Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Narvesen kioskā pie manas pieturas ir kāda meitene.
Es viņu atceros jau labu laiku, visus divus ar pusi gadus.
Simpātiska, jauka, patīkams balss tembrs, laipna, nu gluži kā man patīk.
Atceros, kad pirmo reizi pie viņas kaut ko pirkām, bijām ar draugiem kādā otrās dienas kodienā nedēļas nogalē, mans draugs aicināja viņu uz kafejnīcu un dabūja viņas telefona numuru.
Protams, alkohols izgāja, uznāca paģiras un nebija nekādas kafejnīcas.
Tad es kādu reizi pie viņas nopirku pastmarkas priekš postcrossing vai cigaretes priekš smēķēšanas.
Visbeidzot bija tāda situācija šī gada februārī (vai iepriekšējā gada? - manā vecumā jau tie gadi jūk) uz mīlētāju dienu, kad man pēkšņi bija viens pušķis ar baltām rozēm, bet nu galīgi nebija kādas, kam to dāvāt. Un atcerējos es par jauko meiteni Narvesenā.
Tā nu es devos pie viņas un sniedzu viņai ziedus, novēlot priecīgu Valentīna dienu, viņa bija izbrīnīta, pat šokēta un tā neticīgi ziedus arī pieņēma un tad viņa tā patiesi un no sirds teica "Paldies" un viņas sejā bija kaut kas īsts un īpašs.
Un tā mūsu ceļi un eiro ik pa laikam mijās.
Pirms pāris mēneši sastapu viņu Rīgā, kur ejot viens otram pretī ilgi nolūkojāmies.
Ik pa laikam no viņas kaut ko nopērku - kādu biļetīti, kādu cigaretīti.
Man ir aizdomas, ka viņa pēc horoskopa varētu būt lauva, jo uz rokas viņai uztetovētas divas skaistas lauvas. Vēl, ja nemaldos, netālu no lauvām bija arī rozes. Bet rietumu horoskopos jau tādas zīmes - rozes nav.
Protams, dažādu iemeslu dēļ es viņu uz satikšanos neesmu aicinājis un viņa mani arī un tā mēs dzīvojam katrs savu dzīvi.
Es par viņu iedomājos ik reizi, kad ieraugu. Diez viņa par mani arī?