Jā, mans sākuma ieraksts bija rupjš un provokatīvs. Arī komentāros pats pāršāvu pār strīpu. Konkrēti — autisma piesaukšana šajā strīdā bija aplama un lieka; to atsaucu. Savu kļūdu atzīšana man problēmas nesagādā. Būtu jauki šo prasmi ieraudzīt arī otrā pusē.

Manu toni var kritizēt. Var mani sūtīt nahui. Taču starp nepatiku pret mani un vegānisma atspēkojumu joprojām ir jāuzbūvē arguments. Pagaidām tajā vietā lielākoties stāv kotlete un ļoti pašpārliecināti klusē.

Tāpēc salikšu savu pozīciju vienuviet.

Ja man ir praktiski pieejama iespēja paēst pilnvērtīgi, neizmantojot dzīvniekus pārtikai, es neredzu pietiekamu pamatojumu viņus audzēt un nogalināt savas garšas baudas dēļ.

Var nepiekrist. Bet tad jāpasaka, kur tieši ir kļūda: vai man nav pieejamas alternatīvas, vai dzīvnieka intereses vispār nav jāņem vērā, vai mana bauda tās atsver — un kāpēc.

“Man garšo” ir saprotams rīcības motīvs. Tas vēl pats par sevi neatbild uz jautājumu, vai rīcība ir attaisnojama.

Vispirms noskaidrosim, ko mēģināt atspēkot

Vegānisma pamatā ir centieni iespēju un praktiskuma robežās izvairīties no dzīvnieku ekspluatācijas un cietsirdības pret viņiem. Tas attiecas uz pārtiku un arī citiem dzīvnieku izmantošanas veidiem. Tieši šī praktiskās iespējamības atruna ir ietverta arī The Vegan Society definīcijā.

Tātad zobu tīrīšana un bojāgājušie mikroorganismi nav nekāds triumfāls atklājums. Dzīvība un spēja piedzīvot ciešanas nav viens un tas pats. Arī veselības aizsardzība un vēlēšanās pēc konkrētas garšas nav automātiski vienādas nepieciešamības.

Jā, ods arī ir dzīvnieks — tajā komentārā man aizrādīja pareizi. No šīs taksonomiskās patiesības gan vēl neizriet atļauja jebkuru dzīvnieku izmantot jebkādam nolūkam.

Arī augkopībā dzīvniekiem tiek nodarīts kaitējums. Tas ir nopietns jautājums, un tā mērogu nav vienkārši precīzi aprēķināt; par to ir arī zinātniska literatūra. Es negrasos izdomāt pasaku par ēdienkarti, kuras tapšanā nevienam nekad nekas nav noticis.

Taču no tā, ka pilnīgi bez kaitējuma dzīvot nevar, neizriet, ka nav jēgas mazināt kaitējumu, no kura var izvairīties.

Ja jūs šo principu noraidāt, tad paskaidrojiet, kāpēc. Citādi sanāk savāda morāles grāmatvedība: tiklīdz nav iespējama absolūta nevainība, pēkšņi vairs nekas nav jāvērtē.

Par kāpostu ciešanām

Sākām ar pārliecinošo “augiem arī sāp”. Kad tika prasīts pamatojums, nonācām pie tā, ka augi reaģē uz stresu un pārraida signālus.

To neviens nebija noliedzis.

Augi reaģē uz bojājumiem. Tie var uztvert citu augu izdalītas vielas un aktivizēt aizsardzības reakcijas. Manā komentārā ieliktais pētījums par augu ķīmisko signālu uztveršanu tieši to arī pēta: fizioloģiskus procesus, tostarp kalcija signālus. Subjektīvu sāpju pieredzi šajā darbā nepierāda.

Reaģēt uz bojājumu un piedzīvot sāpes nav sinonīmi.

Šo atšķirību plaši iztirzā arī augu apziņas argumentu zinātniskā analīze. Sarežģītas reakcijas pašas par sevi nav pierādījums apzinātai pieredzei.

Ja kāds grib aizstāvēt apgalvojumu par augu sāpēm, lūdzu — rādiet attiecīgus pierādījumus. Bet “moš no auga perspektīvas” pagaidām ir jūsu sacerēta hipotēze. Nevajag izdomāt kāpostam traģisku autobiogrāfiju un pēc tam prasīt, lai to pieņem par eksperimenta rezultātu.

Un, ja augu saudzēšanu domājat nopietni, neaizmirstiet lopkopības rēķinā ierakstīt arī lopbarību. Tā ir dažāda: ievērojamu daļu cilvēki paši neēstu, taču dzīvnieku barošanai izmanto arī lielus graudaugu apjomus. Abus faktus var izlasīt vienā un tajā pašā pētījumā. Augi no pārtikas sistēmas nepazūd brīdī, kad tiem priekšā nostāda cūku.

Cūkai nav jānokārto eksāmens Kantā

Nākamā dižā atziņa: cūka nav cilvēks.

Piekrītu. Šis jautājums ir sekmīgi atrisināts. Tagad varam pievērsties tam, par ko strīdamies.

Kāpēc no tā, ka cūka nav cilvēks, būtu jāizriet, ka viņas ciešanām un citām interesēm nav morālas nozīmes?

Atšķirīgām būtnēm var būt atšķirīgas vajadzības un atšķirīga aizsardzība. Lai aizstāvētu dzīvnieku pret nevajadzīgu kaitējumu, nav jāpieprasa viņam balsstiesības, bankas konts un vieta Saeimas komisijā.

Arī tēze “tiesības ir tikai tiem, kuriem ir pienākumi” jauc divus jautājumus: spēju pašam uzņemties atbildību un to, vai citiem pret tevi jāizturas atbildīgi.

Zīdainis nepilda līgumsaistības. Viņa aizsardzība pret kaitējumu tāpēc nekļūst par tukšu vietu. Piesaukt pilota apliecību šajā sarunā ir aizrunāties pilnīgi garām: spējas, kas nepieciešamas lidmašīnas vadīšanai, neko neatbild par to, kāpēc būtni nedrīkst mocīt.

Un mana iepriekšējā frāze, ka bērniem esot “vairāk tiesību”, arī bija pārāk pavirša. Tiesības nav konfektes, kuras saskaita divās kaudzītēs. Runa ir par konkrētu aizsardzību un tās pamatojumu.

Starp citu, pat Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā ir rakstīts, ka “katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība”, un atzīts cilvēka morālais pienākums pret dzīvniekiem. Šis likums neaizliedz visu lopkopību un nepadara dzīvniekus par cilvēkiem. Toties tas uzskatāmi parāda, ka morālas atbildības atzīšanai nav vajadzīgs cūkas parakstīts pienākumu saraksts.

Vārds “resurss” šo jautājumu neatrisina. Tas pasaka, kā jūs būtni gribat izmantot. Pamatojums tam vēl jāsniedz.

Par pateicīgu nokaušanu un nākotnes bioinženieriju

Te būšu precīzs: komentāros tika aizstāvēta arī dzīvnieku labturība un nesāpīga kaušana. Es netaisos izlikties, ka visi oponenti atbalsta mocīšanu.

Labāki turēšanas apstākļi un mazākas ciešanas ir nozīmīgs uzlabojums.

Taču paliek nākamais jautājums: vai konkrētajos apstākļos dzīvnieks vispār jāaudzē nogalināšanai?

Stāsts par lauku cilvēku, kurš dzīvnieku kopj un pēc tam nokauj ar smagu sirdi un pateicību, var patiesi aprakstīt šā cilvēka attieksmi. Es to nenoliedzu. Taču pateicība pati par sevi nepierāda nepieciešamību. Tā raksturo cilvēka pārdzīvojumu, bet neatbild, kāpēc dzīvniekam būtu jāmirst, ja ir iespējams paēst citādi.

Uzraksts “gaļas lops” ir mūsu plāns attiecībā uz dzīvnieku. Tas nav dzīvnieka paraksts zem piekrišanas veidlapas.

Arī ideju par justspējas atņemšanu ar bioinženieriju var apspriest pēc būtības. Ja pārtikas ražošanā patiešām izdotos novērst justspējīgu būtņu ciešanas, tas mainītu attiecīgo ētisko problēmu. Būtu jāskatās, kas tieši ir panākts un ar kādām sekām.

Taču iespēja izmantot būtnes bez justspējas nav pamatojums izmantot būtnes, kurām justspēja ir.

Šodienas rīcībai nepieciešams pamatojums attiecībā uz tiem dzīvniekiem, kurus tā skar. Nākotnes bioinženierija nav universāls attaisnojums pašreizējam šķīvim.

“Reliģija” nav universāla poga argumenta izslēgšanai

Man ir morāla premisa: izvairāms kaitējums citai justspējīgai būtnei ir jāņem vērā, un tam vajag pietiekamu pamatojumu.

Jums var būt cita premisa. Piemēram, ka cilvēka garšas bauda vai cilvēku piešķirtais “pārtikas dzīvnieka” statuss šo kaitējumu attaisno. Tad aizstāviet to.

Bet nevajag izlikties, ka tikai man ir vērtības un pieņēmumi, kamēr jūs kotleti ēdat absolūti tīras zinātnes vadīti.

Zinātne palīdz noskaidrot faktus par dzīvnieku spējām, uzturu un ražošanas sekām. Ētiskais vērtējums prasa arī spriedumu par to, kas ir svarīgs un kāpēc. To es neslēpju.

Apgalvojums “nesaprātīgas būtnes ir resurss” arī ir morāla pozīcija. Laboratorijā tas nav atrasts blakus periodiskajai tabulai.

Nosaucot vegānismu par reliģiju, vēl nav atspēkota neviena no šīm premisām. Tas pats attiecas uz nacisma un Putina ideoloģijas piesaukšanu. Ja ir būtiska līdzība, parādiet to. Vienā teikumā samest ideju, kas nepatīk, kopā ar citām idejām, kas nepatīk, vēl nav analīze.

Bļe, ja “man garšo” būtu pietiekams ētisks pamatojums, morāles filozofiju varētu slēgt un tās vietā atvērt degustāciju.

Ziemeļos ir arī pupiņas

Argumentā par mūsu ģeogrāfiju augu uzturs kaut kā pārvērtās par svaigām, ziemā no otras pasaules malas vestām zaļām lietām.

Kur palika auzas, mieži, zirņi, pupas, kartupeļi, sakņaugi, sēklas un uzglabājami produkti?

Salīdzināt gaļu tikai ar ziemas zaļumiem un tad pasludināt augu uzturu par neiespējamu ir diezgan ērta metode. Vesela ēdienkarte jāsalīdzina ar veselu ēdienkarti, vērtējot gan uzturvērtību, gan izmaksas.

Es neapgalvoju, ka jebkurš vegānisks pirkumu grozs jebkurā veikalā būs lētāks. Cilvēkiem atšķiras nauda, laiks, pieejamība un veselības vajadzības. Tie ir reāli jautājumi. Taču no tiem nevar uztaisīt vispārēju dabas likumu, ka ziemeļos bez gaļas iztikt nevar.

Jā, pārdomātam vegānam uzturam vajadzīgas zināšanas. B12 jānodrošina ar uztura bagātinātāju vai pietiekamu bagātinātu produktu daudzumu; jādomā arī par D vitamīnu un pārējo uzturvielu uzņemšanu. To skaidri norāda arī Zviedrijas Livsmedelsverket.

Man ar šādu prasību nav nekādas filozofiskas problēmas. Praktisku uztura jautājumu risina praktiski.

Savukārt Academy of Nutrition and Dietetics 2025. gada atzinums norāda, ka pieaugušajiem atbilstoši plānots veģetārs un vegāns uzturs var būt pilnvērtīgs un sniegt veselības ieguvumus. Atslēgas vārdi ir “atbilstoši plānots” un “var”. Tas nav solījums, ka jebkas ar vegānisku marķējumu automātiski kļūst veselīgs.

Arī Ziemeļvalstu uztura rekomendācijas iesaka uzturu ar lielu augu produktu pārsvaru. Tās ietver arī dzīvnieku produktus, tāpēc es tās neuzdošu par obligāta vegānisma manifestu. Toties kategoriskais “mūsu platuma grādos nestrādā” izskatās visai dīvaini.

Un jā, mūsdienu iespējas ir saistītas ar mūsdienu tehnoloģijām un infrastruktūru. No tā neizriet aizliegums tās izmantot labākām izvēlēm. Mūsu senču dzīves apstākļi nav mūžīgs priekšraksts manam iepirkumu grozam.

Klimata pēdu nenosaka pēc attāluma līdz kūtij

Imports rada ietekmi uz vidi. Ar to vien saruna nebeidzas.

Lai salīdzinātu pārtikas produktus, jāvērtē viss ražošanas un piegādes cikls. Ar vārdu “vietējais” nevar izdzēst pārējo ražošanu, un ar vārdu “ievests” nevar automātiski pierādīt lielāku kopējo kaitējumu.

Poore un Nemecek plašajā pētījumā konstatētas būtiskas atšķirības starp ražotājiem, taču arī tas, ka pat mazākās ietekmes dzīvnieku produktu ietekme parasti pārsniedz atbilstošu augu aizstājēju ietekmi. Konkrētais produkts un ražošanas apstākļi ir jāvērtē; universāla pasaka par jebkura vegāniska produkta pārākumu nav vajadzīga.

Toties apgalvojums, ka lopkopība vidi neietekmē, neiztur šo pārbaudi.

Ja gribat runāt par vidi, runājam par salīdzināmiem datiem. Dzimtas atmiņas un kilometri līdz tuvākajam šķūnim neaizstāj aprēķinu.

Un tagad par prasību ēst klusumā

Jums ir tiesības kritizēt vegānismu. Man ir tiesības kritizēt dzīvnieku izmantošanu un aicināt cilvēkus mainīt paradumus.

Tas, ka šis ir mans žurnāls, nepadara katru manu teikumu patiesu. Taču arī jūsu vēlēšanās šeit neredzēt kādu ideju nepiešķir tiesības noteikt, par ko drīkstu rakstīt.

Varat kritizēt arī manu alus dzeršanu. Alkoholam un tā patēriņam ir apspriežamas sekas; savu ieradumu es nepasludinu par ārpus ētikas esošu teritoriju. Bet alus piesaukšana pati par sevi neatbild uz jautājumu par dzīvnieku izmantošanu.

Frāze “ēd, ko gribi, tikai klusē” jau prasa vairāk nekā brīvību pašam izvēlēties ēdienu. Tā prasa, lai citi pārstātu publiski apšaubīt tavu izvēli.

Uz šādu intelektuālu komforta abonementu es neesmu parakstījies.

Es arī nevaru garantēt, ka visi drīz kļūs par vegāniem. Plašāka produktu pieejamība un vegānu īpatsvars sabiedrībā ir divas dažādas lietas. Manu prognozi var apstrīdēt. Taču jautājuma ētiskais saturs nepazūd, ja tā atrisināšana nenotiek man vēlamajā tempā.

Es pats savu uzturu mainu tikai pēdējos mēnešos. Tas man nepiešķir ne svētumu, ne nemaldību. Tas nozīmē, ka esmu atradis pietiekamu iemeslu mainīt vienu savu ieradumu. Arī par savām pārējām pretrunām man vēl ir ko domāt.

No jums es neprasu apliecināt manu morālo diženumu. Es prasu atbildēt uz konkrētu jautājumu: kas pieejamu alternatīvu apstākļos padara jūsu vēlēšanos pēc konkrētas garšas par pietiekamu pamatojumu dzīvnieka izmantošanai un nogalināšanai?

Var godīgi pateikt: “Man garšo, un es šo ieradumu mainīt negribu.” Es to neuzskatu par pietiekamu attaisnojumu, bet vismaz būs skaidrs, par ko runājam.

Savukārt savu nevēlēšanos kaut ko mainīt ietērpt kāpostu ciešanās, bērnu pilotu licencēs un saukļos par reliģiju — tas ir mēģinājums apetītei piemeklēt filozofisku alibi.

Man nav pienākuma šo alibi apstiprināt. Un kliedzošs kāposts jums par liecinieku nederēs.