau teikumus. Un vienmēr,kā pirmo reizi,beigās raudāju. Jo abiem draugiem bija jāšķiras uz neredzēšanos.
Šodien,mizojot apelsīnu,tā sula aiztecēja aiz īsi apgrieztā naga,sāpēja tik ļoti,ka likās - no tādām sāpēm var pat nomirt,nudien! Cauri šai smeldzīgajai sajūtai un nu jau pulsējošo kaklu,nevien nabaga nelaimīgo pirkstu,spītējot sāpēm,domāju par apelsīnu. Par to,cik viņš garšīgs,varbūt pat garšīgākais auglis pasaulē,kā tas veldzē un kādu baudu sagādā to mizot un sadalīt smukās šķēlītēs,ja vien sula nešļakst uz visām pusēm. Un tā es atcerējos šo fragmentu.
Taujāju mātei,lai atrod šo kaseti,jo ja kāds zin,kur tā atrodas,tad tā ir vienīgi viņa. Atkal gribu dzirdēt. Klausīties kā senāk. Gultā,zem segas,spilvenu kalnos. Ar šķīvi,pilnu nomizotu apelsīnu,blakus. Lai gan es tās spilgti atceros tāpat,bez klausīšanās. Un šodien,pārlasot kaut tikai šo fragmentu,es tās saklausu tik pat dzidri kā toreiz kasetē. Padomā tik - tās dzīvojušas manī visu šo laiku. Omulīgi,bet reizē neuzbāzīgi un klusi,iekārtojušās kādā siltā sirds kambarītī.
Es nevienam to vēl nebiju stāstījusi. (Atmiņas pēkšņi - ne no šā,ne no tā - līdzšinējā miera un sastinguša klusuma iztraucētas,savādi mirdz atmiņu spogulī. Putekļu kārta uz spoguļa šo mirdzumu manāmi apslāpē. Esmu kaut kur blakus. Ar roku neaizsniedzamā tuvumā. Turklāt viņas izskatās samiegojušās un nokautrējušās. Piedodiet,mīļās.)
Kuram vēl patika? Varbūt vēl kāds ir dzirdējis šo kaseti un sajuties kaut mazliet līdzīgi?
...