(bez virsraksta)
3.. Nov, 2014 | 08:37 am
No:: naivums
Tā telefonu klausīšanās sabiedriskajā transportā! :D
Samērā reti tomēr gadās tā bauda būt daļai no tiem, kas piespiedu kārtā klausās kādu intīmu mūzikas izlasīti.
Šorīt gan mani mazliet pārsteidza, jo mazā būtne ar melomāna ievirzi nemaz tik viegli nebija uzreiz nosakāma.
Un tomēr, tomēr kad ne tikai mans skatiens, bet arī apkārtējo redzokļi tika pavērsti pret vienu un to pašu personu, mēs rīta tramvaja dīdžeju bijām atmaskojuši.
Tavu pārsteigumu, tā bija maza meitenīte. Tikai ieskatoties ciešāk un vērtējot raksturlielumus kopsakarībā es varēju saprast, ka tas robotu tehno apokaliptiskais drausmas iedvesošais skaņu nedarbs nāk tieši no mazās princeses kabatas. Un lai skaņās neizglītotie tramvaja pasažieri nevarētu ieskatīties mazās lietpratējas acīs, viņa tās bija nomaskējusi aiz melnām saules brillēm, domāju, lieki piezīmēt, ka šorīt nu itin nemaz nebija saulains.
Prātoju un nevaru saprast, kā tas sagadās, ka šie savvaļas dīdžeji un skaņu režisori gandrīz vienmēr klausās tieši to sātana robotu tehno klaudzoņas, dzinēja siksnu gaudošanas un bezdvēseliskās gārdzoņas pilno troksni. Un ārēji tik mierīgi, tik relaksēti.
Kādās gan pārdomās viņi gremdējas skanot šīm apokalipses drausmām un pastarās tiesas signāltaurēm? Par ko skaistu? Par mīlestības jūtām? Par siltiem, pūkainiem kaķēniem? Par vasaras sauli un saldām ogām? Nu diezin vai... Bet kāpēc lai viņi ik ceļojumu pavadītu ar domām, kā ārpuszemes izcelsmes robots "Belcebuls" ar lāzerķēdēm izvaro dvēselē visu skaisto? Varbūt viņiem ļoti nepatīk braukt sabiedriskajā... un par to viņi mūs soda, sak, kāpēc jūs, pieaugušie, neapturējāt cilvēci no sabiedriskā transporta izgudrošanas.
Un nekad, nekad viņi neklausās ko skaistu, ausij baudāmu, kas liktu ceļabiedriem liegi pasmaidīt un pašūpot ritmā galvu vai kāju. "Teic, kur zeme tā" ar Noru Bumbieri un Ojāru Grīnbergu , būtu taču jauki noklausīties šo dziesmu pirms darba nedēļas?
Samērā reti tomēr gadās tā bauda būt daļai no tiem, kas piespiedu kārtā klausās kādu intīmu mūzikas izlasīti.
Šorīt gan mani mazliet pārsteidza, jo mazā būtne ar melomāna ievirzi nemaz tik viegli nebija uzreiz nosakāma.
Un tomēr, tomēr kad ne tikai mans skatiens, bet arī apkārtējo redzokļi tika pavērsti pret vienu un to pašu personu, mēs rīta tramvaja dīdžeju bijām atmaskojuši.
Tavu pārsteigumu, tā bija maza meitenīte. Tikai ieskatoties ciešāk un vērtējot raksturlielumus kopsakarībā es varēju saprast, ka tas robotu tehno apokaliptiskais drausmas iedvesošais skaņu nedarbs nāk tieši no mazās princeses kabatas. Un lai skaņās neizglītotie tramvaja pasažieri nevarētu ieskatīties mazās lietpratējas acīs, viņa tās bija nomaskējusi aiz melnām saules brillēm, domāju, lieki piezīmēt, ka šorīt nu itin nemaz nebija saulains.
Prātoju un nevaru saprast, kā tas sagadās, ka šie savvaļas dīdžeji un skaņu režisori gandrīz vienmēr klausās tieši to sātana robotu tehno klaudzoņas, dzinēja siksnu gaudošanas un bezdvēseliskās gārdzoņas pilno troksni. Un ārēji tik mierīgi, tik relaksēti.
Kādās gan pārdomās viņi gremdējas skanot šīm apokalipses drausmām un pastarās tiesas signāltaurēm? Par ko skaistu? Par mīlestības jūtām? Par siltiem, pūkainiem kaķēniem? Par vasaras sauli un saldām ogām? Nu diezin vai... Bet kāpēc lai viņi ik ceļojumu pavadītu ar domām, kā ārpuszemes izcelsmes robots "Belcebuls" ar lāzerķēdēm izvaro dvēselē visu skaisto? Varbūt viņiem ļoti nepatīk braukt sabiedriskajā... un par to viņi mūs soda, sak, kāpēc jūs, pieaugušie, neapturējāt cilvēci no sabiedriskā transporta izgudrošanas.
Un nekad, nekad viņi neklausās ko skaistu, ausij baudāmu, kas liktu ceļabiedriem liegi pasmaidīt un pašūpot ritmā galvu vai kāju. "Teic, kur zeme tā" ar Noru Bumbieri un Ojāru Grīnbergu , būtu taču jauki noklausīties šo dziesmu pirms darba nedēļas?