20:44 - "Staburaga bērni"
(...) Puisēni palika brītiņu klusu,it kā pārdomātu stāstīto.
Piepeši Jancis iesaucās: - Vai,kas tad tas,Marč? - Un sauktais ieraudzīja Janča rokā lielo apelsīnu.
Marčs nosarka.
- Tas jau apelsīns...- viņš teica lēnām.
- Kas ta viņu atnesa? - Jancis pētīja. - Vai tu?
- Jā... Man viņu iedeva lielmāte...
- Kāpēc tad pats viņu neēd? Tas tak tavs! - Un Jancis izstiepa roku,it kā Marčam apelsīnu sniegtu atpakaļ.
Bet Marčs palika mierīgi pie gultas kājgala stāvot.
- Nu,es domāju - tā kā tu esi slims un nekā neēdot,tad varbūt...Man jau tāpat māte dod baltu,baltu putru; es esmu vesels un varu visu ēst.
- Kāds tu labs,Marč! - Jancis teica,lēnām un domīgi ap mīksto augli knibinādamies. - Bet vai zini ko? Ēdīsim viņu uz pusēm!
Tai pašā brīdī noklaudzēja durvis,un,kad Jancis,galvu pacēlis,apskatījās istabā,- Marča vairs nebij.
- Vai,kāds tas Marčs! - Jancis norunāja pie sevis.
Tad viņš klusiem smaidiem apskatīja reto dāvanu,un Janča lielās acis raudzījās maigi un silti,kamēr bālie pirkstiņi lobīja suluto,dzīvē visai reto augli. (...)
( par stāstu. )