parla mente europea

Pirmā antifašistiskās jaunatnes Starptautiskā kongresā Parīzē 1933. gada septembrī no Latvijas piedalījāmies trīs delegati: dzejnieks Meinchards Rudzīts, kāds jaunietis no laukiem un es. Latvijas Kompartija uzdeva man vadīt šo delegaciju. Mandatus saņēmu Parīzē. Tos no Latvijas līdzi vest nevarēju, jo bija jābrauc cauri fašistiskajai Vācijai. (..) Kongresa pirmajā dienā bija ieradies arī Anrī Barbiss, kuru pazinu jau no divdesmit sestā gada, kad darbojos Francijas komunistiskajā partijā. (..) Pošoties atpakaļ uz Latviju pēc Kongresa man Parīzē Anrī Barbisa Antifašistiskajā Komitejā palūdza, lai aizvedot Kongresa materialus uz Berlīni un Kauņu. Uzdevumu apņēmos izpildīt. Berlinē to izpildījām kopīgi ar vācu komunistu žurnalistu Hansi Meringu, Protams, Kongresa antifašistiskā materialu transports pa hilteriskās Vācijas teritoriju prasija vislielāko modrību un konspirāciju. Divatā ar Meringu mums tas izdevās.
/Alīna Vilde Grīnberga. Darba pirmajos gados. Mašīnraksts. iespējams 50. gadu vidus/

(lūk, mana vecvecmāmiņa transportē kaut kādus komunistu papīrus pa hitlerisko Vāciju, bet es nevaru dažus e-pastus toitojiem šmoitojiem uzrakstīt. tālu no ābeles ābols nokritis)

Boksdrope vai dropesbokss?

Biju diezgan priecīga, ka aizvien biežāk dzirdu par četru darba dienu nedēļas ieviešanu arī Latvijā, jo šķiet, ka tiešām daudz ko var mierīgi izdarīt intensīvākā tempā un īsākā laikā. Droši vien ir darbi, kur tas ir labs risinājums, bet saprotu, ka ir arī tādi, kur ne pārāk labs vai pa vidam, var arī kaut kā kombinēti. Nesen kādas aptaujas apskatā dzirdēju šī četru darba dienu modeļa dienu pretinieku (pašu darbinieku) viedokli. Liela daļa papildu brīvdienu gribētu izmantot papildu darbam, lai būtu vairāk naudas. Un vēl iebildumi esot ļoti jauniem cilvēkiem: ko tad es tajā brīvdienā darīšu?

Mūžīgi es kaut ko pazaudēju - atslēgas , telefonu, neiesāktu tējas paciņu, draugus, dzīves jēgu, pašvērtējumu. Īpaši par to tēju žēl.

ZZS atzīmē kapitulāciju, apstādinot savu tīmekļa vietni.

pa pusei sāku darīt istabas augus. puse no tiem, kas nolikti apsakņoties - izbeigušies. tie seši, ko pagājušajās nedēļā savācu no pie_miskastēm izskatās tiešām bez kaitēkļiem, bet nu vienu fancy divkrāsaino vīrs pārgrieza uz pusēm un es noliku augšā gaišā vietā karantīnā. lai sēž un pārdomā dzīvi un mācās uzvesties (ne velti viņus izmeta) un dzen lapas. pamazām atbrīvoju māju no visa liekā dažādos ilgtspējīgos veidos. kas uz otro elpu, kas draudzenes bēbītim, kas citas draudzenes skuķēnam, kas brauks uz sieviešu patversmi (rotaslietas un kosmētika) un ik pa laikam ir labi un viegli un paliek drusku mazāk štruntu un tad es kārtojot atrodu lapiņu ar darāmajiem darbiem un palieku priecīga un tad izrādās ka tur šis tas svarīgs nenosvītrots. nu tur 'sīkas pierakstīt pie zobārsta'. 'pierakstīties pie dermatologa' un tūlīt jau augusts kad pašai tehniskā jāiziet. nu tur ginekologs un vēlams arī zobārsts un zobu higiēnists
aaaaaa
visu laiku tāda sajūta ka esmu kaut ko aizmirsusi

DELFI. "Vai esat pamanījuši, ka eko domāšana ir modē? Džutas striķītis, vienkāršs ietinamais papīrs – vienkāršība un atkārtota izmantošana ir tieši tas, kas mums vajadzīgs," norāda Latvijas Dabas fondā.

Es tikai gribēju pateikt, ka Kvadrifrona Ērces bija brīnišķīgi sviestaina izrāde. Nora visu izrādi nosēdēja vaļā muti un es ne mirkli nenožēloju, ka atbraucām, bija tieši brīnišķīgi.

man liekas, ka sestdienas ballīte bija tāda dzīves esence, kad Tu gribi piedzīvot visas dzīves reizē,
šmorēt no rīta, uzklāt galdu laukā, sagaidīt lietu, ievākties siltumnīcā, sagaidīt gāzienu, ievākties salonā, saņemt puķes, kopā ir 12 bērni, kas ir skaļi, bet pieaugušie arī ir skaļi, jo daudz, un tad pārvākties uz āru, jo saule, tad skraidīt turpu un šurpu, sarunas, atklāsmes, jaunumi, līdz ar tumsiņu uzkabināt diskotēku, pusvienos sagaidīt policiju un nodancoties vēl līdz pus3.

tādas 12 stundas, kurās notiek viss.

Saulriets paslēpies mākoņos. Debesis rozā toņos. Plus divpatsmit. Zaļā ziema. Tu joprojām nezini ka patiesībā viena. Pat tad, kad kāds ir blakus. Kaķēnus aklus. Tas atgādina. Kas tik ļoti vēlas siltumu un pienu. Bet nepazīst vēl sevi. Nevienu. Es klusēju. Un, ko gan, lai es Tev saku. Tu rādi bildes ar smaidiem. Un runā daudz. Bet es klusībā ceru ka audz.

Nepieņemšanas stadija. Kad tu saproti, bet vēl nepieņem. Šoka stadija, saproti un sāc pieņemt. Atgrūšanas stadija, esi pieņēmis, bet neaiziet. Kokona stadija, saprati, pieņēmi, bet ir slikti. Pārdomu stadija, mēģini ievietot informāciju esošajā modelī, bet taisnstūris neiet trijstūra plauktiņā. Izjaukšanas stadija, tiek pārbīdītas mēbeles un veidoti citi plauktiņi. Savākšanas stadija, lieko skrūvīšu, smilšu un zāģu skaidu saslaucīšana. Salikšanas stadija. O! Viss iet plauktiņos, var salikt. Pieņemšanas stadija, biš tā jocīgi, bet laikam jādzīvo nost.

Nu ko, politiskais influenceru konkurss noslēdzies atbilstoši vidēji statistiskajam gender pay gap, un tuvākajiem desmit gadiem vietējā politiskajā progesīvismā pietiks ar Stambulas konvenciju, par nākamajiem mērķiem cīnīsies jau nākamās paaudzes. Iznākums drusku paredzams, bet priecē tas, ka tā cīņa tomēr nebija vienos vārtos, lai gan, protams, Gorbunova sindromu mēs kolektīvi vēl neesam izslimojuši, kas ir drusku žēl. Kas zin, ja mūs tuvāko divdesmit gadu laikā neiznīcinās Krievija vai mākslīgais intelekts, mēs vecumdienās aptiekā legāli varēsim nopirkt kāsi pret sāpošiem kauliem. Nu varbūt psihadēlijas asistētu terapiju, ja kādam tajā vecumā vēl būs aktuāli, bet es stipri šaubos.

Bet toties maija Rīgas Laiks gan man pagaidām patīk. Varbūt daļa redakcijas ir aizgājusi pavasara brīvdienās, bet tie tulkotie gabali šķeit tādi jauneklīgi svaigi. Nu, vai arī Rītups pēc sēnēm beidzot ir saticis dievu, un kļuvis par citu cilvēku.

Rust in peace

Vai multenei / tēlam "Road Runner" ir kāds zināms latviskojums? Kā to trako putnu latviski nosaukt?

Es redzu kādu saulainu dienas vidu, kad mēs trīs bērni un māte mežā lielā izcirtumā lasam meža zemenes. Māte no sava trauka ieber man, lai man būtu vairāk un es domāju cik viņa ir laba. Vēl tagad, kad sirdi man sagrāb sāpes par mirušo māti man tūliņ acu priekšā iznirst šī aina.
***
Es redzu, ka viņa ir atgriezusies no Brakiem, kur bijusi pie ārsta. Kāda paziņa viņu uzslavējusi: “Cik šodien jūs, mežsardzien, izskataties labi, tāda sārta.” Šie vārdi dzirdu dod mātei cerības pārvarēt ļauno slimību.
***
Drūmā 21 (8.) augusta 1908. gada* diena man acu priekšā visā sāpīgumā. Mēs ar vecāko brāli sadzenam govis mājā pusdienas laikā un ieejot istabā es redzu māte mirusi. Kaila tā novietota uz krēsla, galva noslīgusi uz pleca, melnie mati nokārušies līdz grīdai. Viņu mazgā. Tēvs jau aizbraucis pēc zārka. Mazais brālītis rāpo pa priekšnamu un neko nesaprot. Viņam divi gadi. Vēlāk māti novieto gultā. Bāla seja, melnu matu ieskauta, mierīga viņa guļ gultā istabas kaktā. Mēs četri bērni rotaļājamies durvju priekšā. Nāk garām nāburdziene un mūsu uzraudze paskaidro: “Tie visi četri tagad ir bāreņi”. No tā vakara, kad tika izrunāti šie vārdi, man vienmēr vārds bārenis ir izraisījis sāpīgus pārdzīvojumus un priekšstatus ar mātes nāves skatiem. Vēlāk māti aiznesa uz vāgūzi. Atceros, ka no turienes viņu aizveda pēdējā gaitā.
Bēru brauciens uz Madlienas kapiem sastāvēja no vairākiem pajūgiem. Atceros, kā sēdēju uz salmu maisa ratos un kāda jaunava visu ceļu mani jautrināja. Brauciens man palicis gaišā atmiņā.
Kad nesa kapu kalnā zārku, mēs bērni gājām tieši aiz zārka. Redzu vēl tagad liels kalns kurā jākāpj un cik augstu uz pleciem tēvam un citiem ir pacelts mātes šķirsts. Saule, vēji un ēnas šūpojas mazajās kapsētas liepiņās, kas tagad pēc 42 gadiem izaugušas par vareniem kokiem. No apbedīšanas ceremonijas nekas man nav atmiņā.

Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*1908. gadā Otto ir 6 gadus vecs

Noklausies (es)! Grupa 'Crisis'. No Death in June aizgājušo biedru grupas albums. https://youtu.be/SF61hpHBOic?si=MXCKhJip3ek0tQT1

Cita starpā Unkle man atgādināja vienu citu koncertu. Domāju, ka par to nu jau var rakstīt arī cibās.

Nākot mājās pēc tā cita koncerta, man bija laiks un noskaņojums padomāt par to vietu, kur es tanī brīdī atrados dzīvē. Un man bija sajūta, ka kaut kas slikts ir noticis, un es nebiju to pamanījis. Es domāju iekšējā, emocionālajā pasaulē. Es vēl nesapratu kas, bet dažus metrus no mājām man jau sāka riesties kamols kaklā. Tiku mājās, uzliku fonā mūziku, un sāku meklēt. Dēm, kā tas iedūra, kad es sapratu, kas tieši tur trūkst. Trūka gluži vienkārši vienas sajūtas par cilvēku, un tas bija diezgan brutāli. Ir, protams, visādas emocionālas sāpes - par pāri nodarījumu, par zaudējumu, par neiespējamu nākotni - bet es nekad agrāk nebiju tādā self-awareness līmenī, lai spētu reflektēt par savām sajūtām tik detalizēti, tāpēc man nebija ienācis prātā, ka pazaudēt sajūtu var būt sāpīgāk par visiem pāri darījumiem, vai kādām citām neveiksmēm dzīvē. Es, protams, negribu glorificēt jebkādas ciešanas, un apgalvot, ka kāda viena lieta ir sāpīgāka par jebkuru citu - ir izredzes, ka nākotnē būs jāzaudē kādi svarīgi cilvēki, vai jāuzzina, ka esmu neārstējami slims - bet tas mani pārsteidza nesagatavotu.

Vakardienas koncerts, in contrast, atnesa vieglumu. Bija padaudz pazīstamu cilvēku, bet man negribējās īpaši komunicēt vidē, kas tam nav piemērota, un par laimi izdevās paslīdēt garām nepamanītam. Es jutu to mieru, bet arī pēc tam mājās man norādīja, ka es izskatoties īpaši relaksēts. Man nav ne jausmas, kā tas izpaužas uz āru, ka to var pat pamanīt, bet arī - vēl vairāk relaksēts?

zini ko viņi taisīs? blusas gaļas gulašs ar skudru mērcīti!

svētdienas rīts atnesa attālu māsīcu. Otto māsas Olgas pēcteci. izrādās Kokneses "Zaļkalni" par kuriem 30. gadu beigu periodikā lasāms, ka tiek izsolīti nenomaksātas hipotēkas dēļ, atkal ir manas dzimtas īpašumā. 90. gadu beigās māja jau bijusi izdemolēta un principā grausts, bet māsīcai bezmaz katru nakti rādījusies sapnī. tad nu 2000. gadā saņēmusies un izpirkusi un kopš tā laika naktīs guļ mierīgi. atjaunojusi un dzīvo vēl šobaltdien. arī visu padomju laiku tur dzīvojušas Olgas meitas, bet pēdējai no viņām bērnu nebija un pēc viņas nāves māja nonākusi svešās rokās un tur kādu laiku dzīvojuši visnotaļ deklasēti elementi.
tagad tikai pārādījās jauna Grīnbergu mīkla. māsīcai šķiet, ka Zaļkalnos Grīnbergi mituši no 1906. gada - balstoties uz kādu Otto vēstuli Olgai, kurā viņš 1976. gadā apsveic viņu ar 70 gadiem Zaļkalnos. bet manā pasaulē 1906. gadā Pēteris Grīnbergs nodarbojas ar revolūciju, slēpjas mežā, izvairās no melnās sotņas represijām, pēc tam vairs nevar dabūt darbu, pastrādā par mežsargu Slātē un tad ir vienkārši gājējs otrās sievas Paulīnes dzimtajās mājās "Alīdzēnos". viņa vienīgais bērns no otrās sievas - Gustavs, dzimis 1910. gadā "Alīdzēnos". bet pie Zaļkalniem tiek kaut kur ap 20. gadu, kad reformas rezultātā Kokneses muižu sadala miljons mazās vienībās. Zaļkalni, starp citu, atrodas Kokneses parkā, blakus feikajam Pērses ūdenskritumam.

sarunājām, ka kaut kad jūlijā aizbraukšu ciemos. pagaidām īsas piezīmes no sarunas ar māsīcu:
* jau stāstīju, kā pamāte Paulīne Otto čukstēja ausī, lai iet pie savas mammiņas. viņa tiešām esot bijusi ļoti ļauna pamāte Pētera bērniem. Otto ir vecāks brālis Frīdberts, par kuru līdz šim zināju, tikai, ka miris jauns. viņam izrādās bijis kaut kāds vēzis mugurā un tā pamāte viņu visu laiku pa muguru situsi. lai sāp. mūža nogalē par viņu rūpējusies pameita Olga un tad viņa it kā esot lūgusi piedošanu par savu izturēšanos pret pabērniem;
* Otto brālis Makimiliāns, Latvijas armijas leitnants, bijis izsūtīts uz Sibīriju, bet atgriezies. viņa pēcteči dzīvo Talsos, bet meita (? mazmeita?) studiju laikā kādu laiku dzīvojusi pie Otto Tērbatsielas dzīvoklī;
* par Alīnu advokātu/juristu aprindās padomju laikā runāts, ka viņa ir franču spiedze;
* Krievkalnu kapi, kuros guldīti Grīnbergi - Pēteris, Frīdberts, Paulīne appludināti ceļot HES, bet Grīnbergi pārapbedīti Atradzes kapsos un māsīca tos joprojām kopjot;
* Olgas pirmais bērns - Armands (Otto pierakstos Normunds) uzreiz pēc piedzimšanas nodots adopcijai. Nav zināms kāpēc un nav zināms arī nekas par viņa tālāko likteni.


un fun fact - māsīca regulāri pērk puķu stādus pie manu vecāku kaimiņienes Salaspilī.

p.s. Kokneses Zaļkalni 1929. gadā
mūsdienas - 9. bilde no augšas

Līst lietus un noskalo asaras. Nav vairs šodien vasaras. Bet viņa vēl būs, kaut kad parīt, aizparīt. Šodien, šodien vienkārši debesīm sūrst.

Tas uzlika uz pauzes. Ar klausīšanos, iebraukšanu, sapratni, raizēm. Ar pauzēm un racionālām domām. Ar acu skatienu ilgu un tiešu. Ar spoguļošanu vērstu uz iekšu. Ar smaidu un melno kleitu. Ar tādu kā kautrību, varbūt. Ar kaut ko nepateiktu. Ar to feelingu, kad tur roku uz pulsa un nevar izlikties par beigtu.

Massive Attack - The Spoils ft. Hope Sandoval https://www.youtube.com/watch?v=8r31DFrFs5A

Nav tā, ka es jebkad UNKLE būtu klausījies tā, ka tiešām klausījies, bet šī bija pārsteidzoši laba pieredze. Noteikti vairāk, kā tikai "mašīnā var klausīties". Es vēl nemāku šo "džeki spaida pogas uz milzīga ekrāna fona" formātu, un noteikti bija iespējams izspiest no pasākuma vairāk, bet es izbaudīju. Laikam daži viņu enerģijas pilnie hīti man bija drusku par garlaicīgu, ne tādā ziņā, ka man viņi nepatika, bet es nedalīju kopējo sajūsmu, jo viņos notika par maz lietu apakšā. Also, laikam jāsāk atcerēties ņemt uz šādiem koncertiem saulenes. Brīžiem bija par gaišu manai gaumei.

Viss sākās ar trepēm. Skatieniem. Slēptiem pieskārieniem. Viss sākās ar mirkļiem nepamanītiem. Ne tur, ne tad un ne ar tiem. Aizliegtiem saldiem augļiem, slepus nospertiem. Viss sākās ar sapņiem. Nogalinātiem. Ar slēpšanos dūmos. Ar palikšanu mazliet ilgāk kā citiem. Viss sākās..

Manchester Orchestra - The Silence https://www.youtube.com/watch?v=8ui9umU0C2g

kad es sāku strādāt profesijā šeit, es bieži aizmirsu tualetēs iezīmēt mazās izlietnes. pēc Nīderlandes būvlikuma, katrā tualetē jābūt krānam ar ūdeni. šīm mazajām izlietnītēm ir pat jancīgs vārds, kurš tieši tulkotos apmēram kā 'strūklaciņa'. tā kā LV dzīvē tādas lietas īsti neeksistēja, manai amnēzijai bija izskaidrojums; nu, un vispār, līdz šim es domāju, ka tas ir diezgan nevajadzīgi un aizņem lieki vietu (viesi un es, bieži tomēr mazgājam rokas citās izlietnēs).
bet es jums tūlīt pateikšu, ka tagad es visu saprotu un man viss ir skaidrs! tad, kad starp kājām ir šuves un tev čurājot ar pudeli ir jānodrošina ūdens padeve, tad izjūti atvieglojumu un luksu, ka pudeli var piepildīt nepakustoties no poda! aleluja, kāds lukss!

Lai gan man šo vēlēšanu kaislības ir bijušas visai vienaldzīgas, dažas interesantas atziņas es esmu ieguvis. Man ir sabojājies priekšstats par dažiem labiem cilvēkiem, bet ir arī izveidojies labs priekšstats par cilvēkiem, kurus es tikai nesen esmu iepazinis. Pirmo reizi pildīju mediju veidotu saderības testu, mazliet vīlies tajā, bet tomēr uzzinājis par viedokļu sakritību ar negaidītiem vai pat nezināmiem cilvēkiem.

Es negaidu lielus pārsteigumus no vēlēšanu rezultātiem lielajā bildē, bet mani ļoti interesē šo vēlēšanu svītrojumi un plusiņi. Es redzu daudz cilvēkus, kas beidzot ir izdarījuši izvēli, balstot savu rīcību līdzīgos spriedumos kā es pirms astoņiem(?) gadiem. Es redzu, kā daži politiķi iespējams būs ļāvuši kādai partijai nopelnīt ekstra popularitātes punktus, bet mani interesē, cik daudz cilvēki savā balsojumā būs pauduši protestu pret šādu rīcību. Un ja šāds signāls no vēlētājiem būs skaidrs un nepārprotams, vai šie politiķi pēc vēlēšanām augstāk stādīs savu ego, vai pieņems pastāvošo lietu kārtību, un fokusēsies uz citiem mērķiem, jo katram ir jādara tas, kas viņam vislabāk padodas, nevis jāmēģina uzvarēt simpātiju konkursā. Tad arī uzzināsim, vai man par kādu būs vēl sliktāks viedoklis, vai šis cilvēks izrādīsies labāks, kā man šobrīd liekas.

Nacionālā atvienība
Jaunā Ēnotība
Ogresīvie
Saskāņa
Apvienotais raduraksts
Latvija prīmā vietā
Zaļo un Zemnieku svainība
Labilitātei!
Tautas varas "pēks!"

To the Wonder (2012) (revisited)

"We wish to live inside the safety of the laws.

We fear to choose.

Jesus

Insists on choice.

The one thing he condemns utterly

Is avoiding the choice.

To choose is to commit yourself,

And to commit yourself is to run the risk -

Is to run the risk of failure,

The risk of sin, the risk of betrayal.

But Jesus can deal with all of those.

Forgiveness he never denies us.

The man who makes a mistake

Can repent.

But the man who hesitates,

Who does nothing,

Who buries his talent

In the earth...

With him, he can do nothing."

https://archive.org/details/new-female-prisoner-scorpion-701-kohira-1976-jap-6.3-imdb

New Female Prisoner Scorpion #701 (1976, Japan)

E veikalu bezmaksas piegādes dienas ir introverta sapnis.
Šodien Barborai, ja kas.

Aizvakar izlasīju Semuela Beketa tekstu - You're on earth. There's no cure for that.

Vakar piezvanīja dēla auklīte no bērnudārza. Viņa 2vos dienā bija sadzērusies vafelē un pastāstīja, ka ir mana bērna māte un es vienmēr esmu laipni aicināts ar viņu runāties.

Liela rīta kafija, saruna mjau ar kaķīti un brīvdiena var sākties

Ir citādāk, kad neskrien. Mazliet apstājas, izbauda, iet. Paliek jūras šalkoņā. Mitras sūnas, skujas un domas, kas vēl tur ciet. Zvejnieki tālumā ceļ tīklus. Kaijas sarunājas. Kaut kur tālumā cilvēki, mājas. Ir citādāk, kad glāze pusē un pats izlem, pieliet vai nepieliet. Ir citādāk, kad vairs nepāriet.

Nospiest play, bet būt te. Nebēgt, neizvairīties, atļaut just. Un ne citus, bet sevi. Ļaut tam ledum kust. Emocijas var likt mulst. Ļaut domām vienkārši aizplūst. Bet palikt un nepazust.

Oblivion (2013) (revisited)

Džīzas, kā mani dolbī kreatīns... katru fakin reizi! Ja vēl man patiktu šī sajūta, varētu lietot alkohola vietā, bet disociācija nav mana mīļākā tēma. Es laikam labāk ņemtu tos gremošanas traucējumus, kas pēc laika pāriet, nevis šo. Bet jāatzīst - strādā.

Mēģinu atcerēties autoru un nosaukumu.

Tam it kā bija jābūt latviešu vēsturiskam/piedzīvojumu romānam par ~viduslaikiem. Darbība notika Rīgā un ārpus tās, bija aprakstīti Rīgas iedzīvotāji, galvenie varoņi bija latviešu jaunieši (tsk. viens no viņiem ieroču nesējs krustnesim?), kaut kādi krustneši, viens no vārdiem bija, šķiet, Ģiedris vai Ģederts.

Man nez kāpēc šķita, ka tas ir Deglava "Rīga", bet, paskatoties, par ko ir "Rīga", sapratu, ka kaut ko galīgi putroju.

Arī šķiet, ka tas nav neviens no Laimoņa Pura Pilskalnu opusiem, jo vajadzētu būt, ka apraksta drusku vēlākus laikus, bet neesmu drošs, ka vispār esmu Puru lasījis.

Vajadzēja būt pabiezai padomju (196x/197x) vai pirmspadomju laiku grāmatai. Vēl prātā nāk Senkēviča "Krustneši". Var jau būt, ka Rīgu sajaucu ar citu pilsētu, galvenais ko atceros, bija jauniešu vārdi ar Ģ, krustneša tēls, un ka daļa darbības ir viduslaiku pilsētā.

Vai kādam ir priekšstats, kas tas varētu būt? Nav pie rokas neviens no minētajiem, lai saprastu.

Īpaši ievainojamiem un empātijas pilniem brīžiem. Tā teikt - mājasdarbiņš pirms ballītes. Nu, vai arī naksnīgām pastaigām ar suni.

https://www.youtube.com/watch?v=8DKcYHBqt4M

Un šeit TikToks ar fragmentu no intervijas - https://www.tiktok.com/@salarytransparentstreet/video/7156377806145047854?lang=en

ko es šodien uzzināju: no vienkāršas izskriešanās var dabūt gūžā sinovītu turklāt tā notiekot diezgan bieži. cik atšķirīgi gan ir cilvēki - es šādā situācijā tītos palagā rāpot uz kapiem un vaimanātu, sīks viss tāds 'a kad varēs spēlēt bumbu?' moš jāiznomā ratiņi lai nepaliekam visi traki
aaaaa

Kamēr nenodarbojos ar muļķībām, nemaz nepamanīju, ka viena hoija pumpurus sagatavojusi un atkal būs skaisti:)

es pēdējo ~divu nedēļu laikā esmu galvā uzrakstījusi ~miljons cibas ierakstus. pašā cibā nerakstās, bet terapeitiskos nolūkos liekas, ka vajadzētu. runājot par terapiju - es arī terapeitei teicu, ka varbūt jāpaņem pauzīte, jo, lai gan viskautkas notiek, man īsti negribas runāt. man liekas, es jau diezgan ilgu laiku esmu iestrēgusi functional freeze stāvoklī un kļūstu aizvien stingāka un stingāka. es jūtos kā akmens, kuram lielākā daļa iegrimusi zemē.

tāpēc, kamēr nesanāk paust savas iekšējās un ārējās cīņas ar sevi, ģimeni un kapitālismu, padalīšos ar ēdienu, kurš garšo nesalīdzināmi labāk nekā varētu likties.

ņem trū Ķelmēnu rupjmaizi, vēlams svaigu, nevis apkaltušu
apsmērē ar plānu kārtiņu medus
tālāk smērē biezāku kārtiņu ar maskarponi
virsū krāmē treknas, uz pusēm pārgrieztas zemenes

kolēģe darba pārgājienā visus cienāja. biju aizdomīga, bet garšo epic shit. nu jau regulāri taisu un ēdu mājās. arī šobrīd

briestu kaut ko uzrakstīt par garīguma kolonizāciju, bet jau tagad redzu savu acu priekšā tās dusmīgās, viegli trigerējamās sejas... vajag, nevajag? varbūt to vajag man pašai, jo esmu cilvēks, kas ir aizņēmies kaut kādas dzīves mācības un prakses gan no jogas, gan tantras, gan Amazones garīguma, gan arī brutāli nolaupītās Meksikas sēņu tradīcijas (stāsts par Maria Sabina un "britu zinātnieku" vispār ir kultūras izvarošana no mācību grāmatas), un tikai tagad sāk saprast, ko tieši tas nozīmē. Bet mani laikam trigerē skatīties uz new age "tantras" sievietēm, kas atmet kašmiras šaivisma un daoisma garīgo pusi un lieto tantru kā ego būsteri (seksa uzlabošanai, naudas un partneru piesaistīšanai vai arī vienkārši ballītei). aiz visiem šiem stāstiem ir balto cilvēku varas darbi pirmatnējās kultūrās. lai arī - no otras puses - daudzi šo tradīciju izplatītāji paši ir bijuši no pirmatnējām kultūrām, un viņiem bieži nav nekas daudz iebilstams un ir pat kaut kāds lepnums, no trešās (kopā 1,5 puses) - vai gan ir kāds veids, kā dievs cilvēkam nevar pieskarties? tas ir kā no izvarošanas piedzimis bērniņš. nav divu vienādu ceļu pie Viņiem (they/them), un kas zina, ka sistēmām ir savs prāts un ekoloģija, un tās vienkārši izplatās ar mūsu palīdzību, tāpat arī micēlijam ir savs prāts, un visa seku interpretācija ir tikai mūsu ierobežotajās morāles sistēmās. lūk, man ir argumenti gan par gan pret. tas, kas gan nepārprotami liekas - ka, ja cilvēkam ir prāts domāt, tad viņam ir jādomā, ko viņš dara, jānoliec galva tā mantojuma un stāstu priekšā, kam viņš mērkaķojas pakaļ savās seksīgajās jogas biksēs, nevis jādzīvo kā neprātīgam galatietim galvu iebāzušam smiltīs, vienlaikus praktizējot kaut kādu casual ignorant "es jau to nedomāju ļauni" rasismu.

Loģikas ķēdīte
1. Murgā apzināties, ka tas ir murgs
2. Nodomāt "tagad uzvedies pēc iespējas normālāk, citādi visi pārējie sapratīs, ka šis ir sapnis, un toč varēs darīt visu, kas ienāk prātā"

Tu lēnām sāc zudēt fokusu. Uz krokusu, kas uz palodzes. No slodzes. Skrienot pēc pašapmāna. Un ceri ka restarts palīdzēs dzīvot pēc sociāli pareiza plāna. Kura nemaz nav, bet tas palīdz klibot. Un atņem spēju tev lidot.

The hourglass sanatorium (1973) https://m.imdb.com/title/tt0070628/

Manipulācijas ar apziņu. Kad kādam liekas ka tas ar tevi manipulē, bet tu dari to ar viņu. Viena vārdos izteikta doma, skatiens, sajaukts vārds, kustība, joma. Pēc brīža, vai gada, var būt iemesls komai. Ķerenes, kurš kuru. Bet vienmēr uzvar vājākais, tas kurš nespēj uzvilkt pat buru. Tevis vairs nav, bet es joprojām uz pulsa roku turu.