Vecrīgas centrā ritenim nokrita pedālis. Labi, ka līdzi bija virtuves nazis, nagla un prezervatīvs. Savādāk līdz Pārdaugavai tā arī netiktu. Bet vispār saskumdināja tā doma, ka nemāku sadzīvot ar lietām, kā visi citi. Visiem citiem, ja kaut kas iet greizi, tad tas ir negaidīti; tiek kārtīgi salabots. Es, protams, arī nezinu, kad un kas salūzīs, bet to, ka drīz, un kaut kas svarīgs, zinu gan. Pliki elektrības vadi zem kājām jau izveidojies kā pieradums. Tas gan attīsta Makgaivera cienīgas prasmes, kas ļoti pozitīvi, ķimerēšanās uzlabo garastāvokli, pozitīvs rezultāts sniedz gandarījumu, tomēr, ja paskatās no malas - kā divmetrīgs lohs minas uz sarkana, 20gadus veca riteņa, bikšu stari pie katra miniena paceļas līdz pusikriem, parādot pliku miesu, kas pats par sevi jau komiski izskatās, bet viņam vēl pedālis ar dzelzs stieni nokrīt, dzidri atsitoties pret bruģi - gribas būt normālam.

Nē, man jau patīk mocīties, tomēr vairāk fiziski, nekā psiholoģiski.