Draugi

Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.

lellīte ir mājās!!!11 šodien vajadzētu pabraukt

vispār šodien jūtos gandrīz augšāmcēlusies - ceturtdien vakarā atslābu par mammu, sestdienu kaut kā ar Dievu uz pusēm, vakar nogulēju garšļaukus, bet esmu atgriezusies apritē - vakar jau šo to piekārtoju, iesaiņoju kolēģēm dāvaniņas - stacijas tunelī nopirku (1,30€) gredzenu pirkstu masāžai, kas ir kolosāla lieta visādos aspektos (sīkā motorika, apzinātība, mikrocirkulācijas uzlabošana, masāža muzkulīšiem, atslābina rokas, kas nereāli svarīgi ja strādā ar rokām, roku-smadzeņu veicināšana u.t.t.), tagad mazgāju jau otro veļas porciju, salikta vismaz vēl viena, nr.3 nomainīja gultasveļu, sīki izrotāja eglīti (vīrs no meža manā mikrobā ielika trīs (!!) eglītes

vēl ir plāni un darāmās lietas, bet drusku uznāca miedziņš :D

Mani vienmeer paarsteidz, cik clueless viirieshi ir par to kaa sievietes juutaas. Bet varbuut taa vnk ir vienaldziiba, kas protams arii mazliet tomeer paarsteidz.

Varbuut jushanaas in itself nav nekas superior, vai taads, kam buutu jaapieveersh uzmaniiba. Jo let's face it, runa vienmeer iet par negative emotion.

Vientuliiba cilveekos ir gruuta un sarezhgjiita emocija, ko noteikti arii var kaut kaa stoiciski apstraadaat. Bet vienkaarshi zheel, ka kaut kas taads vispaar jaadomaa. Bet kas gan ir cilveeks, ja ne skaudrs bezgaliigs vientulis no nebuutiibas nebuutiibaa.

Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".)

šorīt atkal braucu. nebiju braukusi gandrīz divas nedēļas un lai gan diezgan sūdīgi sanāca (par lēnu, pārsniedzot ātrumu, trajektorijas nepareizas, par ilgu lūrēju uz nepareizo pusi, vienā vietā uz Salu tilta stūre aizgāja līdzi galvai pār plecu skatoties, gribēju nogriezties kā no vienvirziena), tomēr nebija iekšā puņķis uz Krasta ielas un kopumā bija normāli kaut arī no rīta migliņa drusku un kaut kādi nokrišņi

nekas, būsim ar lellīti abas vienā pilsētā, varēšu vingrināties un trenēties cik kāds tiks man blakus pasēdēt. vī!

Vai jums ir padoms par laipnu atsaucīgu meistaru, kuram es varētu palūgt līdz svētku cepešiem salabot salūzušo tvaika atsūcēju? Getapro nepalīdz.

no rīta novērsu Drāmu un uz pasēdēšanu skolā sīkiem aiznesām vīnogu un tomātu sulu, mērkaķa tempā otro kafiju un dušu un uz slimnīcu pakaļ mammai, palīdzēju dušā, sapaunojāmies un lēnā garā ar taksi mājās. aizskrēju uz veikalu, sapirku viņai ēdamos, uzvārīju auzu pārslu biezputru un žāvaugļu ķīseli, izņēmu no skolas skuķus, tad bija pakaļ šoferītis, iekrāmēju mašīnā, nomazgāju traukus, paēdu pusdienas, izmazgāju skuķu sporta un dejošanas tērpus, izbarināju sīkiem pusdienām paredzētos čipsus un esmu ļoti piekususi, bet vēl jāsameklē rītdienai svētku tērpi u.tml. un jāsataisās jo vīram šodien darba pasākums
Aaaa
Beigsies desmitos, kamēr vēl mājās a man rīt garā garā diena darbiņā un sestdien arī pavisam agrā braukšana. ļoti gribas izgulēties

Diezgan nepārprotami ir pienācis brīdis, kad es sāku sajust savu mirstību, kas izpaužas fiziskas degradācijas simptomos. Es biju un joprojām esmu tajā optimistu grupā, kas saka, ka viss nav tik slikti, kā daudzi izliekas, bet optimisms neliek arī ignorēt faktu, ka kaut kur tas fiziskais pīķis cilvēka mūžā ir, un nu jau tas man ir aiz muguras. Es arī apzinos, ka šīs ir manas krokodila asaras, un man nekas netraucē un vēl ilgi netraucēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja vien neiejauksies kādi traģiski notikumi. Bet interesantākais novērojums man ir tāds, ka tas mani tomēr satrauc.

Es gan norādīšu, ka mani nebiedē pats nāves fakts. Es kaut kad tā vienkārši izdomāju, ka es būtu gatavs arī nomirt. Ne tā, ka es gribētu nomirt, vai nebūtu gatavs nodzīvot vēl kādus stabilus trīsdesmit gadus, visdrīzāk arī ilgāk, bet tā, ka man nebūtu žēl par savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, pat ja dzīvošanu es tā pa īstam esmu izbaudījis relatīvi īstu laiku. Un tomēr kaut kas šinī apzinātā ceļā uz fizisku iznīcību ir biedējošs, un es vēl neesmu sapratis, kas tieši. Varbūt neizbēgamība, varbūt lēnums, varbūt bailes par to, ka vienā brīdī negatīvais pārmāks pozitīvo. Who knows. Bet beidzot es sāku apzināties savu novecošanu. Lai gan iekšējais pusaudzis nekur nav pazudis, kurš iespējams ir bijis iemesls tam, ka šī apziņa nav nākusi ātrāk.

šorīt izmazgāju divas porcijas veļas, pēc friziera pakalpojumu sniegšanas un pavadīšanas uz skolu drusku palasīju, pagulēju stundiņu, paēdu, aizbraucu uz centru, draudzenei iedevu skaidruci lai aizved tēvam (mašīnai vajag jaunu aķīti, esošais mīnusos varot nelekt un viņai kā reiz bija darīšanas centrā), nopirku štātītes (neko lieku, visu vajadzīgo), aizbraucu pie mammas uz slimnīcu (ieraudzīju dzīvē, kā akmens no sirds novēlās), paēdu kafūzī, paspēju uz transportu, satiku bērnu, tagad jāiedzer kafija un jāsataisās uz (kārtējo) koncertu - šoreiz spēlēs ar orķestri! <3
matus gan mazgāšu kaut kad vakarā, tagad nav jaudas :D

Vai kāds atceras visu tekstu tai versijai, kur piedziedājums ir:
"Zem eglītes mazs zaķītis
Ar stroķiem droši rīkojas,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks –
Pif paf! –
Ar lodi pierē krīt."

uz rītdienu skolai abām vajag Z.sv. tautasdziesmas lai zīmētu apsveikumu. drāma, padsmit minūšu meklējumi.. un cilvēki izvēlas tādas, kuras māk jau no trīs gadu vecuma
žanra klasika

- konfektes nav nekāds vakariņu ēdiens!!!11 /priekškars, lustra/
man dusmīgi brēca virsū bērns kas gribēja ēst, nezināja ko grib un ko ēdīs un nebija paēdis no glazētajiem kornfleikiem ko pēc deju koncerta šiem pabēru priekšā ķipa vakariņās un ko līdz sirds dziļumiem aizvainoja mans jautājums vai šodien VEF pilī pēc teātra šiem vecītis neiedeva paciņu un vai neēdīs to

karaliskas personas esmu piedzemdējusi. es, piemēram, brokastīs varu ēst zupu vai cept kartupeļus un vakariņu vietā tortīti vai pagulēt

paldies par īkšķiem, viss o.k.

Veel es pagaajushaa nogalee Selbys nopirku draudzenei ar gjimeni forshas daavaninjas, ko naakamajaa nogalee pasniegt. Un shodien izvelkot no beerniem nosleepto maisu, skatos, ka divas no daavaninjaam ir izkuupeejushas gaisaa.. maajaas nekur nav, neviens nav njeemis, poof. Visticamaak tad kaut kaa izkrita no maisa vai no ratiem. I guess it doesn't matter ja visi objekti ir banaali un draudzene visticamaak domaatu, ka why am I giving her more clutter.

Vai jums arii ir taada sajuuta, ka esiiba un pasaule ir paarveertusies savaadaa pliivuraa, kur nekam buutiibaa nav iipashas noziimes. Jo mees tagad dziivojam internetaa buutiibaa.

Piemeeram - Ziemassveetku kartinjas. Es vinjas it kaa gribu suutiit un jau uzrakstiiju, bet tad es izteelojos, cik banaalas vinjas izskatiisies tiem cilveekiem, kas vinjas sanjems. Vinji domaas, like why can't she just send me a Whatsapp with some gifs if she likes that shit. Is she just pretending to be a good person? Un taa pat juutas visi objekti un dekoraacijas un lietas un daavanas un pieredzes un viss on a spectrum - like an uncanny performance from the olden days, like a theatre show.

Reality is dead. Reality remains dead. And we have killed it.

So es nezinu vai suutiishu taas kartinjas. Jo liidz Latvijai pa peedeejaam darbadienaam taapat neaizbrauks. Plus veel pashi veeleejumi kartinjaas - does anyone actually still believe they will have a good, prosperous year where all their wishes come true?

par foršāko filmu, kuru noskatījos pagājušas nedēļas nogalē

"billy bathgate" no deficīta kinopieredzē, 1991.g., režisors Roberts Bentons (kurš "Krāmere pret Krāmeri"), scenārists Toms Stopards (kurš tad vēl scenārijus rakstīja ķinītim), aktieri vispār kaut kādi ļoti jauneklīgi - Kidmena turpar skuķis vēl pirms rinoplastikas, Brūsu Vilisu noslīcina pirmajā trešdaļā, Dastins Hofmans vispār absolūtākajā praimā, Bušemi vēl rojālajos titros neuzrāda

vienīgais čuvaks ar pieredzi liekas Tucci Gang varonis (no steitenainlandas karaļā dziesmas šajā sakarā "viņš ir precējies ar Emīlijas Blantas māsu / un tas ir gandrīz tāpat kā ar Emīliju Blantu!!!"), Lī Stenlijs Tuči, kurš vienmēr un visur izskatās uz gadiem 50, arī bērnībā, un arī tagad, kad viņam laikam jau ir pāri 120.

ļoti iesaku

karoče turam īkšķus, šodien operēs

-Bērnudārzā mums šitāds bija negaršīgāks. Nr3 par šodien manis vārīto žāvēto augļu ķīseli (mamma pasūtīja, iestājoties slimnīcā aizvedu viņai divas mazas burciņas)

Vīrs saka varu vērt vaļā savu restorānu..

Vakar noskatījos vienu cīņu, kurā piedalījās kamerūnietis, kas dzīvo Francijā. Es nezinu, kādas viņam ir attiecības ar Franciju, bet skaidrs, ka izcelsmes valsts viņam ir nozīmīga daļa no identitātes. Bet sportā ir tā pieņemtā tradīcija atskaņot himnas un vicināt karogus. Es saprotu komandas sporta veidus, kur spora organizācijas darbojas valsts ietvaros, un arī sportisti pamatā ir nākuši no tās pašas valsts, bet individuālajos sporta veidos tas ir diezgan abstrakti. Izcelsmes, piederības un mītnes zemes varbūt pilnīgi dažādas, un arī sportista komanda bieži vien ir ļoti starptautiska. Un es nesaku, ka valsts nevar būt daļa no sportista identitātes - rudais īri izcelsmes meksikānis Kanelo ar visu savu mariarči orķestri ir nepārprotams Meksikas bērns, bet arī Mairis Briedis staigāja ietinies Latvijas karogā.

Mēģināju iztēloties, kā es justos, ja es dzīvotu un trenētos kādā citā valstī, un pirms sporta sacensībām man būtu jāklausās šīs valsts himna kā valsts, kuru es pārstāvu. Es saprastu šī pasākuma loģiku, bet Latvijas himna noteikti vairāk reprezentētu manu identitāti. Un ne tik daudz tāpēc, ka es esmu Latvijā piedzimis, jo meklējot kaut kādus formālus iemeslus, tik pat labi varētu atskaņot arī PSRS himnu, ar kuru es noteikti neidentificējos, bet lielākā daļa manas bērnības un pusaudzības ir pagājusi Latvijas himnas pavadījumā. Bet tik pat labi tā varētu būt arī kāda tautasdziesma, vai pat kāda Nirvana dziesma, un man tas nešķistu ļoti absurdi. Noteikti mazāk absurdi, kā kādas svešas valsts himna.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka identitāte ir ļoti individuāla lieta, lai cik ļoti vieni cilvēki nemēģinātu iekastēt citus cilvēku. Un, protams, daudziem ir spēcīga vēlme identitāti vienādot ar patriotismu, kur atkal korelācija tiek jaukta ar kaut ko citu. Man ne pārāk patīk, ka kaut kur ārzemēs ar mani mēģina runāt poliski vai lietuviski (nav bēdīgāka skata, kā cilvēks, kas savu paviršību uzskata par dziļu inteliģenci), bet mani ļoti apbēdinātu, ja kaut kāda Krievija sāktu bumbot Parīzi vai Berlīni.