Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Ok, nu jau man verās.
Pagatavoju karstvīnu no puspudeles pussaldā vīna, kas man mētajās kopš piektdienas. Tāds jancīgs.
Un tad es ieraugu kaut ko banālu internetā, piemēram, pārīšus un es sāku ūjināt - ui ui UI UI ui UI UI ui UI mazie SUSUR cucur Sucurīši Ui ui UI UI ui ui ui UI UI. Un tā es varētu turpināt stundām.
Un es, starp citu, atradu pašu skaistāko blondīni (es par viņu rakstīju Klaipēdas sakarā) facebookā. Iedomājieties - viņu sauc Rasa. Nu kur var būt tik super cuper cucurīgi? UI ui ui ui UI UIII uiii uuui.

Biju aizgājis uz virtuvi vienu mazu kaļķīti uzļuļķēt, un atgriežoties puķu istabā, viss tik skaisti smaržo pēc vīniņa un citrusiem, un pa radio tik par jugend, jugend uzdzied trīs ceturtdaļu ritmiņā. :3

Ai, kad vācu mīlas šlāgerītis glāsta austiņu, tā vien gribas teikt: "Es taču jau no pirmā mirkļa zināju, ka das ist liebe"!
Plītiņa kurās, virtuvē silts, gatavojas vakariņas un kāds lēnām valsē pa perimetru.

Bārdas noskūšana ir gandrīz tas pats, kas pirmās mēnešreizes. Pēc abiem tu oficiāli kļūsti par sievieti.

Ja skatās pēc ikdienā gūtā prieka, dzīve pēdējo 2 gadu laikā ir ļoti strauji gājusi uz leju.
Pirms tiem diviem gadiem ap ziemassvētku laiku biju aizbraucis uz ārzemītēm atpūsties, sasmēlos pozitīvu un tā. Pagājušo gadu nekur tā nebiju un arī šogad nekas tāds nespīd.
Pirms diviem gadiem tajā darbā, nezinu, šodien kaut kā ilgojos pēc tā darba, bija kolēģes kas man, ja ne skaitīja Veidenbaumu, tad vismaz centās mani iepriecināt. Šeit nekā tāda nav.
Es gadiem ilgi gaidīju divus cilvēkus atgriežamies no ārzemēm un arī sagaidīju. Tikai, kad gadi pagājuši, nekas vairs nav tā, kā bijis.
Un man pat brīžiem šķiet, ka reti kurš cits šitādu huiņu, par kādu ir pārvērtusies mana dzīve vispār paciestu.
Nevarētu teikt, ka iekšā ir tukšums, iekšā ir tāda kā vienaldzīga bezcerība, jebkādu ekspektāciju trūkums, apātija. Kā ir, tā ir.

Šorīt istabā 15 pēc celsija.
Tā ir ziema, vecīt! Besī ārā, vecīt!

Laikam līdz šim patīkamākais vakars postcrossing ziņā - saņēmu Klimta "Skūpstu" un Renuāra "Meitenes pie klavierēm". Vai var būt vēl foršāk? :)

Brīžiem ir tāds fetišs palasīt vecum vecas sarakstes.
Pateisībā pat nemaz tik vecas - šī gada sākums.
Ko tikai kam tikai neesmu rakstījis, neizbrīnīties. Retu reizi kaut ko no tā atceros.
Ja godīgi, paliek mazliet bailīgi, jo liekas, ka es esmu krietnum krieni mainījies, aizvien attālinājies no socializēšanās, palicis aizvien ciniskāks un vienaldzīgāks un nejūtīgāks.
Jau krietnu laiku es turēju savu mobilo tikai uz klusumu kā dienu, tā nakti, vienkārši tā zvanīšana manī viesa nepatīkamu satraukumu. Arī ja citiem zvanīja telefons, tas mani besīja. Tagad es esmu ticis tik tālu, ka šorīt vienkārši savu mobilo izrubiju, lai man vispār nezvana ne klusi, ne skaļi, lai liek mieru.
Es šodien jūtos labi. Un jau kuro reizi ir tā, ka es jūtos labi, kad man ir vienalga gandrīz viss. Tā kā bezrūpība, tā kā bezatbildība.

Laukā snieg.
It kā nekas sevišķs, bet nu tomēr - pirmo reizi šogad redzu, ka snieg.
Pā rādijō tieši sāka skanēt Mika, tāda korāļu stila dziesma.
Un man mājās ir mandarīni.
Viss sakrīt. Šogad atkal būs ziemassvētki.

ā hujakš vairs nesnieg. ATLIKT.

Jauna nedēļa, jaunas iespējas bla bla bla.
Vakar iegāju gulēt jau pirms 22.00, saguris biju. Tiesa, nekāda super izgulēšanās neiznāca - spilvens par cietu, sega par šauru un miegs par cauru.
Toties man ir iespaidi.
Arī iepriekšējo nakti Lietuvā naktsmiers bija diezgan švaks. Viens no istabiņas biedriem miegā šausmīgi skaļi grieza zobus. Kā vispār var tādu skaņu dabūt gatavu? Reiz, kad es mēdzu gulēt ar savu meiteni, viņa man arī citreiz no rīta žēlojās, ka es esot naktī griezis zobus tik skaļi, ka licies - tiem jāizbirst. Nu šis laikam bija līdzīgs variants.
Ļaudis runā, ka es krācu. Es gan tiem neticu, jo nekad neesmu dzirdējis sevi krācam, bet, ja mēs pieņemam, ka šie melīgie ļaudis tomēr ir runājuši patiesību, tad jāsecina, ka vismazāk izgulējās mūsu istabiņas 3. biedrs. Ā vēl ļaudis runā, ja miegā griežot zobus, tad esot cērmes.
Kamēr persona Nr.1 grieza zobus, negulējām mēs ar personu Nr.3. Kad persona Nr.1 beidza griezt zobus, tad es iemigu un sāku krākt. Rezultātā persona Nr.3 negulēja. Kad persona Nr.1 atkal sāka griezt zobus, mēs ar personu Nr.3 atkal negulējām. Iznākums ir tāds, ka persona Nr.1 skaļi griežot zobus nogulēja visu nakti (izņemot vienu mēnessērdzības mirkli, kad viņš nezin kādēļ nakts vidu piecēlās, aizgāja līdz durvīm, pastāvēja un tad devās atpakaļ griezt zobus), es gulēju periodiski un maz un persona Nr.3 laikam negulēja nemaz.
Tas ir par to.
Par kaut ko citu ir tā, ka Klaipėda's Mary The Queen Of Peace Church ir ļoti ļoti skaista baznīca. Man telefonā ir arī viena bilde. Es pilnīgi aiz neko darīt varētu braukt uz turieni reizi pa reizei klausīties sprediķus valodā, ko nepārvaldu, tikai tādēļ, lai varētu papriecāties par šo baznīcu.
Vispār Klaipēda ir riktīgi foršā pilsēta.
Senāk es turp braucu pārsvarā ar saviem draugiem, lai pavadītu laiku kopā ar zaļo pūķi, kā rezultātā neko tā īsti arī neizfiltrēju, šoreiz bija citādi, pa abām dienām tikai drusku nogaršoju liķierīti un balzamiņu, tā kā maņas un uztvere bija formā, tādēļ arī attiecīgi secinājumi.
Un vaimandieniņās, cik skaista bija viena blonda meitiņa no Viļņas kora. Es pat īsti neizprotu kā kaut kas nu TIK skaists vispār var rasties un dzīvot šajā pretīgajā pasaulē. Pirmo reizi šo skaisto būtni pamanīju Marijas miera karalienes baznīcā un tad man uz kādu brīdi pat ienāca prātā, ka viņa varētu nebūt laicīgs cilvēks.
Tiesa, mūsu sīvāko konkurentu rindās viena tumšmate arī bija acij izcili tīkama.
Un vai nav savādi, ka lietuviski zinātne ir māksla, kamēr māksla ir daile?
Vēl viena lieta ir tāda, ka rēķināšanā tik slinks (kas gan nenozīmē neapdāvināts) cilvēks kā es lietuvā varēju lieliski iztēloties, kā tas būs pēc eiro ieviešanas, kad zem preces tu skaties uz cenu, kas ir tikai kaut ko neizsakoši cipariņi, tie nerada nekādu apjēgu - dārgi tas, vai lēti, vienkārši cipariņi un es paļāvos, ka lietas maksā tik pat, cik šeit.

Mēs bijām ar kori uz konkursu Lietuvā.
Gāja labi, bet es nogurstu no cilvēkiem. Atpakaļceļa autobusa bezgalīgā um-pam-pā un sarunu par belašiem vietā es izvēlējos braukt ar auto un labāk paklusēt.
Ak, cik ĻOTI man gribētos ienākot pēc šāda divu dienu pasākuma mīļajās mājās uzrunāt kādu ar vāridem "Mana mīla... un pēc tam kaut ko tādu, kā - tie ļautiņi man izbesija". Bet nu realitātē jau ir tā, ka kopš ienācu pa ārdurvīm, neesmu bildis ne vārda. Pats sev arī esmu apriebies.

Labrīt!
Meksikānis pārmāca sievu, kura viņu krāpusi.

Pasaules melnākais PR speciālists uz šī fona uztaisītu lielisku "Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi, nāc, nāc!" kampaņu.

Ārzemju afēru lietu ministrs.

Piektdiena ir klāt.
Lai gan manī ir diezgan gaišs un krāsains noskaņojums, to visu drusku nomāc situācija Zolitūdē.
Ja vakar, pirms miega es savā ciniskajā prātā vēl iztēlojos, kā tur varētu zagt - no kasēm un no dārgā alkohola plauktiem, tad šorīt, ieraugot ciparus es saprotu, ka notikušais patiešām ir traģēdija.
Mana mute joprojām ir čupā, nezinu, kāda jēga ir no tās smēres, ko es smērēju, jo reāli nekādu uzlabojumu nav.

Vai jūs zinājāt, ka sākot ar šodienu Latvijā un citviet pasaulē tiek atzīmēta Izgulējumu diena? Un saistībā ar to iedzīvotājiem būs pieejams izgulējumu konsultatīvais tālrunis.

Skaistiņi, jaukiņi!
Šorīt pamodos labi, bet negribējās kāpt no gultas laukā, jo bija pavēss istabā.
Tad, kad sadūšojos, tad tempā aizskrēju līdz dušai un sparīgi mazgājos. Kad tiku pie slaucīšanās sajutu, ka kaut kas nav riktīgi ar lūpu - tāda sāpīga! Un tavu brīnumu - esmu ticis pie aukstumpumpas!
Neforša padarīšana, otro reizi dzīvē tāda zaraza uzmetas. Tad nu ēdot brokastis izpētīju, ko internets par to saka un pa ceļam uz darbu arī iegādājos baltu kurpjusmēri, ko ik pa 4 stundām smērēt uz savas neglītās lūpas.
Bļin šodien gribētos būt neredzamammmm