Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Karoč mans labākais draugs ir aizbraucis ciet.
Nu labi, viņš ir galīgi iemīlējies. Un viņa arī viņu tik pat ļoti mīlot.
Un tad es saņemu ik pa laikam no viņa ziņas, kurās viņš apliecina, cik ļoti ļoti laimīgs viņš ir un cik ļoti mīl.
Tas man liek smīnēt, nu tā kā tāds pusaudzis. Es jau domāju, ka mūsu vecumā tādas lietas vairs nenotiek, bet viņš so pārliecību visiem spēkiem cenšas apgāzt.
Laimīgs un iemīlējies. Iemīlējies un laimīgs. Laimīgs un iemīlējies.
Nē nu prieks par viņu, tikai tā amizanti mazliet.
Būtu taču normāli ko tādu gribēt arī sev. Bet es laikam bīstos to gribēt.
Gribu un reizē nē. Cilvēks jau ar laiku iesūno savā rūgtumā un nolemtībā un, iespējams, pie tās pierod, ka tādi spēji laimes un mīlestības uzplūdi šķiet pretdabiski un neērti.
Tāpēc man ir jāsaņemās un jāgrib kaut ko tādu pašu.
Es arī gribu būt laimīgs un mīlēts un mīlēt un dot laimi.
Nezin kāpēc pašam izklausās stulbi, bet nu pie šādas mantras vajadzētu pieturēties.
Tad es varētu savus draugus nemitīgi iepriecināt daloties ar viņiem regulārās ziņās par savu laimi.