Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Tikko pabeidzu taisīt groziņus ar siera salātiem. Garnēju ar selerijas lapiņu.
Rīt no rīta celšos pusstundu agrāk, sagriezīšu augļus, savēršu uz bambusa iesmiņiem un būs augļu uzkoda.
Cerams, ka āboli ātri nepaliks brūni. Un cerams, ka ar tramvaju to visu vedot tas viss nesagāzīsies un nesabojāsies.
Lūdzu, kaut nu tā nenotiktu.
Visam punkts uz i būs franču kalvadoss ko pirmīt Rimi pagādāju.
Kaut nu viss izdotos labi un visiem patiktu.
Tāda lūk būs mana pēdējā darba diena manā pašreizejā darbā.
Brīnumi jau pašam - gads jau pagājis.
Atceors tās pirmās dienas, nedeļas un mēnešus. Grūti bija. Katrs sākums ir grūts.
Tagad, pēc gada, man atkal ir jauns sākums.
Līmeni augstaks, līmeni grūtāks, līmeni atbildīgāks.
Es ļoti ceru, ka arī es esmu vienu līmeni, vienu raudzi augstāks un spēšu ar to visu tikt galā un attaisnot uz mani liktās cerības.
Lai nu rīt izdodas un Dievs palīdz.
Un lai izdodas arī citas dienas, vismaz sākumā vajadzētu lai kāds augstāks spēks raugās uz mani labvēlīgi un nedaudz palīdz.
Un tad jau aizies, paies gads un ... būšu es par gadu vecāks.

Cilvēks plāno - Dievs dara.
Plāno tu cilvēks savā mazajā galviņā sapnīšus un plāniņus. Bams! Un viss mainās. Pusi plānu vari vispār atmest uz nenoteiktu laiku un otru pusi plānot daudz pieticīgāk.
Bet nu tā laikam vajag. Tā laikam ir pareizi.

Šodien pēc horoskopiem un planētu stāvokļa noteikti ir kaut kāda īpaša diena. Nē nu īpaša jau ir katra, bet šī ir īpaši īpaša, jo no rīta pamodos galīgi tāds kā nekad pēdējā laikā.
Jau kādu laiku pirms modinātāja tāds pusmiegā biju, atvēru acis, lūkojos griestos un kaut ko domāju, par sapni tikko redzēto un tā. Bet tad, tā vietā, lai atkal aizmigtu, domas devās citos ceļos. Un tad tāds pēkšņs zibsnis - ir taču pagājuši tieši 10 gadi kopš 9.klases beigšanas. Un kā tas nākas, ka mums ar vecajiem klases biedriem nav bijis neviens salidojums. Tad nu es padomāju ar mīlestību par katru no vecajiem klases biedriem drusku, sāku tā kā domāt, kuri Latvijā, kuri ārzemēs un tā.
Pēc tam domas devās virzienā par manis paša stāvokli šorīt. Savādi, bet parasti es guļu līdz pēdējam un tad bez liekām domām dodos dušā, brokastīs un dienas gaitās.
Kad es savulaik paspēru savu pirmo un līdz šim vienīgo soli meditācijā, tad lasīju, ka tās agrās rīta stundas ir tās īstās meditējamās. Un rīta stundas patiesi ir tās labās domājamās, ne velti teiciens - rīts gudrāks par vakaru. Visu nakti smadzenes ir apgremojušas un zemapziņa sakārtojusi savas lietiņas, biezumi nosēdušies un no rīta nāk skaidra doma. Un tātad, es šorīt nodomāju - cik jauki un produktīvi un dzīvi uz augšu ceļoši būtu katru rītu šādi mosties laicīgi un domāt jēgpilnas domas. Noteikti, ka ir cilvēki, kas tā arī dara. Tie ir vai nu tie laimīgie cilvēki, vai tie cilvēki ar skaidro dzīves plānu, vai tie cilvēki ar milzīgo apņemšanos. Par cik es tā pa īstam sevi nevienā no šīm kategorijām nelieku, tad man paliek miegaina celšanās pēdējā brīdī bez dziļām un jēgpilnām domām. Dod Dievs tam mainīties un lai mana dzīve iet uz augšu domāšanas plaknē vismaz.
Tad nu uz šīs savdabīgās enerģijas bāzes es piecēlos un dziedādams devos dušā un visu kaut ko darīju dziedādams skaistākās dziesmas, kas nāca prātā. Sāku ar Ronjas un Birka duetu, tad pārmetos uz Mēmo dziesmu, pēc tam uz Ķiršu madrigālu, kam sekoja "Palīdzi, Dievs (manai tautai)" un visu noslēdzu, protams, ar Gaismas pili pa laikam mainīdams baritona partiju ar basa.
Un manī jau kopš dziļdomīgās griestos skatīšanās brieda doma, kas man ir jāizdara - proti jāatver viena sarakste, gadus 3 veca, kas savulaik viesa daudz sāpju un diskomforta, un jāizlasa tā tagad ar vēsu prātu. Un tā es arī izdarīju. Un raisījās visādas domas. Palasot sevi tā no malas varēju uzreiz ļoti labi noteikt, kādā emocionālā plaknē es esmu bijis, nu tur bija skaidri - bēdīgs un dusmīgs. dusmīgs un bēdīgs. Nu ne tāds klasiskais Kubleres-Rosas modelis bet uz to šniti, tas jau tāds viens posms bija - dusmu un ciešanu posms. Un par spīti tam visam es sevi apbrīnoju tā laika rakstos. Kāda domas skaidrība, kāda drosme, kāda apķērība un asprātība. Protams, vietās, kur to neaizēno aklas dusmas un bēdas. Un zin, tāds es vairs neesmu. Varbūt dziļumā esmu, bet kopš šis darvas pods manī apgāzās un saindēja katru manu šūnu, tāds es vairs neesmu. Lēnām jau viss mirušais reģenerējas par jaunu, taču tas jaunais es neesmu vecais es. Sevi pēdējā laikā pieķeru esmu gluži citādu. Manī nav domu, es nerunāju, es itkā neesmu nemaz klāt.
Un tas ir briesmīgi, jo tolaik es vienmēr biju klāt. Jā, dusmīgs, jā, sāpināts, bet vienmēr biju klāt un īsts un dzīvs. Tagad es esmu citāds. Bet es gribu būt atkal vecais. Es gribu būt īstais es. Tikai es esmu ļoti tālu no tā aizgājis. Vai es kādreiz tikšu atpakaļ?

Ir tāda parādnieku šlaka, kurai paskaidrojumos tiesai vajadzētu būt atklātiem un norādīt: "mans vienīgais iztikas avots ir MELI".

Mēs sestdien nokāvām 6 gaiļus.
It kā jau nebija spiesta lieta tajā visā piedalīties, tomēr es to darīju - pieredzes pēc.
Divus gabalus noplūcu un izķidāju. Galvas gan cirta brālis, viņš tomēr šito arodu jau mācēja.
Tagad, ja es nonāktu uz vientuļas salas, kur man izdzīvošanas nolūkā būtu jāpierāda sevi kā mednieku, nu tad es mācētu pārvērst gaili no dzīva un silta putna, kas ik rītu steidz sveikt sauli par vēsu zilgani rozīgu gaļas gabalu, kas der vārīšanai/cepšanai vai svaigēšanai. :)

Ko mums iemācīja Bils Geitss?
Tieši tā - „Dzīve nav godīga; pierodi pie tā.”
Un, lai gan manā vecumā būt ideālistam būtu liela greznība vai garīgās neveselības indikators, reizēm, tikai reizēm tas negodīgums izbesī un nolaižas rokas.
Bezspēks un sava niecīguma apziņa, saprotot, ka patiesībā tu neko ietekmēt nevari, viss ir milzīga apstākļu sakritība, tavas pūles un centība ir kaķim zem astes, notikumus virza tikai ciklopiski spēki un to mainīt nav pa spēkam. Tā vienkārši notiek.

Šis vakars ir vienkārši draņķa zīmē.
Sākas viss ar to, ka draudzene aizgāja uz teātri kopā ar kādu savu vīriešu kārtas kolēģi (!)
Neliela atkāpe - es te nesen izlasīju tā psihologa to rakstu par ko visi cepās un atņem licences. Izlasīju arī komentārus un tā.
Un tad pie velna man jajautā, kas ir ar to sievieti? Kāda māŗutka pēc viņa uztaisa šitādu mārutkību un aiziet uz teātri ar savu vīrieša kārtas kolēģi?
Jā, es nevaru tikt, jo bija skola. Jā, draudzene arī nevar tikt. Nu tad ej viena pie velna vai ar darba sieviešu kolēģēm.
Kaut kāda pilnīgi nevajadzīga provokācija un mana statusa, manas cieņas savās un citu acīs graušana.
Nu jāper tāda būtu - jāper! Pilnīgi galvā pats no sevis jau spēlējas monologs - nu kā es varu tevi nepērt? Es gribētu nepērt, es gribētu dzīvot mierā, saticībā un laimē. Bet kā lai to panāk, ja tu šādi rīkojies? Nu kā lai neper? Tas taču ir tīri pedagoģiski un cēla mērķa vārdā un lai izdzītu tās muļķības laukā. Lūk, kad man būs vienalga un nerūpēs, tad es nepēršu, tad es aiziešu prom un pagriezīšu muguru. Bet man rūp un pret šitādu sievietes prāta aptumusumu nu nav citas zāles. Ir jāper.
Es, protams, nekad neesmu pacelis pret sievieti roku, bet nu jā... būtu jāper.
***
Nezinu par ko lai saka, kad draugi, kas arī bija uz teātri vaicās, hei, kāpēc tava draudzene bija uz teātri/kafejnīcā/uz ielas ar citu vīrieti?
Es nezinu, ko lai atbild... Pēc idiota jau izklausīšos tā pat, varbūt tad citēt viņu - tas jau nav nekas tāds... un izklausīties pēc idiota kubā.
***
Un tad tas kretīniskais pasniedzejs skolā, kurš mani izveda. Es neesmu nekāds iedresēts klēpja sunītis, zin, šis man karinās visu laiku to spetiņnieku gar degunu (nekad nedos, tikai karinās) un es uz pakaļkājam lekšu un taisīšu trikus. Lai iet dirst! Tas ar būtu jāper, bet viņš man nerūp un ir vienalga.
***
Un tas viss vel nebūtu nekas, un es būu veselīgi ar to visu ticis galā un nejustos tik draņķīgi, ja vien - tie sasodītie klepotāji un šķaudītāji un šņaukātāji nebūtu mani apklepojuši, apšķaudījusi un apšņaukājuši. Jūtos nevesels! Pirmajā lekcijā nenormāli sala rokas. Otrajā jau dulla galva. Tagad apetītes vispār nav, kas parasti ir kā zvēram pēc šādas dienas. Spēks 0 - krāsni šovakar nekurināšu, bail, ka atdosu galus kamēr kurējas un nodegs māja, kam tas vajadzīgs.
Nopirku balzamu, medu, ingveru, ārstēšu sevi.
Lai visi šitie manas dienas un veselības maitātāji iet dirst.

UPD - un tagad viņa man atsūta sms, kur saka, ka patiesībā jau bijusi ar draudzeni.
Cik jauki. Un ja nu es būtu dusmās kaut ko izārdījis? ko tad? foršs joks...

UPD - ir nākamā diena, veselība ir uzlabojusies, tomēr gara stāvoklis joprojām tumšs un drūms.

Tas gan vairs nav aktuāli, bet:
Pirms nedēļām divām, trim, atkal tas šībernieks bija pieturā, pa gabalu jau dzirdēju, kā viņš kliedz.
Šoreiz man nervi neizturēja un es izgāzu viņa siltās, kūpošās iekšas uz ietves ar motorzāģi. Nu labi, nē, es piezvanīju pašvaldības policijai.
Kad iekāpām tramvajā, viņš bija mierīgs, un, kad policija man atzvanīja, viņiem jau vairs nebija pamata braukt, jo šis jau bija izārdījies un sēdēja rāms. Traks un rāms.

Viking Loto miljonu vakardienas izlozē nelaimēju. Jāturpina vien strādāt.
Kad es viņu laimēšu, es nopirkšu sev arī Honda S2000. Vakar viens garām pabrauca, tāds mazs, dinamisks un smuks.
Vai es braukšu ar viņu pa ziemu? Diezin vai, jo pa ziemu ar kabrioletu? Kaut kā nešķiet smalkais stils.

Šorīt ierados darbā, apsēdos, cēlu jau rokas, lai kaut ko darītu, vilku jau seju smaidā/dungošanā/svilpošanā, bet tad...
Citreiz tā ir, ka bez pamata uznāk tādas kā skumjas. Šodien, vismaz pašlaik, man nav tā lielā pozitīvā enerģija. Kur tā palikusi, jo vakar un aizvakar taču turējās?

Varbūt es Jums vēl nebiju atklājis, bet viena no svarīgākajām lietām manā dzīvē ir ēdiens. 

Neticami, bet šodien braucu ar tramvaju atpakaļ uz ofisu un tas trakais vīrietis ATKAL bija tramvajā.
Pamanīju šo vienu pieturu pēc tās, kurā es iekāpu un nodomāju "Ak jell, nu tik sāksies".
Par brīnumu pirmās 3 pieturas šis bija kluss.
Bet tad jau sāka bļaut. Šoreiz gandrīz vienas vienīgas rupjības, vēl kaut ko par karu.
Neesmu psihiatrs, bet es teiktu, ka viņam ir naids pret sievietēm, viņš laikam uzskata, ka pie viņa nelaimes ir vainojamas sievietes.
Kāpēc? Jo viņu uzvelk tieši sievietes un viņš savus komentus velta tikai tām.
Kad viņš bija izbļāvies, visas sievietes no aizmugures izkāpa. Es gan uz aizmuguri neskatījos, vai tur vēl kāds palika sēžam, es paliku.
Un viņš apsēžas man aiz muguras.
Es jau iztēlojos, kā vienu brīdi spēcīga roka saķers manu galvu un trieks to pret loga stiklu.
Taču nē, viņš vairs neko neteica, vien kāpjot ārā kaut ko nobļāvās.
Es saku, ka viņš ir reāli bīstams un būtu jāhospitalizē.

Esmu secinājis, ka tajās stundās, kad visi spējīgie un centīgie ir darbos un skolās, pilsētā nav ko redzēt.
Patiesībā situācija tajās stundās uz ielām ir diezgan drūma. Labi, ir vēl māmiņas ar bērniņiem, tas ir labi. Bet bez viņām tikai pensionāri un invalīdi, no kuriem pēdējā laikā gadās netipiski bieži redzēt tieši ar garīgām kaitēm sirgstošos.
Biju aizbraucis pusdienot mājās.
Gaidot tramvaju pieturā gadījās nepatīkams precedents.
Pieturā bija kāds vīrietis, vispār es viņu biju ievērojis jau iepriekš. Ir tādi cilvēki, kuriem paskatoties acīs tu redzi, ka tur deg neprāts. Viņš bija viens no tiem. Tādas savādas kustības, viss ķermenis saspringts, acis šaudās, rokas sažņaugtas dūrēs. Jau vienreiz tramvajā viņš manī iedvesa neomulību, kad, stāvot man blakus, ik pa laikam ar dūrēm uzsita pa kaut kādu tramvaja konstrukciju un mēģināja nodibināt acu kontaktu.
Šodien viņš pilnīgi izgāja no kontroles.
Viņš staigā pa pieturu turpu - šurpu. Es jau atpazinu viņu un centos nelūkoties virsū, lai viņam nebūtu iemesls nākt pie manis. Tad nu viņš piegāja pie kādas sievietes un tā kā mēdīja viņu, runāja kaut ko nesakarīgu un sāka kliegt nesakarīgas lietas. Pēc tam tas turpinājās, nu jau viņš kliedza uz divām pensionārēm necenzētus vārdus un turpināja runāt nesakarības, tad metās pie pieturas staba un spēra tam ar kāju. Pēc tam vēl izgāja vienu apli pa pieturu, lūkodamies uz visiem cilvēkiem un gaidīdams, kam vēl kaut ko uzkliegt. Viņš nav kaut kāds maza auguma vīriņš, kas kaut ko pukst un pīkst. Viņš izskatās liels un spēcīgs un sasodīti bīstams, jo, lai gan neesmu ārsts, bet es saku, ka viņš ir nepieskaitāms. Pēc tam, pienāca tramvajs, viņš nedaudz nomierinājās un tāds stīvs iekāpa tramvajā. Visi citi vai nu kāpa pa citām durvīm, vai izvēlējās tramvajā nekāpt. Es iekāpu pašā priekšā un nekādus ekscesus vismaz nedzirdēju.
Lieta tāda, ka pat man, esot jaunam vīrietim, palika tā nepatīkami, kad tāds zvērs tur pat blakus sāk ārdīties. Ja viņš būtu mēģinājis pacelt roku pret tām sievietēm, es domāju, ka būtu iejaucies un centies viņu nomierināt, bet nu vispār - teikšu, kā ir, klāt viņam iet un kaut ko teikt negribējās nemaz.
Ne velti saka "ar trakiem tik pa labam" un šis, es domāju, būtu tas pats variants. Ja viņam tā agresīvāk kāds kaut ko pateiktu, nebrīnītos, ka viņš zaudēt kontroli un uzbruktu, it sevišķi ņemto vērā, ka stabu jau viņš sāka dauzīt.
Par laimi šoreiz nekas slikts nenotika, bet nu sajūta atrasties tajā pieturā nu nemaz nebija no patīkamākajām. Un tai sievietei un pensionārēm vēl jo vairāk.

Tā telefonu klausīšanās sabiedriskajā transportā! :D
Samērā reti tomēr gadās tā bauda būt daļai no tiem, kas piespiedu kārtā klausās kādu intīmu mūzikas izlasīti.
Šorīt gan mani mazliet pārsteidza, jo mazā būtne ar melomāna ievirzi nemaz tik viegli nebija uzreiz nosakāma.
Un tomēr, tomēr kad ne tikai mans skatiens, bet arī apkārtējo redzokļi tika pavērsti pret vienu un to pašu personu, mēs rīta tramvaja dīdžeju bijām atmaskojuši.
Tavu pārsteigumu, tā bija maza meitenīte. Tikai ieskatoties ciešāk un vērtējot raksturlielumus kopsakarībā es varēju saprast, ka tas robotu tehno apokaliptiskais drausmas iedvesošais skaņu nedarbs nāk tieši no mazās princeses kabatas. Un lai skaņās neizglītotie tramvaja pasažieri nevarētu ieskatīties mazās lietpratējas acīs, viņa tās bija nomaskējusi aiz melnām saules brillēm, domāju, lieki piezīmēt, ka šorīt nu itin nemaz nebija saulains.
Prātoju un nevaru saprast, kā tas sagadās, ka šie savvaļas dīdžeji un skaņu režisori gandrīz vienmēr klausās tieši to sātana robotu tehno klaudzoņas, dzinēja siksnu gaudošanas un bezdvēseliskās gārdzoņas pilno troksni. Un ārēji tik mierīgi, tik relaksēti.
Kādās gan pārdomās viņi gremdējas skanot šīm apokalipses drausmām un pastarās tiesas signāltaurēm? Par ko skaistu? Par mīlestības jūtām? Par siltiem, pūkainiem kaķēniem? Par vasaras sauli un saldām ogām? Nu diezin vai... Bet kāpēc lai viņi ik ceļojumu pavadītu ar domām, kā ārpuszemes izcelsmes robots "Belcebuls" ar lāzerķēdēm izvaro dvēselē visu skaisto? Varbūt viņiem ļoti nepatīk braukt sabiedriskajā... un par to viņi mūs soda, sak, kāpēc jūs, pieaugušie, neapturējāt cilvēci no sabiedriskā transporta izgudrošanas.
Un nekad, nekad viņi neklausās ko skaistu, ausij baudāmu, kas liktu ceļabiedriem liegi pasmaidīt un pašūpot ritmā galvu vai kāju. "Teic, kur zeme tā" ar Noru Bumbieri un Ojāru Grīnbergu , būtu taču jauki noklausīties šo dziesmu pirms darba nedēļas?

Narvesen kioskā pie manas pieturas ir kāda meitene.
Es viņu atceros jau labu laiku, visus divus ar pusi gadus.
Simpātiska, jauka, patīkams balss tembrs, laipna, nu gluži kā man patīk.
Atceros, kad pirmo reizi pie viņas kaut ko pirkām, bijām ar draugiem kādā otrās dienas kodienā nedēļas nogalē, mans draugs aicināja viņu uz kafejnīcu un dabūja viņas telefona numuru.
Protams, alkohols izgāja, uznāca paģiras un nebija nekādas kafejnīcas.
Tad es kādu reizi pie viņas nopirku pastmarkas priekš postcrossing vai cigaretes priekš smēķēšanas.
Visbeidzot bija tāda situācija šī gada februārī (vai iepriekšējā gada? - manā vecumā jau tie gadi jūk) uz mīlētāju dienu, kad man pēkšņi bija viens pušķis ar baltām rozēm, bet nu galīgi nebija kādas, kam to dāvāt. Un atcerējos es par jauko meiteni Narvesenā.
Tā nu es devos pie viņas un sniedzu viņai ziedus, novēlot priecīgu Valentīna dienu, viņa bija izbrīnīta, pat šokēta un tā neticīgi ziedus arī pieņēma un tad viņa tā patiesi un no sirds teica "Paldies" un viņas sejā bija kaut kas īsts un īpašs.
Un tā mūsu ceļi un eiro ik pa laikam mijās.
Pirms pāris mēneši sastapu viņu Rīgā, kur ejot viens otram pretī ilgi nolūkojāmies.
Ik pa laikam no viņas kaut ko nopērku - kādu biļetīti, kādu cigaretīti.
Man ir aizdomas, ka viņa pēc horoskopa varētu būt lauva, jo uz rokas viņai uztetovētas divas skaistas lauvas. Vēl, ja nemaldos, netālu no lauvām bija arī rozes. Bet rietumu horoskopos jau tādas zīmes - rozes nav.
Protams, dažādu iemeslu dēļ es viņu uz satikšanos neesmu aicinājis un viņa mani arī un tā mēs dzīvojam katrs savu dzīvi.
Es par viņu iedomājos ik reizi, kad ieraugu. Diez viņa par mani arī?

Kāpēc tas juridiski neizglītotais vīrietis, kuram pagadījies būt arī kaut kāda radio priekšniekam, Eiropas hitu radio viļņos ik pēc pāris dziesmām ar svinīgu uzrunu apliecina savu slimīgo pieķeršanos krievvalodīgo locekļiem?

Šis rīts ir sācies uz trauksmes nots.
Un nevis uz tādas racionālas un ikdienišķas trauksmes, bet gan uz tādas, kādu līdz šim esmu jutis reti - iracionālas un imagināras.
Tomēr citreiz izrādās, ka tieši šīs kvazireālās bailes ir pat bīstamākas par to, ka mājās varētu būt palicis ieslēgts gludeklis, jo, raugi, varbūt šīs lielās izbailes, kas mani šorīt satrauc šķiet tikai māns tādēļ, ka mans prāts cenšas mani pasargāt, stāstot, ka tik slikti taču nav un nevar būt un par to lauzīt galvu nevajag, jo šobrīd galva ir jālauza par ikdienas, piemēram, darba lietām, lai gan tumšais mākonis virs galvas tikmēr savelkas aizvien drūmāks, ko nemanu, jo ar degunu rokos pelnos. Tā ir bīstama spēle, jo problēmas ignorējot tās neatrisinās un vienu brīdi tās visas var sagāzties pār mani.

Un, proti, šis rīts sākās ar trauksmi un izbailēm. Un šī rīta tramvajs uz darbu ļāva šīs sajūtas noformulēt.
Pār mani nāca skaudra un biedējoša apjausma:
Esmu 26 gadus vecs vīrietis un pa lielam man nekā nav:
-nav vērā ņemamu un turību nesošu sasniegumu darbā/biznesā
-nav labas izglītības
-nav nekustamā īpašuma, auto
-nav paveicis sastapt sievieti-mīlestību ar ko kopā vadīt savas dienas
-nav cerību, ka tuvākajā laikā vai vispār kādreiz svarīgākie no augstāk minētajiem punktiem varētu piepildīties
un vēl šā un tā nav.

Ir tikai loriņi, ne pārāk ambiciozi plāni un pilna galva problēmu.

Saprotams, ka bārenis N pie avota ar savām garozām un saraudātajām acīm teiks, ka es esmu muļķis un man ir tik daudz. Tāpat teiks arī dzērājs I pie lauku veikala, vienlaikus piedāvājot nodzert manu naudu. Tomēr šo abu viedokļus es diez ko augstu nevērtēju.

Šis stāsts nav tik iekš gaušanās, kā iekš tās trauksmainās un neizskaidrojamās sajūtas, tām neizskaidrojamajām bailēm ko šorīt izjutu. Jo tas ir kas jauns, neatceros, kad kaut kas līdzīgs būtu bijis.
Par ko gan tas varētu liecināt?
Patērētāja frustrācija apjaušot, ka visu, ko rāda pa tv un internetiem var arī nekad nedabūt?

Kā gan lai šajā bērnu visatļautības, iztrūkstošo pienākumu un bezgalīgo tiesību laikmetā apkaro augošos huligānus?
Esmu jauns vīrietis, pašam bērnu nav, tāpēc jautājums tiem, kam ir pieredze ar bērniem.
No rītiem uz darbu dodos ar sabiedrisko transportu, konkrēti tramvaju.
Un tāpat ar šo tramvaju uz skolu dodas dučiem skolēnu.
Tad nu starp šiem skolēniem ir kāds nihilistisks indivīds.
Pirmo reizi viņu pamanīju laužam tramvaja durvis, pabrīnījos, taču jau nākošā pieturā viņš izkāpa, nu neko.
Kādu citu reizi šis sēž vienā no aizmugurējiem krēsliem, spārda ar kājām priekšējo krēslu un tā kā ar to vēl būtu par maz, arī nepārtraukti spļauj uz tā priekšējā krēsla!
To nu gan es neizturēju un es viņam uzsaucu "ko tu dari, beidz spļaudīties". Viņš paskatās uz mani kādu brīdi un tad turpina darīt to pašu.
Tā nu es šo mazo draņķi tagad ik pa laikam redzu tramvajā spārdāmies un ārdāmies, citreiz arī apbižojam savus vienaudžus.
Šorīt delveris visas savas pūles ieguldīja, lai atlauztu tramvaja durvis un izbāztu pa tām laukā kāju. Brīžam arī izaicinoši uz mani skatīdamies.
Kā es saprotu, ka aizrādīšana un apsaukšana šeit nu nekādi nelīdz, šķiet, ka tas liek mazajiem anarhistiem ārdīties ar vēl lielāku sparu!
Tad nu jautājums, kā šādā situācijā rīkoties? Kā panākt, lai augošais huligāns pārtrauc savu visatļautību?
Pērt jau mūsdienās bērnus nedrīkst. Kas lai zina, kādi un kas ir viņa vecāki, pie tiem apelēt arī noteikti nav vērts, cik nav savulaik lasīts, ka šitādu mazu delveri aiz auss aizved pie radītājiem, bet tie, nevis strostē augošo huligānu, bet gan metas ar dūrēm virsū cilvēkam, kas iestājas par kārtību...
Vērsties policijā? Diez vai viņi ņemtu šādu situāciju nopietni, viņiem savas lietas darāmas? Un plus, kā tad to izdarīt? Turēt viņu aiz rokas? Ar kādām tiesībām? Tad jau es uzreiz kļūšu par necilvēku, bet viņš par upuri.
Kas tad vēl paliek? Mierīgi noraudzīties un klusībā cerēt, ka viņš vienreiz pa tām durvīm izkritīs un ņems galu? (lieli smiekli).

Tā es jums jautāju - vai ir bijusi kāda pieredze ar lomogrāfiju vispār un ar lomography veikalu piedāvātajām kamerām un aksesuāriem?
It kā tā padarīšana liekas interesanta, bet no otras puses, vai tās plastmasīgās kameras ļoti ātri nenoriebjas un vai tās bildes no viņām tiešām sanāk stilīgas, vai drīzāk vienkārši nekvalitatīvas?

Bet vispār man nepiedien apcerēt garām palidojušas un netālu tramvajā apsēdušās nimfas.
Nu jau pusgadu draudzējos ar meiteni I.
Galvenā doma, ko līdz šim esmu šajās attiecībās ieguvis ir, ka iepazīt sevi var tikai mijiedarbojoties un nereti arī nonākot konfrontācijā ar citiem. Inerti sēžot vienatnē sevi iepazīt nav iespējams.
Un vēl es esmu no jauna atklājis ignorances-pieķeršanās likumu. Lai cik nekrietns tas arī būtu. Jo vairāk tu cilvēkam izrādi savu pieķeršanos, jo vairāk tas tevi ignorē. Līdz brīdim, kad tu sāc ignorēt un tad saņem pieķeršanos. Lielos vilcienos, protams.
Un mazos tramvajos...