Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Otro reizi rīta tramvajā redzēju skaistu, mīlīgu, šķietami tramīgu un neaizsargātu blondu būtni.
Prātoju, kā diez viņu sauc un ko viņa dara?
Šo dziesmu es veltu viņai.
https://www.youtube.com/watch?v=LA4yOcuQAF0

Es nerakstīju. Pagaišgad jau es arī vasaras laikā nerakstīju, vasarā ir jādzīvo, nevis jāraksta.
Bet tagad jau visi redzam - rudeniic! Tad nu varētu kaut ko arī uzrakstīt, pamazītiņām, palēnām šķetināt to steigā uztīto lielo vasaras kamolu un visu apgremot, apžļembāt.
Šorīt nav laika, jāēd siermaizes, jādzer tēja un jāapkaro kaut kādi mistisko pop-ups, kurus ad-blocker nezināmu iemeslu dēļ laiž iekšā.
Veiksmīgu dienu visiem!

Tāds mūsdienīgi tradicionāli moderns vīriesu vārds - Wristvaldis! :)

Šāda diena pienāk tikai reizi divos ar pusi mēnešos. Pirmo reizi tieši šādā laika periodā savā rīta reisā ar tramvaju uz darbu, pēdējo pieturu es tramvajā braucu viens pats. Nu vēl vadītājs, protams. Parasti vismaz vēl viens pasažieris traucē manu pasažiera triumfu, bet ne šorīt. Ezotēriķi apgalvo, ka tā esot visnotaļ laba zīme.
Runājot par uzņēmējdarbības vidi, vēlos padalīties, ka vakar sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Mazas mīļas pēdiņas" izbeigts maksātnespējas process.

Šīs dienas, kad beidzot plkst. 22.00 tu vari izbaudīt nopelnīto stundiņu atpūtas pirms miega.

Ok, šorīt ir cerīgs skats uz dzīvi. Varbūt tāpēc, ka brokastīs nevis kaut kādas maizītes, bet divi gabali kūkas, gandrīz kā pasaku filmās princesēm.
Interesanti, kā ar princešu rijamo būs iztikt līdz pusdienlaikam, paskatīsimies.
Vakar labi pastrādāju ar kursa darbu.
Lai nu tā arī turpinātos.

Tad, pirms došanās prom viņa teica "es tanācu tikai tāpēc, lai tu sačinītu manu telefonu".
Un vai nu man ir uzradusies paranoja, vai kas, bet man šķiet, ka tīši vai netīši viņa pateica patiesību.
Varbūt murgi, bet vai tikai nav tā, ka es cenšos sevi pasargāt un tāpēc muļķot, iestāstot sev tīkamus melus un ignorējot realitāti.
Protams, tas jau tika pasniegts pēc tam kā joks. Bet manī jau ir pamatīgs darvas piliens.
Kā lai tiek viņai galvā?

Un es pie sevis purpinot klusām draudu - nē, nē, nē! Es nebūšu vairs ne reizes tas nabadziņš, kas diedelē mīlestību.
Es reāli sarīšos gaļu un palikšu traks un izārdīšu daudz sejas un nodedzināšu daudz tiltus un pateikšu daudz patiesības acīs.
Bet tā jau nedrīkst, ir jābūt lēnprātīgam, pazemīgam un labestīgam bez gala, ir jāļauj sevī spļaut un kad viens trauks piespļauts pilns, jāpagriež otrs, atkal un atkal.
Kā lai es zinu, kas šī ir par spēli?

Skaidrs, ka es sabiezinu krāsas un nav jau viss jāuztver tik nopietni, kā es to daru.
Un ja tur vispār ir kaut kas fishy, nav jau teikts, ka tā ir apzināta ļaunprātība, riebeklība un cinisms. Varbūt tā ir vienkārši muļķība, apjukums, nepadomāšana bez ļauna nodoma pret manu personu. Un tomēr, kā lai par to pārliecinās?
Es domāju par daudz, vajag nomierināties un ļaut lietām iet savu gaitu. Ja tajā maisā ir īlens, tas noteikti izdursies laukā. Tikai varbūt tas jau man durās acī, tikai es liedzos to atzīt, sak, saule iespīdēja...

Un tā tas laiks iet uz priekšu.
Un viņa beidzot laikam sadūšojas pateikt, ka viņai ir puisis, ar kuru viņa tā īsti nav pārtraukusi attiecības.
Tas izskaidro daudz, es tikai nezinu, kāpēc viņa nevarēja to pateikt iepriekš.
Varbūt pa lielam var teikt, ka tā ir mana situācija 2012.gada nogalē? Tikai tādā neskaidrākā variantā.
Cilvēks plāksteris, cilvēks plāksteris!
Vai tas mani padara par tādu kā plāksteri, vai kas es esmu?
Protams, ka nav divu vienādu cilvēku un situāciju.
Katrs jau mēs mīlam uzskatīt, ka esam īpaši, ar unikālu vestibulāro aparātu, un sūds par visu aparātu, ar unikālu domāšanu un katra situācija ir savādāka.
Nepatīkami, protams, bet es vienmēr esmu piekritis nepatīkamai skaidrībai, nekā neskaidrai laimei. Varbūt tāpēc es neesmu diez ko laimīgs?
Kas tālāk, es nezinu.
Droši vien, ka viņai būtu jāizlemj. Cik ilgi tas prasīs?
Katram, protams, ir tiesības uz laiku pārdomām. Bet cik tas būs ilgs un vai man tas ir vajadzīgs?
Ko diez viņa patiesi domā un apsver? Un kāda tā situācija ir objektīvi?
Bet tas izskaidro daudz. Es jau, protams, gribētu lai viss ir vienkārši, un lai tā laime kā sudraba zivs no upes ielektu man vienkārši rokās.
Acīmredzot vēl neesmu tam nobridis, neesmu tam gatavs un enerģētiski turpinu piesaistīt komplikācijas.
Īsti nezinu, kā es jūtos. Drusku bēdīgs laikam.
Bet es jau tagad esmu liels, varu to visu veselīgi sagremot un ļauties lai rītdiena mani patīkami pārsteidz.

Laukā ir skaista diena, kamēr manī tumšā pievakarē ledains vējš nopūš peļķē sapuvušai sēnei cepuri.
Nu labi, man ir savi krenķi par ko krenķēties.
Un es sev gandrīz ik pāŗstundas apsolu, ja vieni no tiem nepiepildīsies, tad es darīšu to, kļūšu tāds, nedarīšu šito un nekļūšu šitāds.
Riebīgie horoskopi melo, maitas. Kur tad ir tie bonusi, kuriem jābūt, kad saule ieiet manā zīmē, ko? Huiņas visas vienmēr ir pēc pilnas programmas, a tas labais tikmēr viena šķipsniņa vai divas. Negroibas jau spļaut liktenim acīs, bet pašlaik tāds rūgtums iekšā. Jātiek ar sevi galā.
Iedzert? Neiedzert?
Un kur ir mans draugs, kura zvanu es gaidu?
Un kādēļ no manis novērsās draugs, kura zvanu vairs negaidu?
Un tā jo dienas es attālinos, kļūstu svešāks, laikam arī nelaimīgāks.
Skaudri apjaušu, ka tie trūkumi, kas bija pirms gadiem neko daudz nav mazinājušies un jauniegūtais ir tik trausls un nekonkrēts un pa lielam nekur neliekams. Un es esmu apmulsis un es nezinu ko es gribu. Vismaz ko es negribu, es zinu.

Eh, tādas paēdušas viduvējības pārdomas miera laikā.

Runā, ka par cilvēku var spriest pēc viņa draugiem.
Šodien man liekas, ka par mani varētu izdarīt secinājumu, ka esmu krāns.
Bet nu tie jau tie aptumsumi. Saules, mēness, vēja... prāta.
Visvisādas šaizes notiek visapkārt. Kaut vai kursa biedrene zvana šorīt un bēdājas, ka viņas čalim aptīrīts konts, ko darīt.
Pārpratumi, nevajadzīgi saasinājumi.
Vismaz pie frizieres pirmīt izgāja bez konfliktiem pr laimi.
Ja par cilvēku spriestu pēc viņa friziera, tad es būtu... diezgan normāls frizieris, lai gan nekas sevišķs.

Vakar bija inčīgs vakars.
Es biju uz vienu randiņu, labi pavadījām laiku, kāpās līdz tumsai kapājām vermutu un tad padauzījāmies pa pilsētu.
Randiņa noslēgumā ievedu viņu Jocker uzgriezt automātus, jo viņa nebija to darījusi. Riktīgi labi gāja. Ar pirmo griezienu 5 eirīši ieripoja un tad vēl pēc laiciņa 4. Beigās bilance +8.
Nu jā... pēc pusstundas es jau biju pie citas meitenes ciemos un tā un šitā.
Neizlēmīgs, jā, esmu, atkal vecie brīnumi. Kad nav, tad nav neviena, kad ir, tad ir divas.
Nekas, nekas, laiks visu sakārtos, parasti nomet atkal uz nulli. :D

Jums ir kādreiz sanācis netīšām uzčurāt grāmatai?

Jei bogu, lai gan noslēdzas tikai trešā diena jaunajā darbā, šķiet ka būtu pagājis kāds mēnesis, baigais nogurums.
Bet nu es to varu. Tikai jāatliek malā visādas muļķības un jāapgūst, jārukā. Ja cilvēki varēja izdzīvot koncentrācijas nomentēs, es čista izdzīvošu dažus gadus šitajā darbelī, pupu mizas.

Nu ko, pēdējā darba diena sistēmā ir noslēgusies.
Atvadas, labi vārdi.
Glezna, puķe (amarille varētu būt), 3 kārbas rafaello un 4 kg keksu un pīrāgu no manis.
30 bučas, šokolāde, maza grāmatiņa, dāvanu kartes un eiro no viņām.
Liela, liela pieredze, perspektīva un redzes lauks divkāršots nepilna gada laikā.
Un tagad šis posms ir noslēdzies.
Vārtos pusguļus pa gultu un atkorķeju beidzot to šampīti, kuru biju nopircis Valentīna dienai.
***
Būtībā ir noslēdzies vesels posms, jā, piecgade. Milestone.
Jēzus, cik ļoti mana dzīve ir mainījusies šajos 5 gados. Līdz nepazīšanai, jāatzīst, brīžiem es sevi vairs arī nepazīstu. Par to varētu sarakstīt 500 lapas, un, protams, es to nedarīšu.
***
Šādās dienās tu jūti, ka esi dzīvs.
Priekšā liels labirints.
Kaut gan priekšā vienmēr bijis labirints, tikai to mazo daļiņu labirinta, kuru tu iepazīsti tu negribot iemīli un tādēļ doties talāk nepazīstamajā ir grūti. Bet izaugsmei tas ir jādara.
Par mani!

Noskatījos filmu, kas mani uzrunāja kā neviena cita.

tās izjūtas un tā filma pilnībā uzrunā tikai cilvēku, kurš ir līdzīgu jūtu spektru izlaidis pats cauri savai sirdij, tikai cilvēks, kuru pametis kāds, kurš ļoti mīlēts, spēj to smeldzi izjust

un tas ir savā veidā brīnisķīgi

tas maina

un tad tu saproti, ka līdzīgas izjūtu gammas taču piemeklejušas arī daudzus citus

kā otrs cilveks, vai otra operētājsistema izmainās, bet tu nemainies un netiec tam līdzi un vienu dienu tu tiec atstāts pagātnē

izspēlēt nebeidzamus dialogus un variācijas sava prātā

laikam tiešām ciešanas ir tās, kas bagātina un ļauj augt un sajust jaunus apvāršņus

un bieži vien šķiet, ka tad, kad tevī jau skalojas šis iegūtais nebiedzami dziļais un tumšais okeāns, jauna mīlestības sala tajā neiederās

tā varētu visu tikai sabojāt. Šis skumju okeāns ir tik pilnīgs pats par sevi, kāds tas ir. Tas nāk no pagātnes un to nedrikst sabojāt ar jaunam izjūtām šodienā un nakotnē.

tas ir kā neapzināti izveidots jūtu šedevrs, kuru vel viens otas triepiens, kaut pilīte krāsas padarītu nederīgu

ko reiz skārušas šīs izjūtas, tas ir kā pārdzimis par jaunu, dziļākā un atsvešinātākā vietā, un šo okeānu vairs nekad neaizbērt kaut ar visām pasaules mīlestības smiltīm.

Vispār jau bija tā. Es ar pirkstu rubināju muti. Jo vakar biju pie zobārsta. Atradu tādu caurspīdīgu plastmasas gabalu mutē. Aizdomājos, kādus tik materiālus tagad neizmanto zobārstniecībā. Aizdomājos vēl, interesanti, kas tas rāds ir, ko zobārste spīdina uz baltajām plombēm, lai tās sacietē un kā diez tā reakcija populārzinātniski notiek. Kaut ko es tur meklēju internetā un atradu ko pilnīgi citu. Tālāk šitās, kas apsēstas ar sazvērestībām un veselībām lai nelasa, bet atradu interesantu foruma sarunu, kur satraukts pilsonis apgalvo, ka sudraba plombes ir sliktas cilvēkam, publicē pētījumus, ka sievietēm ar sudraba plombēm dzimst bērni ar autismu utt.

Un tā atkal viens gads ir pagājis, tātad PC pēc mēneša jubilārs, paldies par atgādinājumu antivīrusam.

Nu kad jau par veciem laikeim, tad jau. Turpināšu tradīciju un pastāstīšu kā man šovakar gāja.
Pirmkārt jau man pēdējā laikā ir nācies saskarties ar ne mazums psiholoģisko terorism nu - kad tevi lūdz pārdomāt un darīt tā kā vēlas citi.
Ja senāk es biju mīksts, tad pēdejā laikā es praktizēju, ka nekad nepārdomāju un pieturos pie sava, lai vai kas.
Tomēr es esmu gatavs uzklausīt saprātīgu argumentāciju, iespējams, ka otram tiešām ir taisnība un es esmu izvelējies nepareizi.
Tā nu es ļāvos pierunāties šovakar ar kori uzdziedāt koncertā par godu diriģentes 50 gadu jubilejai.
Un pareizi darīju. Kopš iepriekšejā koncerta jau bija pagājis gandrīz pusotrs mēnesis, un koris bija pamests novārtā, tā kā bija pozitīvas emocijas.
Paldies visiem jaukumiņiem - saulvežiem un laimdotām par jauko kopā dziedāšanu.
Koncim sekoja banketu zāle ar ēdamiem un dzeramiem. Man korī ir viens labs čoms vēl no veciem laikiem. Reāli mēs divi no vīriem tur dziedam no tiem laikiem. Tie jaunie, kas nākuši klāt ir jaunie. Ar viņiem man nav lāga ko runāt. Tad nu mēs ar buķeli kārtīgi nozviedzāmies kādu 6 stundu garumā par laicīgo, mūžīgo un spļāvām savus vācu jociņus pēc pilnas programmas.
Tomēr šodien ir darba diena un pulkstenīts bija nepielūdzams un nāca tā stunda, kad es domāju - laiks doties mājās. Un tad mans draugs grib pa visām varēm pierunāt mani palikt, iekapāt vēl vīnu, tur padejot ar meitām un uzdziedāt kopistiski utt.
Un es nēļāvos. Es esmu izkopis sevī kārejo prasmi, ko citiem nīst - atteikt. Kad viņs teica, es varu derēt, ka es tevi pierunāšu palikt, es teicu - skaties - un paņemu virsdrēbes un saģērbos un atvadījos. Drusku škrobīgs jau puika palika. Bet es savu prātu nemainišu. Ja esmu ko izlēmis, tad esmu, domāju, ka turpmāk tā tas būs.
Un tagad skats no iekšienes.
Man patīk ar čomu tur papļapāt un parunāt jokus. Bet šitais balagāna koncepts man nesmēķē. Visi tagad sadodas rokās un mauc vienbalsīgi kādu tautā mīlētu šlāgeri. Nu nafig. Es eju uz kori, lai kvalitatīvi dziedātu vismaz 4balsīgu līdz 8 balsīgu polifoniju.
Un tagad nāk tā daļa, kas apliecina, ka es neesmu daudz ko tomēr mainījies.
Tās sievietes un meitenes tur tādas jau socializēšanās tiesu ielējušas sēd un izdara savu pienākumu pret sabiedrību. Tās, kurām, ir kundziņi tur mīlinās un Dievs ar viņām. Tās, kuram nav, tās izpilda pienākumu pret sabiedrību ar divkāršu jaudu. Ir jau tur viena tāda meitiņa, kas man arī patīk un likās pat, ka viņai tā īsti nav ko darīt, es jau vēroju, sekoju ar acīm, ka viņa iet no vienas kompānijas pie otras un tā. Bet nu es nez. Iet runāt. Diez i. Tik gaiša man tā galva vairs nav. Man jau ir padomā 100 iespējamie scenāriji, lai tas izvērstos muļķīgi un bezjēdzīgi.
Un tā, lūk, nesaskatījis sevi starp biedriem un šlāgeriem un meitiņām, aizgāju majās.
Man jau liekas, ka ar katru nedēļu es kļūstu aizvien nesociālāks, ciniskāks un nekādāks un netādāks.
Nu nekas, gan jau nāks tas karmiskais dzīvi mainošais notikums, kas man liks pārdomāt un sevi mainit.
Bet tagad, lai gan pudele vīna rupji rēķinot ribās, lai noskan Aloe Blacc, jāizdzer glāze ūdens un gulēt.

Savs labums no cibas tomēr ir.
Par cik pagājušajā vasarā es biju ļoti mutīgs, vai pareizāk būtu teikt - pirkstīgs, tad es tagad varu izsekot saviem piedzīvojumiem ar datuma precizitāti.
Vakar jau grasījos doties snaudā, kad beznosacījuma refleksa dēļ atvēru draugus, lai pārliecinātos par to, ka visi man liek mieru un es nevienam neesmu vajadzīgs. Diemžēl vai par laimi vai par nelaimi tā vis nebija.
Kaut kāda smalkkundze bija skatījusies manas galerijas, bijusi pat tik vulgāra, ka saspiedusi pie dažām sirsniņas un kulminācija visam bija vēl uzaicinājums draudzēties.
Paskatījos viņu - nu skaista jauna sieviete. Un šeit kaut kas nelīmējas, jo ko gan, pie velna, no manis varētu gribēt skaista jauna sieviete?
Tad nu es viņai aizrakstīju telegrammu, lai apjautātos, vai līdz šim esam pazīstami vai tikušies?

Šorīt es secināju divas lietas - cik gan man veca galva un kāda gan mūžība ir pagājusi kopš pērnās vasaras.
Un tagad, sasaucoties ar ieraksta sākumu varu sev un visiem citiem atgādināt, ka es šo meiteni pazīstu gan - iepazinos 6.jūnijā, un esmu arī bijis uz randiņu - 26.jūnijā.
Tādi, lūk, pīrādziņi.
Bet šodien šeit un tagad - pusdienlaikā jābrauc pie zobārsta, tad atceļā jāieved doķi jaunajā darbā.
Sasodīts, kā viss ir mainījies pa vienu gadu. Un zini - uz labu!

Durate et vosmet rebus servate secundis!

Nevar saprast, šodien piektdiena. Parasti šāds secinājums pēc x stundām beidzas ar glāžainām acīm.
Es jūtos labi, pat labi ar plus. Un vakar bija laba diena. Un šodien ir laba diena.
Un es neļaujos melanholijai un sentimentam. Un es esmu drošs un pārliecināts par to, ko es daru. Es nesaktos atpakaļ un neko nenožēloju.
Lieta ir tāda, ka šovakar jāiet pie brāļa apsveikt dzimšanas dienā.
Bet ir jābūt stipram garā un gribā, jo pēc pagājušās absolūti izpļurgātās nedēļas nogales, šai ir jābūt labākai un produktīvākai.
Un tagad es aizvēršu internetu un darīšu saturīgas lietas.