Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Pārāk bieži našķējoties ar puraviem cilvēks sasirgst ar Parkinsonu.

Nu labi, es zinu diezgan daudz anekdotes, nepaiet gandrīz ne dienas, kad es nesasmīdinātu kolēģes ar kādu.

Šorīt nāk virsū bubuļi.
Gribās vai nu aizceļot tālu prom, vai kā citādi radikāli mainīt dzīvi. No paša rīta vēl bija variants par suicīdu, bet tas tagad, šķiet, ir atkāpies.
Ja tiešām vēl ilgs laiks šitādā veidā ir jādzīvo, tad es nezinu vai vispār gribu tajā piedalīties.
Kopš 19 gadu vecuma, kad sapratu, ka mans gaišās un veiksmīgās dzīves plāns iet pa dirsu un tālu plānu veidošanai nav seguma, es pārstāju plānot savu dzīvi. Šķiet būs jāatsāk plānošanu, lai vismaz kaut kāda jēga būtu šīm pelēkajām un absolūti tukšajām dienām.
Pirmais plāns - izturēt vismaz līdz šī semestra beigām dzīvi tādu, kāda tā ir, paralēli cenšoties to uzlabot, kas gan nav zināms kā.
Otrais plāns - labāk jau būtu izturēt un neveikt nekādas radikālas darbības līdz šī mācību gada beigām. Un tad redzēs, tad jau būs atkal saulīte un vasara, viss būs super un viss būs cool.
Ja cilvēkam sāk nākt virsū dažādas muļķīgas domas, tad drošāk tomēr būtu kaut ko ar steigu mainīt tūlīt un tagad, nevis gaidīt un riskēt iet pa to pašu taciņu, taču es neredzu, kā visu pašreizējo nesagraujot varētu kaut ko kardināli mainīt. Bet sagraut visu ir bail, ka nesanāk sēdēt uz drupu kaudzes.

Staļingradu skatos. Ir OK. Tādā mūsdienīgā manierē - daudz slow motion un tādas lietiņas.
Meiteni fimā Katja sauc.
Kāds skaists vārds.
Galvenais, ka rets.

Noskatoties filmu līdz galam sanāk, ka Katja taisīja bākā kokteili. Kā vēl lai izskaidro, ka viņas dēlam bija pieci tēvi?

No otras puses, kur gan vēl es jebkurā diennakts laikā varētu klausīties enerģisku Drum&Bass vai Dubstep vai jebko citu ar pamatīgiem basiem huligāniskā skaļumā? Varētu būt, ka nekad vairs tā arī nevarēšu.
Kopš šeit atkalievācos, kas bija gadus 4 laikam atpakaļ, kaimiņi man nekad nav bijuši, ja neskaita to vienu gadījumu, kad vasarā četros no rīta tie aiz durvīm prašņāja "по громче неможеш?". Nepagāja ne mēnesis un viņi bija prom.
Ir tas labais ikdienā jāsaskata, jā.
Un tomēr, kad nācu no darba mājās, ar ilgām skatījos savos logos, cerot tur ieraudzīt gaismiņu, muļķīgi, protams.

Šovakar ātri soļojot uz skolu atkal uzmācās tās domas, ka šī pilsētele man vairs neder.
Jaunu cilvēku un jaunu iespēju tik pat kā nav, ir tikai atmiņu gūzma, kas nospiež manus plecus.
Dažādu apstākļu dēļ esmu jau mājās un kaut kā īpaši skaudri izjūtu to, ka esmu viens.
Man ir divi porteri un greipfrūts. Un vēl man ir vientuļi.

Adventes vainags ir tikai mīkstajiem.
Īstiem vīriem ir adventes VANAGS!

Manai mīļotajai svētā Rozmarīna dienā: "Tu no gaļas esi man, es esmu no alus".

To paģiraino dien' es aizdomājos kaut ko padzerties taisot un man kļuva pilnīgi skaidrs, ka elle visdrīzāk ir tāda, kā tēlojums Tarkovska "Andreja Rubļova" pirmajos kadros. Es šausmās sastingstu un izjūtu spēcīgas izbailes iedomājoties vien, cik ļoti punitīva rakstura pasākums būtu bezgalību pavadīt melnā, nokvēpušā stallī kopā ar pāris desmitiem galīgi noskrandušu agrīno viduslaiku krievu. Laukā vienmēr ir pelēkas, bezcerīgi begalīgas pļavas un gāž lietus. Daļa no stallī mītošajiem krieviem guļ, taču daļa nē. Tie dzer kandžu un uzkož sīpolus. Un starp viņiem ir viens tas pilnīgi jukušais un izģindušais, kurš uzvedas kā vājprātīgais - skaļā balsī bļaustās, dzied, dejo, rāda grimases un kaut kādus pigorus. Viņš ir pats briesmīgākais, tik pretīgs, tik vājprātīgs, uzmācīgs un neizturams.
Brīnos, kā Dante neiedomājās kādā no elles lokiem ielikt šo konceptu.
Kā jums šķiet, kuriem grēciniekiem vissvētīgāk būtu mūžību pavadīt tieši šādā ellē?

Hi hi! Cik aizraujoši ir atklāt savu ķermeni no jauna, izrādās man ir zods un augšlūpa!

Novebris ir beidzies un nu jau kādu stundu ir beigusies arī mana bārda.
Nesagriezos, kas ir apsveicami. Spoguļos tagad sevi īsti nepazīstu, interesantas izjūtas. Brīnumi mazi, jo kopš jūlija pa īstam noskuvies nebiju, kā arī kulmināciju tas viss sasniedza tieši "no shave november". Tā, lūk. Tagad man būs piekrišana ū tē tē.
Atkal rosos pa virtuvīti, samizoju un sagriezu milzumu kartupeļu, iekūru plīti, pa rādio skan šlāgeris, kurā dzied par "bingo spiele".

Vakar izpildīju to testu un sanāk, ka esmu flegmatiķis pēc temperamenta un racionālists fiziķis pēc tās otrās fiškas. "Super".
Lai to atzīmētu Maximā nopirku trīs Piebalgas "Mednieku" bamšļus un devos ciemos.
Šorīt pēc 4 pārrados mājās.
Kā man riebjas pamosties paģirainam.

Mažoritāte no jums Ziemassvētkos grib saņemt apsveikumus un dāvanas.
Bet vai jūs zināt, ka daļa no jums Ziemassvētkos dabūs caureju?

Bet zin ko es sapņoju?
Ka es skrienu pusmaratonu kādā no tiem daudzajiem skrējieniem kas parasti siltajā sezonā tiek organizēti pilsētās.
Man bija tāds dikti stilīgs spilgi gaiši zils sporta tērps un es patiesi to skriešanu izbaudīju. Jocīgi, jo man parasti skriešana nepatīk.
Tad nu sapnī es noskrēju pusi no pusmaratona (it kā vienu tādu lielu apli) un, kad sāku otru, tad man zvanīja telefons un bija kādas steidzamas darīšanas.
Pēc tam es devos pie kāda no mobilo operatoru, kas it kā organizēja to skrējienu, teltīm, kur man izsniedza kaut kādas kartiņas, laikam arī hronometru vai pulksteni, un tad es devos skriet otro pusi no pusmaratona.
Un tas viss bija tā patīkami un ļoti voluntāri.
Lieliski, sasodīts, varbūt pagādāt koši zilu sporta tērpu un sākt skriet? :D

Lai gan neesmu diez ko smalks, tomēr lielās siemušku turzas dibenā atrasts tārps kaut kā šķebina visu to pasākumu.
Lai gan neesmu izšķērdīgs, tomēr atlikušās siemuškas izmetu atkritumos.
Vienīgais prieciņš, ka tas tārps bija eļļa izcepies ciets un tāds monolīts. Varēja taču būt trakāk.

Bet tā izgulēšanās sajūtas, enerģijas, dzīvesprieka esamība vai neesamība gan ir viena viltīga padarīšana.
Visu šo nedēļu līdz vakardienai es gāju gulēt pirms 23.00 lai, kā varētu domāt, labi izgulētos un no rīta būtu dzīvespriecīgs un enerģisks.
Tomēr vienmēr nākošajā rītā pamostoties es biju tāds pats, nekāds - pliks un samiegojies un neko negribošs zem segām.
Vakar! Vakar, bļe, mēs ar Firstvaldi aizgājām uz klubiņu pa kausiņam alus pacilāt un tā nu es gulēt iegāju ap 00.30, kas priekš manis ir diezgan vēlu un tavu brīnumu - šorīt pamodos, jā tāpat pliks un zem segas, taču labi izgulējies, možs, dzīvespriecīgs enerģisks un tāds esmu joprojām arī darbā, ar to atšķirību, ka saģērbies un izķemmējis matus un bārdu.
Jocīgi. Līdzīgu fenomenu es biju novērojis arī iepriekš. Taču tajā visā ir arī āķis. Sacīja vecais zvejnieks ten Hakens.
Tur ir tāda nianse, ka šis līdzsvars un zelta vidusceļš ir ļoti smalks un grūti uzturams. Iesi vienmēr gulēt pirms 23.00 - nu es jau teicu, kā būs, lai gan, ar izņēmumiem. Iesi gulēt vienmēr pēc 24.00 - atkal pēc kāda laika zudīs tas labais efekts. Ir jāmiksē. Kā, neprasiet, to laikam nezina neviens. Varbūt jūs zināt?
Kad mēs ar Firstvaldi krodziņā izgāzušies uz dīvāniem apcerējām lietu dabu, Firstvaldim sakārojās paskalināt mutē tumšo alu, taču alus kauss bija tālu uz galda un Firstvaldis tik dziļi dīvāna ērtajās dzīlēs. Viņš, nabadziņš, kā uz muguras nokritusi vabole, ar kājiņu mēģināja pievilkt alu klāt, taču tas nesekmējās. Tad nu viņš saņēmās, izslējās, satvēra trauku ar priekšējām ekstremitātēm, pielika pie mutes un kāri padzērās. Un teica - kaut es būtu mērkaķis (ar ko viņš domāja pērtiķi). Un es viņam teicu - tu jau esi mērkaķis, tikai šausmīgi neveikls! Un tad mēs ilgi un gardi smējāmies.
Trīs dīvānu rindas tālāk miesās kupla sieviete ar bārdā kuplu vīrieti runāja par... kā viņi to sauca... panikas lēkmēm. Tādas šausmas stāstīja (man jau liekas, ka tas ir izdomāts, lai varētu pagausties) ka uznākot citreiz tāds pizdinkš un tu nezini kur DĒTIES. Bet ja nu viņi tomēr nemeloja, tad laikam esmu laimīgs cilvēks, jo man tāda huiņa nav bijusi, nav tagad un nekad nebūs. Es uz visu pārsvarā skatos distancēti, kā caur melanholiijas dūņām un apātijas sāļiem aizķepušu binokli.

Ak, šie mazie dzīves prieciņi, piemēram, neatsist roku aizverot dzīvokļa durvis. :)
Un ir arī lielāki prieki no pasta kantora - Karla Spitsvega "Rakstnieks", Kloda Monē vienas no ūdensrozēm, kā arī naksnīgs skats no Szegedas Ungārijā. :)

Nē nu tas novembris gan ir kaut kāds twisted.
Tagad Dombrovskis atkāpsies no amata.
Es pavisam godīgi esmu šokēts.