Draugi

Oh God.. es izlasīju šo citātu un man aizritinājās domu virknīte pa taisno in the doomiest of scenario outlooks. Bet, protams, papiņ! Dieva nāve, postmodernie, ego kults un new age bumbu tripošana.

Cilvēki ir maniakāli apsēsti ar visām šīm wack un bad psychedelic kustībām, dēļ saviem ego! It is a pure, concise question of ego, and what will reflect my divine (..not, but satanic of course, es jums saku) ego in most elaborate way.

Es jau zinu, ka to visi zina, bet man tas tiešām tikai tikko pieleca tik kristālskaidri.

Tā, kā tagad katrs cilvēks pats ir dievs, tad inherently - Dievu pārpratuši, šie nekrietnie psihie dieviņi, plikie karaļi, pilnīgi sirdīgi un nopietni uzskata, ka tas ir viņu vitālais un izšķirošais pienākums prīčot un atalgot un sodīt veidos kādus viņi izfantazē par adekvātiem. And all because they are scared to perish into the black void of no God or love. Aptuveni, kā padoties sātana opkupācijai, lai Dieva nāves okupācija nepazudina.

Basically:

If you want to know how pathalogically engorged someone's ego is - see how woke they are. The less woke, the helthier your ego probably is.

"We no longer know how to think critically. Subjectivity and nihilism rule supreme: the deranged, post-modernist woke cargo cult claims that there no longer is truth, just our truths. Ideas are at best positional goods, fashion statements and markers of social hierarchy, and at worst tools of oppression. Words are devoid of any essential meaning: expressing “righthink” signals high status (even if the opinion is nonsense, such as the claim that China had nothing to do with Covid) and “wrongthink” (such as support for Brexit) implies low-status."

kā jūtubē atrast normālas līgotnes, kas nav a la Drēģeris ar rumpi pumpi vai arī akadēmiskais koris? (vēlams komplektos, nevis pa vienai)

ļoti patīk skriet no rītiem, ir 8.30, un tu jau viss tāds accomplished, diena var beigties :D

šodien pauris vairs nevelk kaut arī pagulēju diendusu kādas divas stundas. un tagad arī viss, jāņem pauze kaut arī nav pabeigts, jo sāk sāpēt galva, neņem pretī

un man liekas, ka es tikko sapratu kur ir problēma - man tas prāta muskulis ir ļoti uzkačāts. komplektā ar milzīgām darba spējām arī sarežģītos (stress, neizgulēšanās, pārslodze) apstākļos es esmu izlaidusies. kad tu esi pieradis pie viena konstanta ļoti augsta produktivitātes līmeņa, baisi jūt to kognitīvo spēju kritumu. ja uzkaras un pauris nevelk, tad vispār
jo arī tagad, kad galīgi nav tā kā iepriekš ir ļoti labi, iespējams pat virs vidējā aritmētiskā

domāsim pozitīvi - nevis par to, ka ir sešinieks, bet 81 pareiza atbilde no 100

Man ir žēl to nabaga Telegraph žurnālistiņu, kas raksta savus inteliģentos un concise rakstiņus par to, cik neloģiski un agresīvi ir trans aktīvisti un cik nosvērti un nevienam neko slitku nevēloši ir viņu iebildēji profesori un filozofu tantes. Bet protams. Tikai, ka jums ir bijusi dzīves pieredze, jūs zināsiet, ka nav iespējams ne debatēt pat ne iepīkstēties pret narcisistiem un neirotiķiem. Jebkurš vārds no jūsu mutes viņu aklajām acīm un nedzirdīgajām ausīm ir tikai kārtējais mortālais victimisation un izaicinājums un dead trans kid. Nemēģiniet pat sevi attaisnot ar savu slepkavniecisko loģiku, nosvērtību un patiesību.

But I guess, you have to keep writing un pateiktie vārdi pat nekurienes vidū ir egregors.

I think UK will probably survive politically solely due to the emotional restrain it has practiced for hundredses of years, that others mock and ridicule.

Literally guys, emotional restrain is the pinnacle of human evolution.

To hold a debate and make decisions based on clear, conservative, emotional restrain is God's miracle.

In contrast the derangedness and emotionally indulgent frenzy of idealogues is pure sin and and something to definitelly steer clear not to find oneself in satan's teritory.

psihiskās veselības rehabilitācijas ietvaros biju uz randiņu ar uztura speciālistu. bija labi, paslavēja mani. pat aizmirsu, ka man nebija rekomendēts mest nost svaru. un tagad es ik pa laikam domāju par tiem viņas ieteikumiem un skaitu. nu tie 200 g svaigu dārzeņu/augļu/ogu/zaļumu uz cilvēku dienā reizēm ir nepaceļams mērķis. un tad ir tāda diena kā šī, kad šie šķin iekšā rukolu, piparmētras, ēd saldētas upenes, dzērvenes gan tāpat gan blendētas ar cukuru, saldētus rabarberus un ir ienākušies arī gurķi un banāni un atlikušos rabarberus savārīšu kompotā

esmu pakāsusi dzīvokļa atslēgas, bet tas nekas - līdz atradīšu ir vecākā bērna komplekts. tikko brīnumainā kārtā atradu pierakstu kladi ar info, kas noderēs trešdienas eksāmenam (no rīta jau zvanīju tēvam lai meklē mazpilsētas guļamistabā). labi, ka biju laicīgi, paspēju pirms pupugrāfijas aiziet arī uz divām nepareizajām reģistratūrām. pa ceļam cilvēki tādi uzvilkušies. redzēju to hokejistu lidmašīnu.

pupugrāfijā gāja labi. nu, ir visādas mazas cistiņas vienā pusē. nu, sāp, fizioloģiski. aizejiet pie daktera pārrunāt ko darīt /varu jau paredzēt - tā kā fizioloģiski, tad neko, ja galīgi, tad kompreses un atsāpināt/. nu un tā kā tā ģimenes vēsture un cistas un aibažubažu Mirēna jau 6.gadu, pupugrāfija jātaisa reizi gadā. tātad reizi gadā gin.apskate (kas būtu tikai normāls iztikas minimums), reizi gadā USG jo spirāle, reizi gadā pupugrāfija. reizi gadā zobārsts (šogad vēl nav bijis) un reizi gadā higiēnists (jau dažus gadus iekavēts grafiks, jo bija sarežģīti), reizi gadā acu ārsts (jāmēģina dabūt pierakstu uz vasaras beigām, citādi nereāli atkal būs salāgot), reizi pusgadā katram sīkam zobārsts, reizi pusgadā higiēnists, uz septiņiem gadiem skuķiem acu ārsts, puikam reizi gadā acu ārsts (jo brilles, jāskatās vai nav jāpielāgo stikliņi vai jāatsakās)

mani gan drusciņ mulsina tā ārstu dihotonija, īpaši jautājumos, kas attiecas uz sievietes veselību. jo ļoti reti kad jau medicīnā ir balts vai melns un viens pareizais lēmums (un tur reti kad pacients ir spējīgs ko pukstēt). ar to Mirēnu arī - jā, iespējams, ka tas >krūts vēža risku. bet tas bija mans informēts lēmums endometriozes dēļ. un vispār jau ar tiem vēžiem un reproduktīvo sistēmu ir jautri. grūtniecība samazina vēža risku. grūtniecība palielina vēža risku. zīdīšana samazina vēža risku. zīdīšana palielina vēža risku. hormonālā kontracepcija samazina vēža risku. hormonālā kontracepcija palielina vēža risku. sekss samazina vēža risku. sekss palielina vēža risku. u.t.t. u.t.j.pr.

Bet protams, ka Latvija ur politiski atpalikusi, par to shaubu nevar buut. Dzejnieki un baalelinji un hipiji.

Nobanot varēja tikai, ja kāds atstāj komentāru tavā cibā, jeb bija kaut kāds vēl veids? Lapas kartē kaut kā nespēju ieraudzīt.

@#€&/*!

Maculate heart.

Ļoti specializēts jautājums, bet vai kādam, kas kādreiz darbojās Papardes Ziedā, gadījumā nav saglabājušās koka loceklīšu bildes? Varbūt kāds, kas bijis Papardes Zieda vienaudžu izglītības programmā, pamanījās vienu nofočēt? Asking for a friend.

Stundu rokos pa Woltu, jo secināju, ka neizvilkšu līdz pēcpusdienai ar vienu banānu. Un reāli nāk dusmas par to, ka mums ir trīs vegānas vietas, un dažas no tām pat nav parūpējušās ielikt... jebko. Like tikai kafija un kūkas. (Labojums - tikai limonādes.) Nu tā ka pilnīgi nekā, ko es varu šobrīd ēst. Apsveru domu aiziet mājās pēc avokado un olām. Here goes "produktīvā diena" so far.

Mums vajag vairāk vegānu vietu ar normālu ēdienu.

Šodien Bizē vēl var paspēt uz trešo un pēdējo The Holy Mountain seansu. Es neatceros precīzi, kad es redzēju to pirmo reizi, bet visas tās mistiskās pieredzes šoreiz man likās saprotamākas. Es vienlaicīgi varu par to pasmīnēt, un arī saprast, kāpēc cilvēki tās meklē.

Cita starpā es aizdomājos par to, kāpēc cilvēkus saista viss jocīgais. Es varu derēt, ka ļoti liela daļa gāja uz šo kā uz jocīgu filmu. Es pats arī negāju meklēt kaut kādas dzīves atziņas, vai baudīt lielu mākslu. No vienas puses cilvēkus saista viss pazīstamais, jo tā ir drošība. Neliela novirze no "normas", un tiks trigerēti visi ksenofobijas atzari, kādus tik var iedomāties. No otras ir ļoti liela vilkme pa durvju spraugu apskatīties uz "tiem tur jocīgajiem" - popzvaignes, Eirovīzija, dzeltenā prese, you name it. Un es šo visu nedomāju norakstīt uz garlaicību. Es domāju, ka vilkme uz novelty ir daļa no human condition. Nez vai citā sugām arī tā ir? Katrā ziņā es skaidri zinu, kāda būtu suņa pirmā reakcija, ieraugot kaut ko nesaprotamu un jocīgu. Bet varbūt tas ir spektrs, tāpat kā daudz kas cits - ekstrāma pieturēšanās tikai pie pazīstamā, kas ir iemesls tam, kāpēc cilvēki izvēlēties ciest tajos pašos veidos, un ekstrēma vēlme meklēt kaut ko aizraujošu un nebijušu. Un lielākā daļa atrodas spektram kaut kur pa vidu. Un varbūt pat dažādās dzīves jomās cilvēki atrodas spektra dažādos galos.

humpalu dievi bija man labvēlīgi - mammas draudzene, kura atdeva ierēdniecībā aizgājušā dēla nevajadzīgos profesionālos štruntus (pārdzīvos arī mani) un palielu maisu ar apģērbu! tagad man ir divas džinsas (īstās, 100% kokvilna! skinny un taisnas, der jau tagad, tievās ērtas būs kad nometīšu tos 5 kg), plandošas ērtas auduma bikses ar pogu aizdari uz gurniem un daudz skaistas ērtas blūzes, tieši manā stilā, viena pat manas mīļākās blūzes 5.versija! garderobes atjaunošanas misija principā ir pabeigta, vajadzētu vēl melnas zolīdas bikses, bēšas un melnas laiviņas, smukos gumijniekus un ādas puszābakus, gribas ādas jaku un tad tikai apenes un zeķes, bet principā arī tagad laikam viss ir.
mammai dārzā zied pildīta tumši spilgti rozā peonija, aplēju sīkām svaigas piparmētas tējai, zied neaizmirstules, skaistnātrītes un nezālītes un saulīte
gandrīz ļapotā, bet priecīgi tāpat

esmu nolēmis šovasar vēlreiz iziet visu ģeniālās videospēles bioshock triloģiju, vai laikam pat trīsarpusloģiju
piļīju pirmo, kur startā ir stāsts par to, ka rinoplastija ir fašisma ideju uzvara
visādi masefekti un bērnu batlrojāļi ir nonēfojuši manu šūtinga skillu

dies, kur smagi atgūt to atpakaļ, ja neesi gadu spēlējis normālus šūterus

nolikt no kātiem papucīti? (papucītim ir tikai ložmetējs, granātas un raķetes, paldies dievam, ka nav atombumbas vai kā tāda)
ar trīs seiviem uz "normal", kuros man bija katru reizi stratēģija, kā gūt panākumus, un visi tie beidzās ar kārtējo raķeti feisā + annuālo "F" uz pirmās palīdzības koferi
šī horroršūteru figņa ir daudz dramatiskāka par pirmo far cry, kurā vismaz bija skaidrs, kur iet un ko darīt

kaut kādā brīdī nelīst zem kamerām. būt pacietīgam. būt ļoti kreatīvam - normālās šūteru fiškas pirmajā biošpkā ne īpaši strādā, tas nav jums half-life, doom vai quake.
katrā aspektā darīt visu kvalitatīvāk.
tikai tā var saprast, ka pirmais bioshock ir nereāli skaista videospēle ar sirdi satriecošu dizainu, lielisku stāstu un fenomenālu geimpleju.

Pēdējā laikā vairāki raksti par trans mužikiem, kurus izbano no sieviešu sporta. This makes me so relieved, jo rodas apziņa, ka UK varbūt tomēr izturēs un saglabās savu common sense, konservatīvi veselīgo skatījumu uz lietām.. but also so embarassed about human species. Vai tiešām tiešām tiešām, lai cik garīgi neveseli, cilvēki var būt apjukuši par to, vai vīrieša ķermenis var maģiski kļūt par sievietes ķermeni? It's not like they have polyjuice potion for heaven's sakes. It sevišķi nevis paši garīgi apjukušie trans, bet pārējie, it kā garīgi veselīgie cilvēki!? Man ir tik ļoti žēl to nabaga meiteņu, kurām jāsacenšas ar mužikiem, just to indulge their warped fancy. Protams, ka vīriešiem nekad nebūs iespēja piedzīvot ekvivalentu šādam wrongdoing. Atkal visa huiņa sievietēm, papiņ.

And I simply cannot believe people / institutions that are going along with this. I know it is too stupid to be funny, bet tik pat labi es varu paziņot ka esmu trans chard and have instant advantage in biggest chard competition, and who will dare to belittle my authentic winner freshly chardine feelings.

Anyway, pēdējā laika ziņas makes me sort of happy and proud to live in you kay against all odds finally, jo part of the remaining old English way is just so delightfully no nonsense and logosy, that it is exhilirating.

Es parasti neskatos hokeju, bet vakar es noskatījos gandrīz visu spēli. Un es nevaru teikt, ka mani pilnīgi neinteresēja tā spēle. Mani pilnīgi neinteresēja skatīties Latvijas spēli ar Kazahstānu, bet tas ir citādāk. Es daudz maz skaidri atceros pusaudža gadus, un kādas emocijas sagādāja teju katri iesistie vārti, un šobrīd pilnīgi noteikti tā nav. Tur noteikti ir kaut kāds prieks par Latvijas izlases panākumiem, bet tas ir ļoti tāls no "es gandrīz apraudājos no laimes", vai "man par šo noteikti ir jāietvīto". Par lidmašīnas biļešu pirkšanu uz Tamperi es nemaz nerunāju.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka kaut kā muļķīgi šobrīd šķiet burkšķēt par šo visu sajūsmu par hokeju. Piedzērušies līdzjutēji, kas... visādi (ne)uzvedas, tas ir legit iemesls burkšķēšanai. Es neredzu saikni starp prieku un stikla lauskām uz ielas, vai urinēšanu pagalmos. Bet citādi to drošvien varētu salīdzināt ar prieku par kāda drauga vai paziņas panākumiem. Un kāpēc lai man būtu tiesības kādam norādīt, kā ir pareizi izjust prieku.

Un tomēr Eirovīzija mani absolūti neinteresē, un katru reizi vispārējā histērija mani pārsteidz nesagatavotu. Varbūt tam ir sakars ar to, ka es pats daru komandas sporta veidus.