Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Gribēju ierakstīt kārtējo "asprātību" sadaļā "pajautaa", tavu brīnumu - esmu banots.
Bēdīgi un garlaicīgi. Mēh.

Zin kā mēs bērnībā ar sētas meitenēm krieviņus klausījāmies?
O bože. Tur taču zēni saldās un meičas koķetās balsīs dziedāja par mīlestību, par kuru mums toreiz sajēga bija stipri aptuvena.
Un tad jau pagāja daži gadi un nāca pirmās diskotēkas laukos klubiņā.
Pirmās Vanaga un Rubeņa pudeles un pirmā kõma.
Vandīšanās caurām naktīm un tad atkal vemšana mēnesnīcā, solījumi vairs nekad nedzert un vēmekļu slēpšana, lai vectēvs neatrod.
Un visam tam fõnā ir skanējuši krieviņi. Kā gan es tagad varētu krieviņus bez sentimenta paklausīties?

https://www.youtube.com/watch?v=fN2rgAWB8DM
https://www.youtube.com/watch?v=aU_tTKoPr68

Šis jau tās drusku jaunāks krieviņš
https://www.youtube.com/watch?v=lFX5cB7PMww
bet arī par mīlestību, nelaimīgu, protams, tā kā viņš iederas.

Zin kā - palika labāk.
Laikam jau kādam tavam labam draugam ir jādabū pa muti no kaut kādiem kretīniskiem objekta devējiem, lai nāktu apziņa, ka pašam ir jau diezgan salīdzinoši labi.
Un tā Lana Del Ray pa rādio arī tā nomierinoši vaimanā.

Vļēh nu jau atkal ir kāda melnā strīpa jau otro dienu.
Vakar bija skumjas, melanholija un depresija. Slapjš, iznīcis, nervains, izbadējies.
Šodien ir savādāk, šodien ir dusmas un nervi burtiski kā nostiepta stīga, kas gatava plīst.
Es esmu lielu pārmaiņu priekšā un es ļoti gribu, lai viss izdodas, bet tad visas šitās huiņas, kas notiek un kad palasās šitos aprīļa horoskopus, vai nu pašam astrologam arī melnie un depresija uznākusi, vai burtiski būs pasaules gals, visi nomirs, visi paliks nabagi, saslims utt.
Kaut kur vajadzētu atkal paņemt drusku to dzīvotprieku un seksapīlu un iedvesmu un smaidu un "tev viss izdosies, svešo onkul". Nezinu tikai kur. Riebīgs laiks un riebīgi laiki pienākuši.

Līdz šim es kaut kā to neņēmu īsti nopietni, bet pēc šīm brīvdienām es tiešām sākšu pievērst uzmanību tam, lai neveidotu "bākā kokteili".
Piektdien viss sākās pēcpusdienā ar divām pudelēm vīna, turpinājās ar dažām bundžiņām alus, tad ar dažīem kokteilīšiem "garaž", tad ar dažām glāzītēm Hennesey, tad ar dažām glāzītēm Jameson. Starp Hennesey un Jameson ik pa laikam tomēr bija arī kāda bundžiņa alus. Noslēdzās viss sestdienā ap četriem rītā ar dažām glāzītēm nebaudāma liķiera Valhalla.
Un tas arī bija verdikts šai nedēļas nogalei. Ja sestdien pusdienlaikā, pēc bundžiņas Dynamite un skārdenītes alus es vismaz staigāju, lai gan sapīcis un galīgi ne savā ādā, aizliadu uz laukiem un tik pat ātri atgriezos betona džungļos, tad stundām ritot viss tikai izmainījās uz slikto pusi. Uz vakariņu laiku sestdienā sametās jau gaužām nelāgi, un lai gan bija sarunāts randiņš un jāskatās Dallasas pircēju klubs, tas bija praktiski neiespējami, jo guļot uz tās puses, kur vēderā atrodas kuņģis, nāca nelaba dūša, kam paralēli bija milzīgs miegs un nespēks.
Šķita, ka izgulēšanās nāks par labu un svētdienas rītā būšu možs kā gurķītis, taču es pārrēķinājos. Svētdienas rītā piecēlos ar dullu galvu un kopējā pašsajūta ne tuvu nebija normas robežās. Kaut ko ieēdu, kaut ko iedzēru ar mokām. Devos atpakaļ gulēt. Un būtībā arī visa svētdiena pagāja uz nekādas nots. Ar mokām piespiedu sevi aiziet līdz parkam uzspēlēt galda tenisu. Lieki teikt, ka visas partijas zaudēju vienos vārtos, bet nu vismaz ieelpoju svaigu gaisu.
Nakts no svētdienas un pirmdienu bija murrrrgiem pilna. Bet nu šorīt vismaz ir pēc cilvēka.
Tā nevar darīt.

Goda vārds, es šitos cilvēkus nesaprotu.
Nu laikam jau, ka tie vienkārši nav vēl sasnieguši kādu prāta, apziņas, izpratnes, sajēgas līmeni.
Nu kā gan var vēl labāk nokaut saraksti un jebkādu vēlēšanos to turpināt, ja ne atbildot ar vienu vārdu.
Tā jau nav sarakstīšanās, tā ir atrakstīšanās. Pat atrakstīšanās tā nav, hrens viņu zina, kas tas ir.
Ja tev nav laika, tad neraksti vispār neko, nevis vienu vārdu.
Tādiem cilvēkiem laikam vispār neienāk prātā, vai viņi pirms nosūtīšanas nekad nepārlasa uzrakstīto ar domu "hmm, kā gan tas otram cilvēkam izskatīsies un vai šādu saraksti var normāli turpināt". Ja reiz tā sarakste netiek ievirzīta attiecīgā gultnē, vai netiek uzdots kāds jautājums, tas vairs nav dialogs. Tas ir monologs. Un monologs ir - ei dirst.
Tas ir apmēram kā vienā nesmieklīgā anekdotē par cilvēku apbrīnojamo spēju nokaut jebkādu komunikāciju.

Sēž divi vīri vilciena kupejā.
Priekšā tāls ceļš un viens no viņiem grib uzsākt sarunu.
- Sveiki, mani sauc Jānis!
- Mani gan ne.

Tas ir interesanti.
Es tikko klausījos Antony and the Johnsons - You are my sister un aizdomājos drusku.
Man nav māsas. Nekad nav bijis un nebūs. Pirmkārt vai vispār cilvēkam bez māsas ir ētiski pareizi klausīties dziesmu par māsām? Nu labi tas tā vairāk joks.
Bet, teiksim, kā es uztveru šādu dziesmu un kā to uztver kāds klausītājs ar māsu?
Es varu iztēloties, ak, ja man būtu māsa.. viņa būtu tāda laba un krietna un mums būtu ļoti labas attiecības. Un tā var aizsapņoties.
Kā diez ir tiem, kam māsas jau ir? Viņi diez vai var pārāk tālu aizsapņoties, jo viņiem ir konkrēts objekts, konkrēta māsa. Ar visiem plusiem un mīnusiem. Es sev gribētu māsu. Bet lai viņa ir laba un krietna. Sūdīgu māsu, nu tādu galīgi sūdīgu es negribētu, kreņķi jau pašam ar sevi un brāli citreiz pietiek.
Un kā diez ir tiem, kam nav vecāku... klausīties dziesmas par vecākiem.. Vai kādam, kas nemīl sievieti klausīties "When the man loves a woman"?

Es tā izlasīju:
Uz savu godināšanu vari neierasties, taču uz savu tiesu ej katrā ziņā, jo tur tu ieraudzīsi patiesos draugus un ienaidniekus.
Nav melots vroģe.

Jau pāris dienas atpakaļ izlasīju domu graudu "kad skolnieks ir gatavs, atrodas arī skolotājs".
Un tad nu kopš tās izlasīšanas reizes es uz savu dzīvi raugos nedaudz caur šī domu grauda prizmu.
Un man tas patīk. Man ir daudz labas lietas šajā dzīvē un tās labās lietas, kas man vēl nav, droši vien, man nav tāpēc, ka tām vēl neesmu gatavs. Un es tā esmu ar mieru. Gan jau būs. :)

Mhm.
Kāda jaunkundze man rakstīja "nokrītot no tava ego uz iq varētu nosisties".
Es viņai teicu, ka ir skumji, ja, viņas ieskatā, viņai uzmanību var izrādīt vien indivīdi ar zemu iq.
Un man šķiet, ka kāda cita jaunkundze vakar neizturēja savu pārbaudi, jo situācijā, kad es nopūlējos, lai ievilktu segu citā pārvalkā viņa palīdzēšanas vietā stāvēja un vienkārši skatījās visas 3 minūtes.
Bet šitās pavasarīgās noskaņas ir super.
Vakar bijām mežā malku gādāt. Šodien drusku rokas krīt nost. Papildus tam visam uzrīkoju vēl tādu kā spodrības dienu. Istabā tik tīrs. :)

Izlasīju Ritas Brokas "Troļļu zemes "Princis"".
Mati ceļas stāvus, kā kaut kas tāds vispār var notikt?

Šīs gan bija vienas labas brīvdienas.
Viss bišķiņ sāp, krekls un šlipse žņaudz ciet kaklu, kurā vairs tik pat kā nav balss, konta izraksts rāda, ka man ir 8 eiro.
Jā, šis bija sasodīti labākās brīvdienas pa ilgiem laikiem. :)

Redzējies, kā, par lupstājiem runājot:
Kopš seniem laikiem lupstāju uzskatīja par mīlas zāli un gatavoja no tā dzērienu iecerētā pieburšanai. Tomēr lupstājs tika uzskatīts par vērtīgu augu ne tikai šīs īpašības dēļ vien. Tam piemīt arī dziednieciskas spējas. Kam lupstājs patīk, tam viņš attīra organismu un nostiprina veselību, iedvesmo un atvaira grūtsirdību, piesaista pretējā dzimuma simpātijas, dziedina brūces un veicina matu augšanu.
Lupstāj, pļe, tu man patīc!

Cik diez šodien maksā lielas un sarkanas rozes?
Vispār mani mīļākie svētki ir kapusvētki un Valentīna diena.
Nu labi, tā gluži nav. Toties šie abi svētki ir tie, kuros es vienmēr nožēloju, ka man nav dārziņš, kur ziedēs tik rozes un nesāpēs sirds.
Jebšu, vēl precīzāk izsakoties, es nožēloju, ka nenodarojos ar dārzkopību, jo šajos manis minētajos svētkos lakstaudzētājiem ir sasodīti laba peļņa. Par bazaru atbildu.
Un es varu derēt, ka man tie lupstāji augtu griezdamies, jo vērši taču esot ar kosmosa dotu talantu uz zemkopību.

Laikam jau tā ir, ja cilvēks šeit neko neraksta tad viņam iet labi. Vai slinkums.

Kāds no jums māk... skriet?
Kā tur īsti ir ar tām krosenēm?
Vai patiešām tas, ka tā ir Adidas vai Asics krosene nozīme tik daudz un valkājot labās firmas dārgo kroseni mana skriešana būs ievērojami ērtāka un patīkamāka, nekā skrienot ar tādu kroseni, kas pirkta UZ TIRGU pa lētu naudu?
Proti, vai visas tās fiņķikļuškas, kas it kā ir iemontētas tajā Adidas vai Asics (turpmāk arī - dārgajā) krosenē patiešām strādā? Vai tā atsperīgās gumijas zole ir tik nesalīdzināmi krutāka un pilnīgi no cita plaukta, kā tirgus krosenei? Vai ir kāds zinātnisks pierādījums, ka tiešām tas materiāls izceļas ar neticami augstu atsperību un citām brīnumainām īpašībām? Vai tomēr šajā melu laikmetā tā ir kārtējā fiška, kur materiāls, kas tonnā izmaksā 10 USD plānā šķēlē pie krosenes pēdas tiek pārdots par 10 USD gabalā? Kā tajā Adidas boost reklāmas klipiņā.Ar to pirkt pamudinošo muzīku. Tiešām tā bumbiņa tā atlec (ja godīgi izskatās drusku nereāli) uz tā NASA līmeņa materiāla, vai tikai tas nav mūsu draugs fotošops, ko? Kur ir kaut kāds zinātnisks pierādījums? Un vēl visi citi tie sūdiņi, kas tām dārgajām krosenēm ir: šī plastmasa turēs tavu kāju taisnā leņķī un padarīs tvirtu, šī plastmasa ir antifrīza krāsā, tādēļ tava krosene nesasals arī mīnus grādos, šī plastmasa ir līmēta ar vielu, kura līdzinās eņģeļu asarām, un šis simbols, savukārt, pasargās no ļaunās acs, tādēļ netaupi naudu uz šīm čībiņām. Un tā tālāk.
Kaut kur internetā vīrietis, kurš 90tajos ir beidzis Sporta akademiju, tolaik jau visi skrēja ar Sarkanā kvadrāta gumijniekiem, vai kas nu kuram bija, pēc tam kaut kur atkal skrējis - mīlestības un iecietības skrējienos, sniedz atsauksmes, ka šī dārgā krosene ir ļoti laba un palīdzēs un stiprinās kājas un muguru un novērsīs traumas un iedrošinās garā. Kā viņš to zina? Pieļauju, ka viņam tā teica kāds Abibos izplatītājs ar LIELĀM UN GODĪGAM ACĪM. Ne jau viņš kopā ar grupu testētāju, zinātnieku un dažādu citu profesionāļu to visu patiešām pārbaudīja dzīvē.
Tādas, lūk, manas pārdomas apsverot iespēju pirkt skriešanas apavus.
Ko jūs par to visu domājat? Ir jēga pirkt Asic vai Adidas, Gel vai Boost? Vai patiesībā tomēr it pofig, kas gribēs skries, kas negribēs - neskries un tas brends un 4 krāsu plastmasas un gumijas patiesībā galīgi neko nemaina.

Kā labāk saukt dēlu - Spricis vai Erasts?

Es šorīt esmu ar sevi mierā.
Starp citu, nākot uz darbu es uz ielas redzēju viņu. Es vairs viņu nerakstīšu ar lieliem burtiem, nav nozīmes. Viņa tāda drusku skumja vai neizgulējusies lēni gāja pa ielas otru pusi un mani neredzēja. Jā, un es sevi pieķēru domājam, ka man drusku žēl viņas un ka es novēlu viņai būt laimīgai un priecīgai kaut kur un ar kaut ko. Man ir sava dzīvīte un man būs sava laime. Vismaz šobrīd ir tāda laba sajūta, tā kā būtu salauzts kāds lāsts, beigusies kāda ēra, tas bija ļoti svētīgi, ka es viņu sestdien satiku un runāju. Tā dzīve ir pārsteigumu pilna un ja tu, cilvēk, domā, ka tev nekad neveicas un neiet, tad es varu tevi mierināt, jo arī sunītim dirsā reiz iespīd saule. :)
Un vēl es domāju, vai es kaut ko būtu sajaucis? Vai šodien nav pirmdiena? Tad kāpēc es kabinetā esmu viens, kur abas kolēģes?