(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
26.. Nov, 2013 | 10:49 am
Ja skatās pēc ikdienā gūtā prieka, dzīve pēdējo 2 gadu laikā ir ļoti strauji gājusi uz leju.
Pirms tiem diviem gadiem ap ziemassvētku laiku biju aizbraucis uz ārzemītēm atpūsties, sasmēlos pozitīvu un tā. Pagājušo gadu nekur tā nebiju un arī šogad nekas tāds nespīd.
Pirms diviem gadiem tajā darbā, nezinu, šodien kaut kā ilgojos pēc tā darba, bija kolēģes kas man, ja ne skaitīja Veidenbaumu, tad vismaz centās mani iepriecināt. Šeit nekā tāda nav.
Es gadiem ilgi gaidīju divus cilvēkus atgriežamies no ārzemēm un arī sagaidīju. Tikai, kad gadi pagājuši, nekas vairs nav tā, kā bijis.
Un man pat brīžiem šķiet, ka reti kurš cits šitādu huiņu, par kādu ir pārvērtusies mana dzīve vispār paciestu.
Nevarētu teikt, ka iekšā ir tukšums, iekšā ir tāda kā vienaldzīga bezcerība, jebkādu ekspektāciju trūkums, apātija. Kā ir, tā ir.
Pirms tiem diviem gadiem ap ziemassvētku laiku biju aizbraucis uz ārzemītēm atpūsties, sasmēlos pozitīvu un tā. Pagājušo gadu nekur tā nebiju un arī šogad nekas tāds nespīd.
Pirms diviem gadiem tajā darbā, nezinu, šodien kaut kā ilgojos pēc tā darba, bija kolēģes kas man, ja ne skaitīja Veidenbaumu, tad vismaz centās mani iepriecināt. Šeit nekā tāda nav.
Es gadiem ilgi gaidīju divus cilvēkus atgriežamies no ārzemēm un arī sagaidīju. Tikai, kad gadi pagājuši, nekas vairs nav tā, kā bijis.
Un man pat brīžiem šķiet, ka reti kurš cits šitādu huiņu, par kādu ir pārvērtusies mana dzīve vispār paciestu.
Nevarētu teikt, ka iekšā ir tukšums, iekšā ir tāda kā vienaldzīga bezcerība, jebkādu ekspektāciju trūkums, apātija. Kā ir, tā ir.