A thin grey line between black and white

"Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!" LEXICON PHILOSOPHICUM

"A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." 

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

"Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība."

Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci.

Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo.

"Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi."

Kaspars Eihmanis

"Miesā slimie pelnījuši nevis naidu, bet gan drīzāk žēlumu. Un nav pakļauti vajāšanai, bet gan līdzjūtības cienīgi ir tie, kuru garu negantāk par jelkādu slimību plosa netikums.

Ko līdz šī tava nemierīgā rosīšanās?
Kāds labums savu likteni gan pašam izaicināt?
Ja alkstat jūs pēc nāves, tūdaļ steidzina tā putnus
un neļauj kavēties vairs dieva spārnotajiem zirgiem.
Mūs apdraud čūskas, vilki, lāči, tīģeri un lauvas,
un mēs cits citu nokaujam ar zobenu bez mitas.
Vai tāpēc, ka tik atšķirīgi esot cits no cita,
mēs liktu karaspēkiem doties mežonīgos karos
un alktu nomirt cits no cita raidītajām bultām?
Šai skaudrā aplēsē nekad nav bijis taisnīguma.
Ja gribi, lai pēc nopelniem tev pienāktos reiz alga,
tad mīli krietnos, būdams žēlsirdīgs pret tiem, kas ļauni."

Boēcijs - "Par mierinājumu filozofijā"

"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums."

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Ja gribi dzīvē kaut ko mainīt, katru dienu dari vienu un to pašu.

"I am a master of some widely practiced anti-listening habits: leaping into the pauses left by my interlocutor; finishing their sentence; rehearsing my own response while acting like I’m listening; replying in a way that shifts the focus of attention onto me… I’m guilty of them all. These days, it seems like we don’t have the time to pay attention." 

"visur, kur raugos, cenšos izzināt, es negribu ticēt, es gribu zināt, bet dažreiz tas vienkārši nav iespējams

"Dažkārt es pilnībā nesapratu pieaugušos, it īpaši tēti. No rīta līdz vakaram, sešas dienas pēc kārtas, viņš šķiroja citu izmestās mantas, taču brīvo dienu izmantoja nevis tālab, lai beidzot ieraudzītu sauli, debesis vai kokus, bet gan lai dotos atpakaļ un savāktu lietas, kuras viņš un pārējie pieaugušie uzskatīja par pietiekami derīgām turpmākai lietošanai. Un tā nu viss mūsu dzīvoklī bija kāda cita jau reiz lietots vai nēsāts.
Tomēr es nedrīkstēju izrādīt nepatiku pret šāda laika pavadīšanu, jo tas bija vienīgais veids, kādā tētis to pavadīja kopā ar mani."

"Centos attēlot viņas smaidā savilktās lūpas, kas vaigos vienmēr izveidoja bedrītes, taču rezultāts nebūt neatgādināja mammas seju, kad viņa smaidīja. Lūkojoties svešajā sejā, es apjautu, ka sāku aizmirst tik pazīstamos vaibstus. Sapratu arī to, ka vairs īsti pareizi neatminos, kā skan mammas balss. Man bija tik ļoti bail no tā, ka pienāks diena, kad viņas balsi būšu aizmirsis pavisam. Šī apziņa likās tikpat šausmīga kā mirklis, kad uzzināju, ka viņa ir mirusi. Man radās sajūta: ja šīs abas svarīgās lietas pazudīs no atmiņas pavisam, es ļaušu viņai nomirt otrreiz."

Anete Grīnberga - Spoks un mākoņu pilsēta

Šis ieraksts vairāk domāts sev, lai atcerētos kādu septembra dienas dzejas pastaigu. Droši vien ir dzejoļi, kas piemērotāki lasīšanai vienatnē un klusumā un tādi, kas vēlas būt izkliegti autora balsī. ( Sandra Marta Grudule - Es no tās paaudzes )

Lasot dāņu rakstnieces Līses Villadsenas grāmatu jauniešiem "Kvantu lēciens", sākumā pārņēma tāds smagums, it kā tiešām fiziski izjustu vecākās māsas depresiju un smacējošo gaisu mājās. No otras puses arī atvieglojumu, ka vairs nav jāmācās skolā un jāsakaras ar visādām skolēnu muļķībām un nejēdzīgām skolas tradīcijām. Negaidīju, ka būs tik empātiska attieksme pret māsu, likās, ka kāds no ģimenes to neizturēs un novērsīsies, jo pat lasītājam varētu uznākt bezcerības sajūta, ka varbūt tā nemaz nav depresija, ir diezgan ērti dzīvot, ja visi apkārt cenšas būt saprotoši un želo. Protams, kļūdaini, pat ja arī iejūtīgam cilvēkam var uznākt nogurums. Patika arī doma, ka jāsadarbojas visiem ģimenē, lai kaut kas mainītos. Pat ja arī nav garantijas, ka tas līdzēs.

"Kad bijām mazas, mēs ar Ruti visu laiku dīcām pēc suņa. Tētis negribēja dīvānā suņa spalvas, turklāt viņam bija kaut kāda alerģija pret kažokzvēriem, tāpēc suni tā arī nedabūjām. Bet dažkārt es domāju, vai suns būtu kaut ko mainījis. Esmu lasījusi, ka dzīvnieka mīlestība varot izārstēt jebko - bērnu trūkumu, depresiju, trauksmi. Tiešām dīvaini, ka cilvēka mīlestībai nav tā paša spēka."

Dažreiz iedomājos par to, kā jūtas terapeitiskie suņi? Vai viņu labbūtība ir mazāk svarīga?

Vēl iedomājos par meiteņu grupām, kas pastāv ilgstoši līdz mūsdienām. Kas ir tas, kas notur viņas kopā? Varbūt tas, ka lielākoties tajās dalībnieces ir māsas?

"Lasīšanai tev jāparedz laiks no rīta. Ir svarīgi, lai viņi lasīšanu saista ar brīvo laiku un atpūtu. Ļauj viņiem rītos atgulties uz sedziņas kopā ar savu rotaļu lācīti un izlasi kādu stāstu. Ļauj viņiem palēnām iesākt dienu ar stāstu."