Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Es šorīt esmu ar sevi mierā.
Starp citu, nākot uz darbu es uz ielas redzēju viņu. Es vairs viņu nerakstīšu ar lieliem burtiem, nav nozīmes. Viņa tāda drusku skumja vai neizgulējusies lēni gāja pa ielas otru pusi un mani neredzēja. Jā, un es sevi pieķēru domājam, ka man drusku žēl viņas un ka es novēlu viņai būt laimīgai un priecīgai kaut kur un ar kaut ko. Man ir sava dzīvīte un man būs sava laime. Vismaz šobrīd ir tāda laba sajūta, tā kā būtu salauzts kāds lāsts, beigusies kāda ēra, tas bija ļoti svētīgi, ka es viņu sestdien satiku un runāju. Tā dzīve ir pārsteigumu pilna un ja tu, cilvēk, domā, ka tev nekad neveicas un neiet, tad es varu tevi mierināt, jo arī sunītim dirsā reiz iespīd saule. :)
Un vēl es domāju, vai es kaut ko būtu sajaucis? Vai šodien nav pirmdiena? Tad kāpēc es kabinetā esmu viens, kur abas kolēģes?