Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Un tā tas laiks iet uz priekšu.
Un viņa beidzot laikam sadūšojas pateikt, ka viņai ir puisis, ar kuru viņa tā īsti nav pārtraukusi attiecības.
Tas izskaidro daudz, es tikai nezinu, kāpēc viņa nevarēja to pateikt iepriekš.
Varbūt pa lielam var teikt, ka tā ir mana situācija 2012.gada nogalē? Tikai tādā neskaidrākā variantā.
Cilvēks plāksteris, cilvēks plāksteris!
Vai tas mani padara par tādu kā plāksteri, vai kas es esmu?
Protams, ka nav divu vienādu cilvēku un situāciju.
Katrs jau mēs mīlam uzskatīt, ka esam īpaši, ar unikālu vestibulāro aparātu, un sūds par visu aparātu, ar unikālu domāšanu un katra situācija ir savādāka.
Nepatīkami, protams, bet es vienmēr esmu piekritis nepatīkamai skaidrībai, nekā neskaidrai laimei. Varbūt tāpēc es neesmu diez ko laimīgs?
Kas tālāk, es nezinu.
Droši vien, ka viņai būtu jāizlemj. Cik ilgi tas prasīs?
Katram, protams, ir tiesības uz laiku pārdomām. Bet cik tas būs ilgs un vai man tas ir vajadzīgs?
Ko diez viņa patiesi domā un apsver? Un kāda tā situācija ir objektīvi?
Bet tas izskaidro daudz. Es jau, protams, gribētu lai viss ir vienkārši, un lai tā laime kā sudraba zivs no upes ielektu man vienkārši rokās.
Acīmredzot vēl neesmu tam nobridis, neesmu tam gatavs un enerģētiski turpinu piesaistīt komplikācijas.
Īsti nezinu, kā es jūtos. Drusku bēdīgs laikam.
Bet es jau tagad esmu liels, varu to visu veselīgi sagremot un ļauties lai rītdiena mani patīkami pārsteidz.