Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Hei, hei! Pirmā šī gada darba diena.
Darbā sēžu jau vairāk kā otro stundu, bet kaut ko izdarīt vēl neesmu saņēmies.
Beidzot svētki ir galā, var atgriezties tizlajā ikdienā, lai sapņotu par svētkiem.
Kaut kas tāds dumjš tajās pirmajās jauna perioda dienās allaž ir, tādas kā gaidas, kā klusums pirms vētras, sajūta, ka vajadzētu riktīgi saņemties un nu tikai būs utt. Nezinu, nezinu, kas tur būs.
Tajā bezgalīgajā svētku laikā tika tik daudz ballēts, ka galīgi savādi šādi sēdēt mierā pie savas darbstacijas.
Varbūt točna saņemties? Varbūt saņemties tūliņ pat un kaut ko sākt darīt?

Apgalvojums, ka siers lamatās ir par velti ir pilnīgi stulbs. Sieram lamatās ir pati augstākā cena, kāda vispār var būt.

Šorīt pamodos un izbaudīju to, ka galvā skan Vivaldi gadalaiki. Tad nu vēl kādu brīdi pasnaudu, ļaujot atmiņai turpināt spēlēt konkrēto fragmentu, šķiet, tas ir no ziemas. Ir labi pamosties ar Vivaldi, man ir labs garastāvoklis un šī būs laba diena. :)

Man vispār nav diez ko laba atmiņa. Bet ir kādi kairinātāji, kas izsauc attiecīgas ainiņas no pagātnes.
Šorīt dzirdēju vokālo ansambli Framest un atcerējos pagājušos ziemassvētkus. Man patīk tas ansamblis, biju 2 reizes uz koncertiem, nopirku CD un tā.
Un es atceros arī vispārējo noskaņu, kāda man bija pagājušo gadu ziemassvētku laikā. Tā pa lielam tāda pati. No otras puses pilnīgi citāda. Tad es biju drusku naivāks un ar mazliet konkrētākām cerībam nākotnē. Es noteikti biju labāks sarunu biedrs un kompānijas loceklis. Šogad mans korpuss, iespējams, varētu saturēt daudz vairāk cerību, taču tās ir tik nekonkrētas, ka vieš vairāk bezcerību. Kā lai atbrīvojas no drūmām domām?

Ir jau labi, ka ar ģimeni un savējiem un visi daudz maz veseli un pašam arī nekas pa lielam nesāp un ir ko ēst un dzert, tomēr varētu jau būt drusku priecīgāki tie ziemassvētki. Bet nu vērojot tendences tas jau būtu kaut kas neticams.
Es gan visu laiku uzstāju, ka man to sneigu, puteņus un mīnusus nevajag, taču mazs sniedziņš šorīt būtu mazs prieciņš.

Interesanti gan. Katru reizi, kad tu sajūti, ka esi sasniedzis jaunu zemāko punktu un jūties galīgi čābīgi, notiek kaut kas labs, kas ievieš cerības.
Biju uz Faluņ Dafa darbu izstādi. Bāc, gandrīz tā kā priekš manis tas būtu rīkots, tieši uz mana šodienas viļņa, par tēmu, ka pasaule ir sasniegusi zemāko punktu un par to, ka ir cilvēki, kas ķepurojas uz augšu. Jauki, man ir lotosa ziediņš un doma atkal pievērsties meditācijai un cilvēka cienīgai dzīvei.

Yaaaaay!

Vispār man joprojām ir tādas kā morālās. Jūtos drusku vainīgs visu priekšā.
Diez kas nav un tad es tādā vainas izpirkšanas stilā rosos priekš sevis pa mājām - krāsns, drēbes locīt, drēbes mazgāt, drēbes žaut, plīts, mizot, griezt, cept... ja vēl būtu, kas man palīdzētu drusku ar referātu, varētu to arī pabeigt.

Neaizmirsīsim par pirmatnējo kopienu.
Der atcerēties par pirmatnējo kopienu.
Der salīdzināt. Salīdzināšana ir viena no izziņas metodēm, kas sevi pierādījusi jau izsenis.
Interesanti, vai arī pirmatnējā kopienā es pa lielam būtu tāds pats kā tagad? Vai mans liktenis būtu identisks? Vai es būtu tik pat nederīgs un dzīvē aplauzies?
Grūti teikt. Gribas jau domāt, ka nē.
Man ir kaudze ar labām īpašībām. Varbūt tad tās tiktu novērtētas.
Varbūt es būtu nosists ar masīvkoka vāli. Varbūt es būtu nomiris jau dzemdībās.
Neaizmirsīsim par pirmatnējo kopienu.

Un feodālisms?
Es noteikti būtu dzimtcilvēks. Žēlīgi, bet radīts esmu vairāk aristokrātiskam dzīvesveidam, vismaz iekšās uz to baigi velk. Traģiska personība. Traģisks liktenis.
Jāsmejas.
Neaizmirsīsim pasmieties. :)

Drusku paģirains atvilkos uz darbu.
Zvēru, ka būtu nogulējis, ja nebūtu pamodināts 08.00, jo mans modinātājs jau nezina, ka šodien arī ir darba diena.
Mani šorīt raksturo trīs vārdi - ļaunums, pohuj, zajebal.
Mirusī pilsēta šorīt vēl klusāka, kā parasti.
Man slāpst, kaltē un lai visi iet dirst.

Viena vienīga skriešana un nekam labam nav laika.
Pirmīt, pusdienas laikā, biju izgājis aplīti pa centru, ko es redzēju:
- vīrietis pēc 30, it kā normāls, bet ar deviantu uzvedību: labajā rokā satverts mobilais telefons, kuram ir tā garā siksniņa, ar ko karinnāt kaklā, un, pārvietojoties, viņš to siksniņu slaidā lokā nepārtraukti švitināja uz priekšu un atpakaļ, atsitoties viņam pret pufaiku un atkal pret bikšu aizmugurējo kabatu, tā enerģiski, tā plakšķēja atsitoties un švīkstēja šķelot gaisu.
- no nesen uzstādītajiem piparkūku namiņiem iznāca bomzene un bomzis, abi jau manāmi iereibuši. Interesanti, bet tās brūnās, neregulārās formas mājiņas viņiem ļoti labi piestāvēja, daudz labāk nekā bērneļiem, kam tās patiesībā domātas.
Iekšēji es nonācu pie atziņas, ka man šausmīgi vajag meitenes kompāniju.
Tomēr ar šādu grafiku būtu jānotiek kādam no tiem mazajiem ikdienas brīnumiņiem, lai šī mana vēlēšanās piepildītos.
Kaut nu piepildītos.
Un tagad turpinam strādāt.

Piezīme sev:
Nespēlēties ar šķērēm, lai gan neizskatās, to asmeņi ir asi un var sagriezties.

Šis rīts sākās slikti. Aptuveni septiņos mani pamodināja tas, ka zem mana loga apstājās skaļā atkritumu savācēju mašīna. It kā nekas neparasts, tad nu es pusmiegā gaidīju, kad viņi izdarīs savu darbiņu un brauks projām, lai es varu vēl pasnaust. Gaidīju, gaidīju, taču nekur viņi nebrauca, turpināja rūkt un ik pa brīdim vēl uzgāzēt. Iezvanījās modinātājs. Nīgrs piecēlos, ieslēdzu gaismu, pasēdēju kādas 5 minūtes klausoties tracinošo smagā auto rūkšanu. Taču tā netaisījās beigties, lai gan nu jau tas auto tur stāvēja kādas 15 minūtes. Biju pamatīgi aizkaitināts par to, ka mans miers tiek šādā īpaši riebīgā veidā traucēts, tādēļ uzrāvu ātri mugurā jaku, atvēru logu un saucu uz auto pusi, lai taču beidz pie maniem logiem stāvēt un ik pa laikam uzgāzēt un dodas reiz prom! Nekādas reakcijas. Kad bija pagājušas jau kādas 20 minūtes ko viņi tur stāvēja, man bija jādodas savā rīta solī. Dusmīgs aizvilkos uz vannas istabu, pēc tam uz virtuvi un uzsāku savu otrdienu. Kad 07.40 atgriezos istabā, lai ģērbtu skaistās drēbītes, viņi joprojām tur stāvēja un tikai uzgāzēja. Tas pacēla manas dusmas jaunā līmenī. Sameklēju internetā atkritumu apsaimniekotāja numuru, pazvanīju, taču skaidrs, ka tur neviens līdz 08.00 ofisā nav. Sameklēju pašvaldības policijas numuru, piezvanīju, izskaidroju situāciju, viņi solīja atbraukt. Brokastoju, klausījos tajā sātana troksnī un gaidīju kārtības sargus. Pienāca 08.00, es cītīgi sēdēju pie loga, gaidot, kad reiz šī situācija vai nu atrisināsies vai iegūs kādu jaunu pavērsienu. Pēc minūtēm 10 atbrauca nevis policija, bet gan vēl viens smagais, kurš aizvilka anarhistus projām. Piezvanīju pašvaldības policijai un teicu, ka var vairs nebraukt. Rezultāts tāds, ka rīts ir izčakarēts un balss ir aizsmakusi (laikam no siltās gultas uzreiz raut vaļā logu pie normāliem mīnusiem un bļaut nav labi veselībai). Tie kretīni tur nostāvēja no kādiem 07.00 līdz 08.15 visu laiku turot dzinēju ieslēgtu un tik uzgāzējot (interesanti, kas tad viņiem bija saplīsis, jo dzinējs strādāja labi un skaļi). Ja reiz tas draņķis bija saplīsis, tad cieni apkārtējo māju rezidentus un izslēdz dzinēju un dieva dēļ negāzē visu laiku. Auksts džekiem? Nu vajag saģērbties! Un degviela vai pa velti tek? Nav jau nekāds elektroauto. Un lai gan par naktsmiera traucēšanu šajā gadījumā īsti runāt nevar, jo bija jau pēc 07.00 rītā tomēr tas joprojām ir administratīvs pārkāpums. Administratīvā tiesa vairākkārt dažādu instanču tiesas spriedumos ir norādījusi uz manām ar likumu aizsargātām tiesībām netikt traucētam no dažādu mūlāpu puses: "sabiedriskā miera traucēšana ir konstatējama, piemēram, ja nav ievērotas cilvēka tiesības uz naktsmieru, pārkāpta personas vai viņas mājokļa neaizskaramība, ierobežotas personas iespējas brīvi pārvietoties, persona ir spiesta pārtraukt vai atteikties no likumīgām darbībām, uzņēmums vai organizācija ir spiesti pārtraukt savu darbu (sk. Senāta 2007.gada 9.marta sprieduma lietā Nr.SKA-61/2007 8.punktu). Tomēr minētais uzskaitījums nav izsmeļošs, un sabiedriskā miera traucēšana, tiesas ieskatā, ir konstatējama arī gadījumos, kad nav ievērotas cilvēka tiesības uz netraucētu uzturēšanos savā īpašumā. Citiem vārdiem, nav nozīmes, kurā diennakts laikā tiek pieļauta trokšņošana, ja vien ir konstatējams, ka tādējādi tiek aizskartas citu personu tiesības netraucēti veikt ikdienas darbības. .. Tiesa arī norāda, ka no Noteikumu Nr.13 4.3.apakšpunkta neizriet, ka būtu nepieciešams, lai troksnis pārsniegtu kādu objektīvi nosakāmu robežlielumu. Noteikumu Nr.13 4.3.apakšpunktā paredzētais pārkāpums, kas izpaužas trokšņa radīšanā, kā rezultātā tiek traucēts apkārtējo personu miers, var izpausties gan tādā veidā, ka radītais troksnis pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos normatīvus, gan arī tādā veidā, ka radītais troksnis nepārsniedz noteiktos normatīvus, bet tas traucē iedzīvotāju mieru (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 1.marta sprieduma lietā Nr.A42655508 11.punktu). Proti, izšķirošais ir tas, vai ar attiecīgo troksni tiek traucēts apkārtējo personu miers, un tas izvērtējams katras konkrētās lietas ietvaros.

Skatījos Simpsonus, sūcu porteri un diezgan likumsakarīgi, ka man sagribejās smēķēt.
Es labi zināju, ka pēdejā paciņa beidzās vakar vakarā, tā kā bija jādomā.
Man kaut kur iekšā sēdēja doma, ka reiz es kādās kādās virsdrēbēs atradu cigarešu paciņu un atstāju to tur ar domu, ka šādā reizē tā lietu noderētu.
Aizgāju lūkoties virsdrēbes, ko kādu laiku neesu vilcis.
Paņēmu raupjā auduma silto jaku "Canada", pārmeklēju krūšu kabatas, taustu, taustu IR! Kaut kas ir, atpogāju un izlveku Winston paciņu. Ar Krievijas akcīzes nodokļa marku. Diemžēl tukša. (starp citu par šito ir stāsts - tikko atcerējos).
Vai varētu būt, ka mana apslēpto cigarešu sajūta bija mānīga?
Dodos tālāk pie ādas jakas, ko neesmu vilcis kopš aizpagājušās vasaras. Pārbaudu kabatas - IR! Velku ārā - mazais Winston, ar maksimālo pārdošanas cenu Ls 0,86. Atveru - tukša. Mjāh.
Laikam kāda no šīm paciņām kādreiz arī saturēja attiecīgās neaizskaramās rezerves, taču es toreiz esmu bijis neremdināms,
Nu neko, savos -6 pēc celsija diedzu uz Maximu pēc Winstonīša.

Kā sauc to skaņu, ko izdveš veci cilvēki, kad tie ir jau pavēruši muti, lai kaut ko skaļi teiktu, taču vel nesaka, un tad, pirms sakāmā ir tāds kā kunksts, vaids? Tas nav īsti tāds domīgais ēēēē vai mmm, nē. Tas, šķiet, ir nekontrolējami, tā kā tāda gaisa plūsma ar skaņas piejaukumu, kas skan mazliet biedējoši.

Ak, varētu dzīve būt kā Frenka Sinatras dziesmās.
Viss tik sakārtots un labs.

Viens bija skaidrs, manas zeltainās cirtas viņai likās ļoti mīlīgas. Gan pēc picērijas, ejot manā elkonī pa Raiņa bulvāri, gan jau pirms tam Miera ielā viņa nekādi nevarēja izlemt, saukt mani par jēriņu vai enģelīti. Droši vien tāpēc arī mums nekas nesanāca.

Šorīt mēģināju atcerēties, kam tad ir pašas skumjākās dziesmas.
Pašlaik tiku līdz Damien Rice.
Vispār es kafiju nedzeru, šorīt, nezin kāpēc vienu izdzēru pie avokado maizītēm.
Jāsaņem dūša un jādodas slapjdraņķī.

Dienas noslēgumā vien atziņa, ka prostata ir pats vienkāršākais vīrieša orgāns.

Ak, nē!
Pasniedzējs skolā aizskāra manu ego, ieliekot man 8 kur manā ieskatā bija jāliek 9.
Ļaunāk nemēdz būt. Viņš neaptver ko ir uzsācis.
Sēžu ļudrenēm kājās virtuvē pie siltās plīts, dzeru lētu vīnu un acīm 30 vatu spuldzes krēslā gailot perinu, kā reiz profesionālā jomā viņu iznīcināšu.