Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - Komentāri

Es esmu lietu cilvēks. Es skatos uz lietām un domāju par cilvēkiem. Man virs krāsns, tur, kur guļot manā gultā var drusku redzēt, pirms kāda laika, varbūt pāris gadiem, bija zvaigznīte. Tā man nerūpēja, tā vienkārši spīdēja tam, kas uz to skatījās. Tā bija piecsaru, fosforizēta plastmasas zvaigznīte. Es nezinu kā tā tur radās. Bet tā tur bija. Un citreiz es pirms iemigšanas uz to lūkojos un domāju kaut ko, ko vairs neatceros. Piektdien, kad gulēju kopā ar meiteni, ar kuru tagad satiekos, es pamanīju, ka zvaigznītes tur nav. Tikai tumšs stūris. Es pat piecēlos un tumsā taustījos pa griestiem tur, kur bija jābūt zvaigznītei, taču tā bija prom. Es domāju, ka varbūt VIŅA, mana lielā nelaimīgā mīlestība to tur kādreiz pielīmēja man nezinot? Un tad varbūt viņa ļoti bieži pirms iemigšanas uz to skatījās. Interesanti par ko viņa domāja? Varbūt par mani? Varbūt par to, cik ļoti mani mīl un cik es esmu labs? Un tad varbūt tajā pagājušā oktobra dienā, kad es atnācu un viņa sapakojusi mantas aizskrēja prom, varbūt tajā dienā viņa zvaigznīti no maniem griestiem noņēma? Pirmīt es turēju rokās hromētu vīna attaisāmo, ko piektdien nopirkām veikalā. Varbūt kādreiz meitene, ar kuru es satiekos turēs šo vīna attaisāmo un domās - tas taču ir pirmais, ko mēs nopirkām. Bet es nezinu, vai tā būs. Jo mani māc šaubas, vai es vairs kādreiz mīlēšu meiteni. Un bez mīlestības nevienas attiecības nebūs ilgstošas. Šī mīlestības spēja šķiet manī izdzisusi un zudusi, gluži kā mazā zvaigznīte pie maniem griestiem. Vai es kādreiz dabūšu citu?