A thin grey line between black and white - Japāņu pieklājība

- Bet pēc vectēva nāves tu esi nolēmis bastot skolu. Visi ir noraizējušies.

- Kas tie visi ir? Nevaru iedomāties nevienu draugu, kas varētu būt noraizējies.

- Jā, tiešām, draugu tev nav. Tā ir vieglāk, " Akiba steigšus piekrita. "Bet vectēvs gan noteikti raizējas. Rūpju dēļ nevar sasniegt budas stāvokli, vēl tagad kaut kur lidinās apkārt. Vai tu pārāk neapgrūtini vecu cilvēku?"

Kaut gan vārdi bija bargi, Akibas balsī varēja saklausīt maigumu un bažas.

Tā kā viņus abus saistīja šī grāmatnīca, izcilais vecākais skolēns pievērsa uzmanību jaunākajam, kas tiecās noslēgties vientulībā. Arī skolā viņš laiku pa laikam apstājās aprunāties, un šajā grūtajā laikā bija speciāli atnācis uz veikaliņu, turklāt bija skaidrs, ka noraizējies ir pats Akiba.

(...)

"Tev šobrīd tiešām šķiet, ka tagad nav jāpiepūlas iet uz skolu, bet varbūt vari vismaz kaut ko uzrakstīt. Tavā klasē noteikti ir arī tādi, kas par tevi uztraucas."

Tad Akiba uzmeta skatienu vairākām izdruku lapām un piezīmēm, tā teikt - skolas kavēšanas laikā veicamajiem mājasdarbiem.

Tos nebija atnesis Akiba.

To visu tik tikko bija atnesusi klasesbiedrene - klases vecākā.

(...)

"Viņa ir ļoti apzinīga. Viņai nemaz nemaz nevajadzēja pašai nest tās piezīmes..."

Sajo gan dzīvoja tuvumā, bet nest pašai, šajā gadalaikā, kad aukstajā gaisā varēja redzēt savu balto elpu, tas tomēr viņai bijis apgrūtinājums."

Un tomēr, kad parādījās mistiskais un nedaudz arogantais kaķis, vienīgais, kas to redzēja bija Rintaro. Un vēlāk sagadīšanās dēļ arī Sajo, jo izrādījās, ka kaķi spēj saskatīt tie, kam ir līdzjūtīga sirds.  Interesanti, ka Akiba kaķi neredzēja, lai gan arī bija norūpējies par skolas biedru. Vai varbūt tā bija vairāk pieklājība un viņu vairāk uztrauca, ka pazudīs vecā grāmatnīca un vērtīgas grāmatas?

Sosuke Nacukava - Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas