Draugi

mammu, ko nozīmē ģindenis?

sīkas šodien bija skolas bibliotēkā. katra klase var iet noteiktā dienā. a
A - 1dienās, B - 2dienās, C - 3dienās, D - 4dienās. lasu priekšā Loti no Izgudrotāju ciema. - vai, bet tu nepaspēsi visu izlasīt līdz nākamajai nedēļai.
- nekas, tu taču pati arī vari lasīt.
- es jau lasu.
- cik tālu esi tikusi?
- līdz astotajai.
- lappusei?
- nodaļai.
/priekškars, lustra

ir man kkāds stresis uz papīra darbiem, kas Jāsaskaņo un Jāparaksta. šodien kā akmens no sirds novēlās, kad dabūju divus no trim (trešo parakstīs pie pieņemšanas). pat ja zinu, ka vēl ir ko darīt un rakstīt un tāpat vēl jāprecizē un jāsaskaņo un nekas nav beidzies.
interesantākais, ka šis ir visās jomās, visur, kur kkas jāparaksta. pirkšanas, pārdošanas, iesniegums precēties, darba līgumi, studiju līgumi. nav laikam tikai kaut kādos pilnīgos sūdukos. nu tur RS paraksts par e-talonu vai cits līdzīgs sviests

arī ar e-parakstiem

Otrdien, braucot uz treniņu, Tidal nolēma mani aplaimot ar vairākiem bangeriem. Šis tieši prims treniņa mani īpaši iejūsmoja.

https://www.youtube.com/watch?v=aAQWJKQ8Lzo

bonijas un klaida latvieši

tāds dzīves posms, kad intensīvi ir bijis jārunā un jāsocializējas un jākontaktējas un es esmu nereāli daudz ieguvusi, bet arī ahujenna nogurusi un vienkārši gribu gultā ietusēt amēbā un pāris dienas ne ar vienu nerunāt :D

Divas dienas pēc filmas man laikam jāsecina, ka es nebūšu norāvis PTSD, un arī naktīs guļu mierīgi. Bet "The Substance" bija iespaidīgs trips. Filma par sievietēm ar nocirstām galvām viduslaikos kaut kur Vācijā tagad šķiet tik nevainīga. Parasti šausmenes mani pārāk neaizkustina, bet šī laikam spēja apvienot eksistenciālās šausmas ar vizuālo valodu, un es ik pa laikam sēdēju kino ar pusaizžmiegtām acīm. Es pat neizslēdzu, ka skatoties šo filmu mājās, es viņu līdz galam nebūtu noskatījies. Divas ar pusi stundas man radīja vēlmi, lai filma jau kādas trīs reizes ir beigusies.

Neskatoties uz to, es domāju, ka šī filma ir gana unikāla pieredze, lai to nenorakstītu kā seklu. Jau sākot ar visām vizuālajām atsaucēm, par ko ir sataisīti klipiņi Instagramā. Vizuālā valoda bija ļoti specifiska un... spilgta, pat visādās pavisam sadzīviskās epizodēs filmas sākumā. Tad es vēl biju naivs zēns, un domāju, ka ainas nekļūs pretīgākas. Dialoga filmā attiecīgi nav pārāk daudz, bet dažas metaforas man šķita diezgan spēcīgas. Vienkāršas, bet ņemot vērā visu filmas over the top vaibu, spēcīgas.

Bet neskatoties uz aukstāk rakstīto, vai arī ņemot to vērā, nav tā, ka es kādam varētu ieteikt šo filmu noskatīties. Tā teik, uz pašu atbildību. Un nesakiet, ka nebrīdināju.

Varbūt kāds no jums ir gājis cauri līdzīgai problēmai un tāpēc spēs dot padomu. Rakstu bakalaura darbu tiesību filozofijā par diezgan retu tēmu - tiesību estētika: vizuālās komunikācijas perspektīvas un ietekme. Internetā aiz maksas sienas atrodu labas grāmatas par šo tēmu, taču nevaru ziedot simtiem eiro grāmtas dēļ. Vienīgais, ko var atrast, ir pilni grāmatu ievadi. Šo to normālu esmu atradis https://libgen.is/. Taču cenšos tikt pie aizliegtā augļa - grāmatas Aesthetics of Law (2020., K.Zeidler). Neviens šo problēmu nav apskatījis man tik izdevīgi kā Zeidlera k-gs.

Esmu gatavs iepazīt interneta tumšo pusi, ja kāds ir gatavs palīdzēt zināšanas alkstošam biedram ar informāciju. Citiem vārdiem, varbūt interneta tumšajā pusē mīt vide, kur brālīgi dalās ar akadēmisko literatūru? Zinu, esmu romantiķis.

Lai vai kā, varbūt kādam ir kādi ieteikumi, neordināri risinājumi? Pateicos par iespēju uzrunāt jūs, Dārgā Ciba.

Baltā šokolāde un citrusa ziedi. Es neesmu drošs, ka šie apraksti kaut ko reāli nozīmē, kad runa ir par kafiju. Un es pat neesmu drošs, kas mani satrauc vairāk - doma, ka kafijas pārdevēji paši šim tic, vai doma, ka viņi netic. Pagaidām turos pie domas, ka tie ir vietējie grauzdētāji, kuriem ir "vienīgā full washed" vai "vienīgā no šīs valsts" kafija. Bet galvenokārt pie domas, ka tie ir vietēji, un varbūt kaut kādā brīdī jāpāriet uz kaut kādu no bulshit Andrito vai Rocket. Precīzāk sakot, viņu bulšitā es neesmu vēl iedziļinājies, bet viņi jau tā ir all over the place.

Varbūt vēl bez spēļu vakariem ir jātaisa kafijas degustācijas vakari, kur katrs ierodas ar savu kafiju un kafijas gatavošanas rīku, un tad visiem ir iespēja paslurot ar karotīti vairākas kafijas, un mēģināt sagaršot kaut kādu šokolādi ar kaut kādiem citrusiem. Principā es jūtu, ka kafijas garšo dažādi, lai gan arī no dienas uz dienu es nevaru iegūt sistemātiski vienādu rezultātu, bet kad es esmu izdzēris veselu paku, es spēju vien secināt to, kā iepriekšējā kafija atšķiras no nākamās. Vai man ir kādas specifiskas preferences, es nezinu, un līdz ar to es pat nevaru izlikties, ka visi tie baltās šokolādes apraksti man kaut kā palīdz. Jūs to kafiju neesat sadedzinājuši kopā ar visu garšu, un ar to man jau pietiek. Vēl, protams, arī janvāris nav aiz kalniem, un tad būs iespēja dabūt visus tos kafijas adventes kalendārus par milzu atlaidēm, kur iekšā ir precīzi viena porcija kafijas. Nav gluži paralēlā degustācija, un tomēr.

Ar vīnu vismaz ir vieglāk, jo pudele vīna netiek dzerta mēneša garumā. Ar vīnu ir mazliet grūtāk, jo tur ir alkohols, bet nav jau tā, ka kafijai nav savi trūkumi.

bet man! bet man! bet man būs dārziņš! tik jāsagaida kad otrā galā parakstīs papīrus. un jā - tāds it kā sīkums uz lielā baisā un drūmā fona, bet vajag arī par kaut ko priecāties, citādi tiešām palagā jātinas rāpot uz kapsētu
vī!

pamodos astoņos un jau bliežu vienu rakstu darbu un citi vēl gaida rindiņā un tas nebūtu nekas, tik avoti un literatūra lielākoties regulas un MK noteikumi
meh

Cik ilgi cilveeks var izdziivot, mostoties ik peec stundas. Liidz ko mana saapiigaa galva iegrimst miikstaa, smarshiigaa spilventinjaa gultas kaajgalii, taa kaads kunkst un vaid un spaarda un prasa, lai es nakts viduu atkal seezhu un sintezeeju asinis pienaa, vientulji lasot bezjeedziigi banaalus tviitus par Trampu vai visaadiem muusdienu AI spokiem. I feel drained and lonely and everything hurts. Labi, man taa buutu paradiize mosties 5 no riita ja vien es vareetu paguleet 3 stundas no vietas. Bet mosties ik peec stundas, taa nav zoliida situaacija.

Kaapeec citas mammas ir normaalas un speej izveidot veseliigus grafikus kameer es esmu muuzhiigaa self inflicted cieteeja.

Es senaak biju cilveeks ar domaam un kaut minimaalu bet esoshu praata coherence. Tagad es esmu kaut kaads tireklis, saapiigs receklis, un mans ieksheejais eksistenciaalists ir vispaar aizgaajis groteskaa AI stila Pessoa demonaa.

Protams, ka parenthood ir laime pilniiga ar kafiju rudeniigaa parkaa, kad tu esi izguleejies un kad visi ir veseli. Bet kad tu esi notriecies ar saapiigaam, vientuljaam smadzeneem then you know that I'm no good.

beidzot es to izdarīju! pačurāju ViVi :D

No lietām, kas vēl mani kaitina, ir nekritiska aizraušanās ar stoicisma idejām, bet tas svarīgais vārds ir "nekritiska". Jo doma par to, ka nevajag satraukties par lietām, kuras tu nevari kontrolēt, nav galīgi aplama. Pēc pirmo emociju uzplaiksnījuma, varbūt ir vērts nolikt malā telefonu, un pievērsties kādam dzīves praktiskam aspektam. Tā kaitinošā lieta par šo metodi ir tā, ka gandrīz vienmēr šis pašpalīdzības ieteikums ar šo arī beidzas, un ignorē faktu, ka ar pašreizējām emocijām būs jādīlo vēlāk. Būs tikai jāatrod kāds konstruktīvs veids, vai tie būs cilvēki, kas spēs validēt tavas emocijas, vai citas lietas, ko tu pats praktiski vari veikt, kas var mazināt trauksmi. Bet ir diezgan tipiski mesties emociju virpulī, kas tikai vairo emocijas, vai arī visu nospiest lejā, cerībā, ka tas neuzpeldēs kaut kādā neprognozētā vai destruktīvā veidā.

Meanwhile jāaizbrauc uz CSDD pamēģināt iziet tehnisko apskati.

PHEW

Pirms apmēram astoņiem gadiem, sēžot vilciena stacijā kaut kur Šrilankā, es redzēju avīzi, kuru izlasīt man nebija iespējas, bet Donalda Trampa bilde avīzes pirmajā lapā bija gana pašizskaidrojoša. Man ir attīstījusies diezgan liela nepatika pret cilvēkiem, kas "jau zināja, ka tā būs", un tomēr es nebiju šokēts par šādu notikumu pavērsienu. Mani arī ļoti kaitināja pašsaprotamā Klintones uzvara tajās vēlēšanās, argumentējot to ar faktu, ka Tramps ir kaut kāds joks. Es gan biju pārliecināts, ka ASV dēļ tā vien, ka Tramps kļūs par prezidentu, nesabruks. Nesabruka arī, lai gan jāatzīst, ka šajos četros gados notika vairākas lietas, kuras es nebūtu iedomājies notiekam. Uz globālās pandēmijas fona daudzas lietas šai pus okeānam gan zaudēja līdzpārdzīvojuma momentu.

Šobrīd ir zināms PTSD moments, ņemot vērā kaut vai kandidātu dzimumus, un faktu, ka Tramps nav izmests politiskajā miskastē, ar visu to kas viņš ir. Mieru nevairo arī fakts, cik lielā pasaules daļā šobrīd notiek karadarbība. Ja gadījumā uzvarēs Tramps, vispirms es sabēdāšos par ukraiņiem. Ņemot vērā kolektīvo bezdarbību 2014. gadā, tas būtu milzīgs zaudējums visām pasaules demokrātijām, ja Ukraina zaudēs kaut centimetru savas teritorijas. Lai gan kara trešās gadadienas tuvošanās manī rada ilgas pēc miera, kurā ukraiņi beidz mirt, es arī apzinos to, cik ļoti tas nav mans karš, kamēr vien es eju uz filmām, apmeklēju treniņus, eju ar suni pastaigās, tāpēc es neko nevarēšu pārmest nevienam ukrainim, kas nevēlēsies pārtraukt karu, kamēr vien uz viņu zemes atrodas kaut viens krievu karavīrs. Otrām kārtām es sabēdāšos par palestīniešiem, kuri faktiski piedzīvos ebreju likteni pirms cik tur tūkstošiem gadu. Es nedomāju, ka manī ir kaut kāds iedzimts rasisms vai kas tāds, bet šis konflikts jau rit tik ilgi, visi fakti par Izraēlas rīcību bija zināmi tik sen, ka tur ir notikusi zināma notrulināšanās un samierināšanās. Par labajiem amerikāņiem es sabēdāšos tikai pēc tam, un es vēl padomāšu, vai bažas pašam par savu ādu mani nenomāc drusku vairāk kā kaut kādu liberālo vērtību izdzīvošana ASV. Ir zināmas robežas tam, cik ļoti ir iespējams just līdzi nevainīgiem Krievijas vai Izraēlas iedzīvotājiem, un ASV ar Trampu var arī pievienoties šim sarakstam. Līdzjūtības var izrādīties tik maz, ka es varētu pat sākt izspēlēt galvā scenārijus, kur uz no iedomības, pārākuma un stulbuma pārblīdušai Trampa ASV ziemeļkorejieši prāta aptumsumā izšauj kādu ballistisko raķeti. Vai notiek kaut kas traģisks, vai nē, tas pat īsti nav svarīgi. Svarīgs ir pats akts, un kopējais pasaules stāvoklis, kur principā šāds scenārijs ir iespējams. Mēs drošvien kļūtu vienkārši par frontes līniju globālajā arēnā, bet nav jau tā, ka sabiedroto acīs mēs esam kaut kas vairāk, vai mums būtu jebkāda iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Manuprāt jau tagad daudzi vietējie politiķi pārvērtē mūsu pašu nozīmi lielāku spēlētāju acīs, katru reizi kad viņiem šķiet, ka ir nepieciešams pieklusināt kaut kādas neērtas vietējās balsis, un ka tādā veidā uzlabosies tas, ka ar mums kāds rēķinās. Nerēķināsies. Pasaulē šobrīd valda bēbji, kas to vien dara, kā pārbauda robežas, cik daudz sūda viņi var izdarīt, un viņiem par to nekā nav. Un saraksts ir diezgan garš, un pieaugušie globālajā istabā bieži vien ir aizņemti ar savām ģimenes problēmām.

Kad man pajautāja, kāpēc es skatos Džeika Pola rīlu, es atbildēju, ka tagad tādu būs daudz, jo viņam ar Taisonu tūlīt būs cīņa, uz ko atskanēja komentārs: "Tie nu gan ir divi vārdi, kurus negribētos vairs dzirdēt."

Es, protams, saprotu, ka manā draugu un paziņu lokā nevienu neinteresē šī cīņa, vai pat bokss in general, un principā es varētu ignorēt šo pasākumu, un ļaut cilvēkiem izklaidēties kā viņi grib, bet mani soctīklu algoritmi neatšķir mediju sensāciju no sporta, un tāpēc man tā klaunāde visu laiku ir deguna priekšā, un visu laiku atgādina par drausmīgo stāvokli, kādā šobrīd atrodas pasaule.

Speciāla atkāpe par actual sportu - te nesen bija augsta ranga cīņa, kurā cīnījās divi "krievu" (drusku nācās padomāt, vai korekti ir likt pēdiņas) bokseri, un uzvaru guva Beterbievs. Uzvārds tīri etniskai profilēšanai. Nu lūk, jauno unified čempinonu ringā ne saukts ne aicināts kāpa apsveikt Kadirovs. Lai cik ļoti es cienītu pašu sporta veidu, tā visa profesionālā boksa virtuve lielā mērā nav ne kripatu labāka par Džeika Pola pimpja staipīšanas pasākumiem.

Tātad, par Polu un Taisonu. Es nezinu Taisona motivāciju šo darīt, bet viņa izturēšanās mani gandrīz nekaitina. Brīžiem šķiet, ka viņš apzināti nepavelkas uz šovu, un ir nolēmis influencerim parādīt viņa vietu šī sporta veida hierarhijā. Es, protams, ceru, ka Pols dabūs pa seju, un varbūt pat notiks kaut kas tāds, kas viņam liks pārtraukt šo sporta veida kropļošanas pasākumu. Ja viņam gribās šovu, lai iet draudzēties ar Hulk Hogan. Es pat varu saprast domu, ka ir ļoti kruta, ja tev ir iespēja iekāpt ringā ar savu bērnības elku, bet tā visa izlikšanās, ka tā ir īsta lietas, ir tieši tas, kas mani kaitina. Bet visvairāk mani kaitina tieši tas, ka Pols visu šo performanci visdrīzāk veic tieši tādēļ, ka tā ir viņa "maizes lieta" (tur gan sanāk arī sviestiņam), un publikai tas ir vajadzīgs. Kāds sens romietis man varētu kaut ko ironiski aizrādīt, bet man patīk domāt un cerēt, ka ja mēs caurmērā esam tikuši galā ar attieksmēm pret cilvēku paverdzināšanu (sveiciens ēdiena piegādes servisa kurjeriem, kurus latviešu mediju redaktori bez aiztures sauc par melnajiem), tad mēs arī citās jomās esam kaut kā attīstījušies tālāk par kaķiem, kurus ir viegli ir distraktēt ar spīdīgu mantiņu. Lai gan šodien notiekošās vēlēšanas ASV ir diezgan spilgts pierādījums manam naivumam.

Tas kaa visas lielaas slaveniibas atbalsta Kamalu ir sheer creepy. Un es pat nezinu kaapeec, it just gives me weird shudder and a sense of doomy reconfirmation?

Iespējams, ka dēļ Fontaines "Bird" noskatīsies mazliet vairāk cilvēku

nedēļas absurds? ar elektronisku studentu izziņu, kas saņemta un aizsūtīta elektroniski jābrauc uz RS klientu apkalpošanas centru lai tur izprintētu elektronisko dokumentu, ieliktu mapē un es varētu parakstīties uz divām no izsniegtajām četrām papīra lapām