Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Galvenais, ka man laikam nav iespējams būt pa prātam.
Ja meitenei būs kas tāds, ko es senāk turēju augstā vērtē, tad tagad es to vairs diez ko nenovērtēšu, jo viņai taču nebūs kas cits, kas senāk likās pašsaprotami un ganrīz pat lieki, bet tieši tagad vot pietrūkst.
Tas šķiet gandrīz kā dziesmā "Raimi a tu nekad vairs nebūsi laimīgs".
Un es diezgan nopietni jau apsveru, ka tā arī varētu būt, ka nekad vairs nebūšu laimīgs, viss vienmēr šķitīs tāds remdens, viduvējs un tas, ja kaut kas nebesī jau tiks vērtēts diezgan augstu.
Vienīgais es kaut kā neatceros, ka būtu pārdevis savu dvēseli sātanam, saņēmis pretī kaut kādus spīdīgus bimbuļus un tagad man pa sodu mūžība jāpavada negūstot nekādu baudījumu nevienā jomā. Var jau būt, ka tā tomēr ir bijis, vienkārši es biju piedzēries vai pieēdies, notriecis arī sātana dotos spīdekļus un pēc tam to visu aizmirsis.
Par šo domājot atmiņas, kuras parasti kalpo kā lielākais moku rīks, kalpo man labi. Jo es atceros, atceros sevi esam priecīgu, ieinteresētu, labi pavadām laiku ar meiteni un starp citu nemaz ne tik sen - vasarā.