Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Skūšanās putas tomēr ir viena darīšana.
Pēc laikiem, kad es skūšanos godā neturēju, mani skūšanās rīki bija sagājuši mazumā un postā. Tādēļ, kopš atsāku šo sievišķīgo nodarbi, man nācās knapināties ar švaku inventāru - draņķīgu vienreizlietojamo skuvekli un parastajām ziepītēm ieziepēšanai.
Vakar, redz, es Maximā sagādāju sev jaunus skūšanās pričendāļus - lētākās putas un lētāko vienreizlietojamo skuvekļu komplektu.
Un tad visu vakaru gandrīz ar nepacietību gaidīju šī rīta skūšanos. Sagaidīju. Uzklāju putas ar pāris vēzieniem un uz reiz BĀĀĀM! SVAIGUUUMS!
Zin' kāds no šitām putām bija svaigums?
Ahujennijs! Es neatceros tādu svaigumu uz saviem vaigiem jutis gadiem! Uh tī! Un jaunie skuveklīši grieza arī labi. Pat pēc noskalošanās un nosusināšanas svaigums bija tur pat un plus vēl skaisti smaržoja. Kolosāli. Tās skūšanās putas ir viens svētīgs darinājums, slava ķīmiķiem! A kā sauc to ķīmiju, kas dod pārdabisku svaigumu?

Ņemot vērā to, ka milzīgā euro sīknauda ir patiesi milzīga, es nolēmu izķidāt savu maku.
Visādi papīrīši, piezīmītes, vizītkartes, plastmaskartes, uzlīmītes un vēl daudz kas tur bija krājies gadiem.
Tik smieklīgs tas maks tagad izskatās - tāds plāns, plakans, kā zīdītāju mātīte pēc dzemdībām. Nu vot. Un zin cik man tie papīri un figņas tur bija?
Dahuja! Un es tagad blenžu uz to musoru un domāju, kā tas viss sagāja tur iekšā? Gluži, kā iepriekš minētā dzīvības devēja uz savu augli.
Kādi tikai čeki un pieraksti nenāca ārā, vaimandieniņ! Un atmiņas pie daudzām lapelēm un čekiem - aiiiii.
Sakārtoju 4 kaudzēs:
1) ko likšu atpakaļ
2) kur kaut kas vērtīgs uzrakstīts, pārrakstīšu uz 1 lapas un oriģinālus metīšu ārā
3) klienta kartes un vizītkartes, ko nolikšu skapītī
4) huiņa, ar ko rīt kurināšu plīti.
Tā, lūk!
P.S. Tikko viena stūrī uzgāju arī karpas zvīņas no jaungada. Lai stāv vai mest ārā? Māņticīgs neesmu, bet nu lai jau paliek, dikti nesmird. Tur, kur ir nauda, tur jau vispār nesmirdot.

Delfos zem sadaļas FANTASTIKA ir raksts "Kas notiek ar organismu, mēnesi nelietojot alkoholu".

Un kas ar tām rindām vispār ir?
Tas ir normāli, ka man ir jāņem numuriņi zem viena simta ar desmitiem cilvēku-katastrofu?
Nu kā tas nākas, ka mana darīšana bankā vai pastā vienmēr ir īsa īsiņa. Nopirkt pastmarku. 15 sekundes. Samaksāt rēķinu. 25 sekundes.
Un tomēr man ir jāstāv vienā rindā ar kaudzi ļautiņu, kuriem visiem ir pilnīgi neordināras darīšanas, kas prasa kaudzi laika. Nodot atpakaļsūtīšanai milzīgu Top-Shop (JĀ, JĀ, kāds tos sūdus arī pērk) kasti. Vismaz 10 minūtes. Ja godīgi, ko tā sieviete dārgajā kažokā pie bankas kases darīja es nezinu, bet tās bija vismaz 25 minūtes. Un tā arvien. Viņiem katram ir pilnīgi nejēdzīga un laikietilpīga darīšana. Rindas, kurās žiperīgi un nepielūdzamā laika zoba bijīgi ļaudis tiek salikti kopā ar problēmindivīdiem, kuri paralizē jebkuras institūcijas darbību būtu ar steigu jālikvidē un jāsāk diferencēt klientus vells ar ārā!

Attiecībā par puķu pārdevējām es tomēr esmu neizpratnē.
Man vienmēr ir licies, ka viņas, lai gan smaida un izliekas, ka cenšas man izmeklēt pašu skaistāko ziedu, tomēr grib mani apčakarēt.
Šorīt pat, stāvu rindā, priekšā sievietei tiek izmeklēta patiesi skaista roze, tad nu tāds cerīgs pirku tādas pašas šnites rozi.
Un lūk, tagad, sēžot un skatoties uz savu rozi es tajā sāku pamanīt arvien vairāk nepilnību, pat tik daudz, ka tā sāk likties brāķis.
Vai varētu būt, ka puķu pārdevēja, redzot manu naivumu un neizpratni floristikā par mani zemiski izņirgājas ikreiz, kad es dodos pagādāt kādu krāšņāku lakstu? :D

Vakar laikam drusku pārcentos ar tām kurināšanām.
Šorīt istabā 25 grādi un tāda pamatīga sutoņa.
Pa nakti bija jāsvīst un kāds tur brīnums - murgos mocītāja bija klāt.
Viss protams tā ka vienmēr, pamodos atkal ar veselu buķeti ciešanu, taču izdevās kaut kā diezgan ātri sevi uzmundrināt, nomierināt un tagad jau ir gandrīz ok.
Es biju nelietis, bet vai es biju pelnījis to, ko saņēmu? Jo man liekas, ka esmu dabūjis vairāk, kā spēju panest, ka esmu nežēlīgi sakropļots.
No vienas puses es šīs atmiņas ienīstu un vēlos, lai tās izgaistu, jo tās nes izmisumu un sāpes. No otras puses, tās ļauj atcerēties par to, ka kādreiz ir bijis tik daudz laba un mīļa un varbūt arī dod mazu cerību, ka vēl kadreiz tā varētu būt.

Ja godīgi, ir riktīgi zaibisais garīgais.
Klausos Jeremy Messeršmit, cepu vienkārši RŪPNIECISKA izmēra pannu ar kartupeļiem un savās sociālo tīklu izpausmēs esmu pilnīgi reckless. :D

Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet tagad pļeģ, nakuj un vēl padod iedzert.

Es biju tik jauks, ka pēc filmas noskatīšanās, virtuvē smēķējot, es meitenei, ar kuru pašlaik satiekos atzinos, ka man ir depresija. Viņa bija pirmais cilvēks, kam es to pateicu. Šī bija pirmā reize, kad es to atzinu. Jocīga sajūta, jo tagad es patiešām sāku ticēt, ka tā arī varētu būt, ka depresija nav tikai tiem nīkuļiem tur visur, bet ka tā ir tik pat reāla kā iesnas un es esmu sasirdzis. Cerams, viņa nesabēdāsies. Cerams, ka man rīt vairs nebūs depresija.

Zin' tā ir taisnība, ka kaut kas ar to letiņu mentalitāti nav tā kā vajag.
Pirmīt biju izgājis pa rajonu drusku, skatos, kungs ar balto spieķi dodas pāri sliedēm un ielai.
No vienas puses - loģiski, ka vajadzētu palīdzēt, no otras puses, ko es viņam uzbāzīšos? Ņemšu aiz rokas? Viņš moška nobīsies?
Nu neko, tā pagāju garām ar domās sarauktu pieri. Pēc tam vēl pāris reizes atskatījos, vai viņs veiksmīgi ticis pāri.

Snauduļoju zem segām, istabā grādu maz, jo vakar noslinkoju un neiekurināju.
Maziņas paģiras un domas, kā gan man pietiks ar 2 brīvdienām, ja ar iepriekšējām 13 pat lāgā nepietika.

Rekur interesanti jaunumi - ar 2014.gada 1.janvāri no Augstākās tiesas pazūd Senāts, līdz ar ko arī pārmaiņas Augstākās tiesas struktūrā un darba organizācijā.

Galvenais, ka man laikam nav iespējams būt pa prātam.
Ja meitenei būs kas tāds, ko es senāk turēju augstā vērtē, tad tagad es to vairs diez ko nenovērtēšu, jo viņai taču nebūs kas cits, kas senāk likās pašsaprotami un ganrīz pat lieki, bet tieši tagad vot pietrūkst.
Tas šķiet gandrīz kā dziesmā "Raimi a tu nekad vairs nebūsi laimīgs".
Un es diezgan nopietni jau apsveru, ka tā arī varētu būt, ka nekad vairs nebūšu laimīgs, viss vienmēr šķitīs tāds remdens, viduvējs un tas, ja kaut kas nebesī jau tiks vērtēts diezgan augstu.
Vienīgais es kaut kā neatceros, ka būtu pārdevis savu dvēseli sātanam, saņēmis pretī kaut kādus spīdīgus bimbuļus un tagad man pa sodu mūžība jāpavada negūstot nekādu baudījumu nevienā jomā. Var jau būt, ka tā tomēr ir bijis, vienkārši es biju piedzēries vai pieēdies, notriecis arī sātana dotos spīdekļus un pēc tam to visu aizmirsis.
Par šo domājot atmiņas, kuras parasti kalpo kā lielākais moku rīks, kalpo man labi. Jo es atceros, atceros sevi esam priecīgu, ieinteresētu, labi pavadām laiku ar meiteni un starp citu nemaz ne tik sen - vasarā.

Plus man tomēr kaut kāda agresija sēž iekšā.
Sapnī ments man par kaut ko stādīja protokolu, viss beidzās ar to, ka nodzēsu viņam acī cigareti un pēc tam ielēju kaut ko karstu ģīmī. Nu wtf?
Slikti tā darīt, kāpēc manī kaut kas tāds ļauns?

Galīgs guļamais piemeties.
Ar mokām 07.40 vai vēl drusku vēlāk izlīdu no gultas.
Tas taču nemaz nav agri. Bet man tāds miedziņš.
Velns ar ārā, kad es saņemšos un mainīšos, tad man būs jāceļas daudz agrāk un tas mani biedē - tā agrā celšānās.

Ak nē, lielie naudas nemieri tomēr skar arī mani!
Izrādās, ka manai kartei ir beidzies termiņš. Pie naudas es netieku.
Es tieku stāvēt milzīgā rindā bankā, kur visādi mūlāpi nes bļodas un burkas pilnas ar sīknaudu un tad bankas darbinieki stundām to skaita. Es tieku informēts, ka jaunai kartei ir nepieciešama izziņa no augstskolas, ko es nevaru dabūt, jo augstskola ir ciet. Es uzzinu, ja vēlos izņemt naudu, man ir jāmaksā nesamērīga komisijas maksa un tad es dodos prom no bankas neieguvis neko. Par laimi mājās uzeju nedaudz latus. Kādam brīdim pietiks, tomēr tā nauda, kas man kontā mieru neliek, jāizdomā, kā tikt pie tās klāt.