Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Šodien pēc horoskopiem un planētu stāvokļa noteikti ir kaut kāda īpaša diena. Nē nu īpaša jau ir katra, bet šī ir īpaši īpaša, jo no rīta pamodos galīgi tāds kā nekad pēdējā laikā.
Jau kādu laiku pirms modinātāja tāds pusmiegā biju, atvēru acis, lūkojos griestos un kaut ko domāju, par sapni tikko redzēto un tā. Bet tad, tā vietā, lai atkal aizmigtu, domas devās citos ceļos. Un tad tāds pēkšņs zibsnis - ir taču pagājuši tieši 10 gadi kopš 9.klases beigšanas. Un kā tas nākas, ka mums ar vecajiem klases biedriem nav bijis neviens salidojums. Tad nu es padomāju ar mīlestību par katru no vecajiem klases biedriem drusku, sāku tā kā domāt, kuri Latvijā, kuri ārzemēs un tā.
Pēc tam domas devās virzienā par manis paša stāvokli šorīt. Savādi, bet parasti es guļu līdz pēdējam un tad bez liekām domām dodos dušā, brokastīs un dienas gaitās.
Kad es savulaik paspēru savu pirmo un līdz šim vienīgo soli meditācijā, tad lasīju, ka tās agrās rīta stundas ir tās īstās meditējamās. Un rīta stundas patiesi ir tās labās domājamās, ne velti teiciens - rīts gudrāks par vakaru. Visu nakti smadzenes ir apgremojušas un zemapziņa sakārtojusi savas lietiņas, biezumi nosēdušies un no rīta nāk skaidra doma. Un tātad, es šorīt nodomāju - cik jauki un produktīvi un dzīvi uz augšu ceļoši būtu katru rītu šādi mosties laicīgi un domāt jēgpilnas domas. Noteikti, ka ir cilvēki, kas tā arī dara. Tie ir vai nu tie laimīgie cilvēki, vai tie cilvēki ar skaidro dzīves plānu, vai tie cilvēki ar milzīgo apņemšanos. Par cik es tā pa īstam sevi nevienā no šīm kategorijām nelieku, tad man paliek miegaina celšanās pēdējā brīdī bez dziļām un jēgpilnām domām. Dod Dievs tam mainīties un lai mana dzīve iet uz augšu domāšanas plaknē vismaz.
Tad nu uz šīs savdabīgās enerģijas bāzes es piecēlos un dziedādams devos dušā un visu kaut ko darīju dziedādams skaistākās dziesmas, kas nāca prātā. Sāku ar Ronjas un Birka duetu, tad pārmetos uz Mēmo dziesmu, pēc tam uz Ķiršu madrigālu, kam sekoja "Palīdzi, Dievs (manai tautai)" un visu noslēdzu, protams, ar Gaismas pili pa laikam mainīdams baritona partiju ar basa.
Un manī jau kopš dziļdomīgās griestos skatīšanās brieda doma, kas man ir jāizdara - proti jāatver viena sarakste, gadus 3 veca, kas savulaik viesa daudz sāpju un diskomforta, un jāizlasa tā tagad ar vēsu prātu. Un tā es arī izdarīju. Un raisījās visādas domas. Palasot sevi tā no malas varēju uzreiz ļoti labi noteikt, kādā emocionālā plaknē es esmu bijis, nu tur bija skaidri - bēdīgs un dusmīgs. dusmīgs un bēdīgs. Nu ne tāds klasiskais Kubleres-Rosas modelis bet uz to šniti, tas jau tāds viens posms bija - dusmu un ciešanu posms. Un par spīti tam visam es sevi apbrīnoju tā laika rakstos. Kāda domas skaidrība, kāda drosme, kāda apķērība un asprātība. Protams, vietās, kur to neaizēno aklas dusmas un bēdas. Un zin, tāds es vairs neesmu. Varbūt dziļumā esmu, bet kopš šis darvas pods manī apgāzās un saindēja katru manu šūnu, tāds es vairs neesmu. Lēnām jau viss mirušais reģenerējas par jaunu, taču tas jaunais es neesmu vecais es. Sevi pēdējā laikā pieķeru esmu gluži citādu. Manī nav domu, es nerunāju, es itkā neesmu nemaz klāt.
Un tas ir briesmīgi, jo tolaik es vienmēr biju klāt. Jā, dusmīgs, jā, sāpināts, bet vienmēr biju klāt un īsts un dzīvs. Tagad es esmu citāds. Bet es gribu būt atkal vecais. Es gribu būt īstais es. Tikai es esmu ļoti tālu no tā aizgājis. Vai es kādreiz tikšu atpakaļ?