Papīra sienas. Citi tās droši vien pat nepamana. Tas ir tā, kad no rīta atvēris acis, sāc domāt par piecelšanos, pēc pāris minūtēm tu saproti, ka piecelties tīri fiziski vairs nav iespējams. Doma par celšanos ir uzgūlusies virsū un spiež ar visu savu smagumu. Tas ir tā, kad tu skaties uz kādu objektu, kas nolikts uz galda, domā par to, domā par pieskaršanos tam, bet attopies, ka tas vairs nav iespējams, nav vairs iespējams sagraut to sienu, kuru tavas domas ir radījušas. Tā pat ar vārdiem, kurus vajag pateikt, bet domas par situāciju, kontekstu, vārdu pārtapšanu skaņā tevi burtiski paralizē. Viss ko Tu vari izdarīt ir just kā sāp sirds, kaunēties par savu vājumu un mēģināt pierast pie domas, ka nekas nemainīsies.