Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Bet tā izgulēšanās sajūtas, enerģijas, dzīvesprieka esamība vai neesamība gan ir viena viltīga padarīšana.
Visu šo nedēļu līdz vakardienai es gāju gulēt pirms 23.00 lai, kā varētu domāt, labi izgulētos un no rīta būtu dzīvespriecīgs un enerģisks.
Tomēr vienmēr nākošajā rītā pamostoties es biju tāds pats, nekāds - pliks un samiegojies un neko negribošs zem segām.
Vakar! Vakar, bļe, mēs ar Firstvaldi aizgājām uz klubiņu pa kausiņam alus pacilāt un tā nu es gulēt iegāju ap 00.30, kas priekš manis ir diezgan vēlu un tavu brīnumu - šorīt pamodos, jā tāpat pliks un zem segas, taču labi izgulējies, možs, dzīvespriecīgs enerģisks un tāds esmu joprojām arī darbā, ar to atšķirību, ka saģērbies un izķemmējis matus un bārdu.
Jocīgi. Līdzīgu fenomenu es biju novērojis arī iepriekš. Taču tajā visā ir arī āķis. Sacīja vecais zvejnieks ten Hakens.
Tur ir tāda nianse, ka šis līdzsvars un zelta vidusceļš ir ļoti smalks un grūti uzturams. Iesi vienmēr gulēt pirms 23.00 - nu es jau teicu, kā būs, lai gan, ar izņēmumiem. Iesi gulēt vienmēr pēc 24.00 - atkal pēc kāda laika zudīs tas labais efekts. Ir jāmiksē. Kā, neprasiet, to laikam nezina neviens. Varbūt jūs zināt?
Kad mēs ar Firstvaldi krodziņā izgāzušies uz dīvāniem apcerējām lietu dabu, Firstvaldim sakārojās paskalināt mutē tumšo alu, taču alus kauss bija tālu uz galda un Firstvaldis tik dziļi dīvāna ērtajās dzīlēs. Viņš, nabadziņš, kā uz muguras nokritusi vabole, ar kājiņu mēģināja pievilkt alu klāt, taču tas nesekmējās. Tad nu viņš saņēmās, izslējās, satvēra trauku ar priekšējām ekstremitātēm, pielika pie mutes un kāri padzērās. Un teica - kaut es būtu mērkaķis (ar ko viņš domāja pērtiķi). Un es viņam teicu - tu jau esi mērkaķis, tikai šausmīgi neveikls! Un tad mēs ilgi un gardi smējāmies.
Trīs dīvānu rindas tālāk miesās kupla sieviete ar bārdā kuplu vīrieti runāja par... kā viņi to sauca... panikas lēkmēm. Tādas šausmas stāstīja (man jau liekas, ka tas ir izdomāts, lai varētu pagausties) ka uznākot citreiz tāds pizdinkš un tu nezini kur DĒTIES. Bet ja nu viņi tomēr nemeloja, tad laikam esmu laimīgs cilvēks, jo man tāda huiņa nav bijusi, nav tagad un nekad nebūs. Es uz visu pārsvarā skatos distancēti, kā caur melanholiijas dūņām un apātijas sāļiem aizķepušu binokli.