(bez virsraksta)
31.. Mar, 2014 | 11:15 pm
No:: naivums
Nu kad jau par veciem laikeim, tad jau. Turpināšu tradīciju un pastāstīšu kā man šovakar gāja.
Pirmkārt jau man pēdējā laikā ir nācies saskarties ar ne mazums psiholoģisko terorism nu - kad tevi lūdz pārdomāt un darīt tā kā vēlas citi.
Ja senāk es biju mīksts, tad pēdejā laikā es praktizēju, ka nekad nepārdomāju un pieturos pie sava, lai vai kas.
Tomēr es esmu gatavs uzklausīt saprātīgu argumentāciju, iespējams, ka otram tiešām ir taisnība un es esmu izvelējies nepareizi.
Tā nu es ļāvos pierunāties šovakar ar kori uzdziedāt koncertā par godu diriģentes 50 gadu jubilejai.
Un pareizi darīju. Kopš iepriekšejā koncerta jau bija pagājis gandrīz pusotrs mēnesis, un koris bija pamests novārtā, tā kā bija pozitīvas emocijas.
Paldies visiem jaukumiņiem - saulvežiem un laimdotām par jauko kopā dziedāšanu.
Koncim sekoja banketu zāle ar ēdamiem un dzeramiem. Man korī ir viens labs čoms vēl no veciem laikiem. Reāli mēs divi no vīriem tur dziedam no tiem laikiem. Tie jaunie, kas nākuši klāt ir jaunie. Ar viņiem man nav lāga ko runāt. Tad nu mēs ar buķeli kārtīgi nozviedzāmies kādu 6 stundu garumā par laicīgo, mūžīgo un spļāvām savus vācu jociņus pēc pilnas programmas.
Tomēr šodien ir darba diena un pulkstenīts bija nepielūdzams un nāca tā stunda, kad es domāju - laiks doties mājās. Un tad mans draugs grib pa visām varēm pierunāt mani palikt, iekapāt vēl vīnu, tur padejot ar meitām un uzdziedāt kopistiski utt.
Un es nēļāvos. Es esmu izkopis sevī kārejo prasmi, ko citiem nīst - atteikt. Kad viņs teica, es varu derēt, ka es tevi pierunāšu palikt, es teicu - skaties - un paņemu virsdrēbes un saģērbos un atvadījos. Drusku škrobīgs jau puika palika. Bet es savu prātu nemainišu. Ja esmu ko izlēmis, tad esmu, domāju, ka turpmāk tā tas būs.
Un tagad skats no iekšienes.
Man patīk ar čomu tur papļapāt un parunāt jokus. Bet šitais balagāna koncepts man nesmēķē. Visi tagad sadodas rokās un mauc vienbalsīgi kādu tautā mīlētu šlāgeri. Nu nafig. Es eju uz kori, lai kvalitatīvi dziedātu vismaz 4balsīgu līdz 8 balsīgu polifoniju.
Un tagad nāk tā daļa, kas apliecina, ka es neesmu daudz ko tomēr mainījies.
Tās sievietes un meitenes tur tādas jau socializēšanās tiesu ielējušas sēd un izdara savu pienākumu pret sabiedrību. Tās, kurām, ir kundziņi tur mīlinās un Dievs ar viņām. Tās, kuram nav, tās izpilda pienākumu pret sabiedrību ar divkāršu jaudu. Ir jau tur viena tāda meitiņa, kas man arī patīk un likās pat, ka viņai tā īsti nav ko darīt, es jau vēroju, sekoju ar acīm, ka viņa iet no vienas kompānijas pie otras un tā. Bet nu es nez. Iet runāt. Diez i. Tik gaiša man tā galva vairs nav. Man jau ir padomā 100 iespējamie scenāriji, lai tas izvērstos muļķīgi un bezjēdzīgi.
Un tā, lūk, nesaskatījis sevi starp biedriem un šlāgeriem un meitiņām, aizgāju majās.
Man jau liekas, ka ar katru nedēļu es kļūstu aizvien nesociālāks, ciniskāks un nekādāks un netādāks.
Nu nekas, gan jau nāks tas karmiskais dzīvi mainošais notikums, kas man liks pārdomāt un sevi mainit.
Bet tagad, lai gan pudele vīna rupji rēķinot ribās, lai noskan Aloe Blacc, jāizdzer glāze ūdens un gulēt.
Pirmkārt jau man pēdējā laikā ir nācies saskarties ar ne mazums psiholoģisko terorism nu - kad tevi lūdz pārdomāt un darīt tā kā vēlas citi.
Ja senāk es biju mīksts, tad pēdejā laikā es praktizēju, ka nekad nepārdomāju un pieturos pie sava, lai vai kas.
Tomēr es esmu gatavs uzklausīt saprātīgu argumentāciju, iespējams, ka otram tiešām ir taisnība un es esmu izvelējies nepareizi.
Tā nu es ļāvos pierunāties šovakar ar kori uzdziedāt koncertā par godu diriģentes 50 gadu jubilejai.
Un pareizi darīju. Kopš iepriekšejā koncerta jau bija pagājis gandrīz pusotrs mēnesis, un koris bija pamests novārtā, tā kā bija pozitīvas emocijas.
Paldies visiem jaukumiņiem - saulvežiem un laimdotām par jauko kopā dziedāšanu.
Koncim sekoja banketu zāle ar ēdamiem un dzeramiem. Man korī ir viens labs čoms vēl no veciem laikiem. Reāli mēs divi no vīriem tur dziedam no tiem laikiem. Tie jaunie, kas nākuši klāt ir jaunie. Ar viņiem man nav lāga ko runāt. Tad nu mēs ar buķeli kārtīgi nozviedzāmies kādu 6 stundu garumā par laicīgo, mūžīgo un spļāvām savus vācu jociņus pēc pilnas programmas.
Tomēr šodien ir darba diena un pulkstenīts bija nepielūdzams un nāca tā stunda, kad es domāju - laiks doties mājās. Un tad mans draugs grib pa visām varēm pierunāt mani palikt, iekapāt vēl vīnu, tur padejot ar meitām un uzdziedāt kopistiski utt.
Un es nēļāvos. Es esmu izkopis sevī kārejo prasmi, ko citiem nīst - atteikt. Kad viņs teica, es varu derēt, ka es tevi pierunāšu palikt, es teicu - skaties - un paņemu virsdrēbes un saģērbos un atvadījos. Drusku škrobīgs jau puika palika. Bet es savu prātu nemainišu. Ja esmu ko izlēmis, tad esmu, domāju, ka turpmāk tā tas būs.
Un tagad skats no iekšienes.
Man patīk ar čomu tur papļapāt un parunāt jokus. Bet šitais balagāna koncepts man nesmēķē. Visi tagad sadodas rokās un mauc vienbalsīgi kādu tautā mīlētu šlāgeri. Nu nafig. Es eju uz kori, lai kvalitatīvi dziedātu vismaz 4balsīgu līdz 8 balsīgu polifoniju.
Un tagad nāk tā daļa, kas apliecina, ka es neesmu daudz ko tomēr mainījies.
Tās sievietes un meitenes tur tādas jau socializēšanās tiesu ielējušas sēd un izdara savu pienākumu pret sabiedrību. Tās, kurām, ir kundziņi tur mīlinās un Dievs ar viņām. Tās, kuram nav, tās izpilda pienākumu pret sabiedrību ar divkāršu jaudu. Ir jau tur viena tāda meitiņa, kas man arī patīk un likās pat, ka viņai tā īsti nav ko darīt, es jau vēroju, sekoju ar acīm, ka viņa iet no vienas kompānijas pie otras un tā. Bet nu es nez. Iet runāt. Diez i. Tik gaiša man tā galva vairs nav. Man jau ir padomā 100 iespējamie scenāriji, lai tas izvērstos muļķīgi un bezjēdzīgi.
Un tā, lūk, nesaskatījis sevi starp biedriem un šlāgeriem un meitiņām, aizgāju majās.
Man jau liekas, ka ar katru nedēļu es kļūstu aizvien nesociālāks, ciniskāks un nekādāks un netādāks.
Nu nekas, gan jau nāks tas karmiskais dzīvi mainošais notikums, kas man liks pārdomāt un sevi mainit.
Bet tagad, lai gan pudele vīna rupji rēķinot ribās, lai noskan Aloe Blacc, jāizdzer glāze ūdens un gulēt.