Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Vaimandieniņās. Šorīt biju tuvu lai izdarītu ko traku.
Bēēēt, paldies Dievam, viss ir atkal atgriezies ierastajās sliedēs, esmu atpakaļ komforta zõnā, domāju ar prātu un esmu racionāls.
Lieliski vai nē, toties mierīgi, paredzami un droši.
Iedzeršu par sevi. Tēju.

Vai jūs esat kādreiz tā piedzērušies, ka pasūtot n-to dzērienu jūs vienkārsi uzvemjat bārmenim uz rokām, kad viņš jums to pasniedz?
Es arī nē.
Toties.
Vai jums ir kādreiz bijis tā, ka guļot visu nakti uz viena sāna, no rīta, pusmiegā, jūs sajūtat, ka tā auss, uz kuras visu nakti gulējāt šausmīgi sāp un tas tuprinās vēl ilgi, kad pagriežaties uz otriem sāniem? Man tā citreiz ir. Bet man jau tās ausis laikam ir lauztas abas, vismaz viena no viņām ieksā krakšķ, kad to paspaida.
Un vēl, kad es nācu majās no kora, man pēkšņi, pusceļā sāka pamatīgi sāpēt labā gūža (arī sāpīgā auss bija labā,) tā es reāli mokoties atkliboju majās. Lai gan citreiz tā arī ir bijis, tomēr ne tik sapīgi. Kas pie velna ar mani notiek? Vecums? Kāda slimība?

Un šī ir kārtējā saņemšanās reize vai diena.
Ir jāsaņemās, ir!
Ir jāpagādā plānotājs!
Pagājušo gadu man bija pagādāts. Vai es to izmantoju? Nē! Jo es biju bezatbildīgs un slinks mēsls.
Bet tagad es saņemšos. Vismaz uz šo mūžu.
Es daudz plānošu un daudz darīšu un tam būs lieli un atbilstoši rezultāti. Jā.

Redz kā es vakar interesanti iznāca.
Pārnākot no darba mājās es biju tāds īgns un pūcīgs. Lietas man krita no rokām, kaut kas neizdevās kā gribēts utt.
Un es sapratu, ka tas vakars tāds arī būs, ka nekas nemainīsies un tas nebija forši.
Tātad es izdarīju visu, kas jāizdara un tad jau 20.50 es gāju gulēt.
Izsapņojos par visādām lietām un tad šorīt piecēlos ļoti izgulējies un priecīgs, i padziedāt gribējās i padejot.
Feini.
Turpmāk es katru vakaru iešu gulēt 20.50. :D

Šorīt pie manis pašā siltākajā dzīvokļa telpā ir +16 grādi. Tātad ziemiņa patiesi ir klāt. :)

A šitais bezvadu internets arī spīd no saules? Un digitālā televīzija?

Rūgts, bļe!

Laikam jau, ka tas ar mani ir noticis.
Kopā būšana manī izraisa diskomfortu. Man vajag būt vienam un darīt savas vienatnes štelles, tad es jūtos ērti un ok.
Nezinu, moška pāries.

Es esmu lietu cilvēks. Es skatos uz lietām un domāju par cilvēkiem. Man virs krāsns, tur, kur guļot manā gultā var drusku redzēt, pirms kāda laika, varbūt pāris gadiem, bija zvaigznīte. Tā man nerūpēja, tā vienkārši spīdēja tam, kas uz to skatījās. Tā bija piecsaru, fosforizēta plastmasas zvaigznīte. Es nezinu kā tā tur radās. Bet tā tur bija. Un citreiz es pirms iemigšanas uz to lūkojos un domāju kaut ko, ko vairs neatceros. Piektdien, kad gulēju kopā ar meiteni, ar kuru tagad satiekos, es pamanīju, ka zvaigznītes tur nav. Tikai tumšs stūris. Es pat piecēlos un tumsā taustījos pa griestiem tur, kur bija jābūt zvaigznītei, taču tā bija prom. Es domāju, ka varbūt VIŅA, mana lielā nelaimīgā mīlestība to tur kādreiz pielīmēja man nezinot? Un tad varbūt viņa ļoti bieži pirms iemigšanas uz to skatījās. Interesanti par ko viņa domāja? Varbūt par mani? Varbūt par to, cik ļoti mani mīl un cik es esmu labs? Un tad varbūt tajā pagājušā oktobra dienā, kad es atnācu un viņa sapakojusi mantas aizskrēja prom, varbūt tajā dienā viņa zvaigznīti no maniem griestiem noņēma? Pirmīt es turēju rokās hromētu vīna attaisāmo, ko piektdien nopirkām veikalā. Varbūt kādreiz meitene, ar kuru es satiekos turēs šo vīna attaisāmo un domās - tas taču ir pirmais, ko mēs nopirkām. Bet es nezinu, vai tā būs. Jo mani māc šaubas, vai es vairs kādreiz mīlēšu meiteni. Un bez mīlestības nevienas attiecības nebūs ilgstošas. Šī mīlestības spēja šķiet manī izdzisusi un zudusi, gluži kā mazā zvaigznīte pie maniem griestiem. Vai es kādreiz dabūšu citu?

Karoč mans labākais draugs ir aizbraucis ciet.
Nu labi, viņš ir galīgi iemīlējies. Un viņa arī viņu tik pat ļoti mīlot.
Un tad es saņemu ik pa laikam no viņa ziņas, kurās viņš apliecina, cik ļoti ļoti laimīgs viņš ir un cik ļoti mīl.
Tas man liek smīnēt, nu tā kā tāds pusaudzis. Es jau domāju, ka mūsu vecumā tādas lietas vairs nenotiek, bet viņš so pārliecību visiem spēkiem cenšas apgāzt.
Laimīgs un iemīlējies. Iemīlējies un laimīgs. Laimīgs un iemīlējies.
Nē nu prieks par viņu, tikai tā amizanti mazliet.
Būtu taču normāli ko tādu gribēt arī sev. Bet es laikam bīstos to gribēt.
Gribu un reizē nē. Cilvēks jau ar laiku iesūno savā rūgtumā un nolemtībā un, iespējams, pie tās pierod, ka tādi spēji laimes un mīlestības uzplūdi šķiet pretdabiski un neērti.
Tāpēc man ir jāsaņemās un jāgrib kaut ko tādu pašu.
Es arī gribu būt laimīgs un mīlēts un mīlēt un dot laimi.
Nezin kāpēc pašam izklausās stulbi, bet nu pie šādas mantras vajadzētu pieturēties.
Tad es varētu savus draugus nemitīgi iepriecināt daloties ar viņiem regulārās ziņās par savu laimi.

Nu es sapratu.
Šodien šodienu mēs nevaram labot. Šodiena ir pilnībā izveidota jau pagātnē. Viss, kas šodien ar mani notiek ir tieši veidojies no tā, kāds es biju un ko darīju pagātnē. Ja šodien ir jānotiek kam sliktam, to vairs nekādi nevar labot. Pat to zinot, ir vienkārši jāsamierinās un jāpieņem šis sliktais. Šodien var labot tikai nākotni, kas lēnām veidojas no tā, kāds es esmu šodien.
Tātad nesenā pagātnē esmu bijis slikts, jo šodien notiek sliktas lietas. Jocīgi, jo man likās, ka nesenā pagātnē es biju diezgan labs. Tātad man likās, ka nesenajā pagātnē biju diezgan labs, jo manu neseno pagātni veidoja labie nopelni senākā pagātnē, kaut gan patiesībā es nesenā pagātnē biju slikts, veidojot sliktu savu šodienu. Un tagad man ir jādomā, kāds es esmu šobrīd un kāda no tā veidosies mana rītdiena?

Savārīju darbā pamantīgus sūdus un tagad man ir jāraksta paskaidrojums.
Pirmo reizi šitāda huiņa notiek.
Atā labais novērtējum, atā iespējamie paaugstinājumi vai algas pielikumi. Atā labā reputācija.
Bļēc esmu nomākts. Ļoti nomākts.
Bet nu turēšos jau kā vīrs, pohuj, kā būs tā būs.