| Nezinu vai kādam tas ir interesanti, bet šķiet, ka ir vērts aprakstīt tiesību saņemšanas procesu Japānā. Latvijā tiesību man nekad nebija un nevaru ne ar ko salīdzināt, tāpēc skatiens ir naivs un tīrs.
Sistēma ir tāda, ka ir divi varianti - vai nu liec eksāmenu dārgajā autoskolā, vai nu izmācies lētajā un tad liec eksāmenu jau policijā. Runā, ka otrais variants ir stresains, jo praktisko eksāmenu varot likt tikai pus gada laikā kopš skolas beigšanas, nolikt to no pirmās reizes esot grūti un atrast brīvu vietu policijas kalendārā arī neko viegli neesot. Man bija pirmais variants, tāpēc noliku praktisko eksāmenu autoskolā un tad devos uz policiju rakstīt rakstisko un saņemt tiesības.
Uz visu nenormālo Tokiju ir tikai trīs policijas iecirkņi, kur var likt eksāmenus, nekādas diģitalizācijas nav, tāpēc jābrauc jau sešos no rīta un jāstājas rindā. Es atbraucu gana agri, bet man priekšā jau bija diezgan gara rinda, turklāt spēcīgi lija un ar lietussargiem rindā nekāda lielā bauda nav. Iekšā tas tikpat labi varētu būt 1970. gads. Sākumā jāuzraksta papīrs ar iesniegumu, tad viņš ir jāiesniedz kādam kungam pie letes, kurš visu pārbauda, tad jāaiznes līdz kasei, kur eksāmens ir jāapmaksā, tad jāstājas rindā pie citas letes, kura izsniegs eksāmena kabineta un galda numurus, tad jāgaida pustumšā gaitenī uz mākslīgās ādas beņķiem savu kārtu. Gaiteņa sienas ir izrotātas ar frīkainu autoavāriju skatiem, tāpēc nevarētu teikt, ka gaidīt ir garlaicīgi.
Pats rakstiskais eksāmens ir papīrs ar 95, ja nekļūdos, pamatjautājumiem un vēl pieciem jautājumiem ar trīs apakšjautājumiem. Ja ir mazāk par 5 nepareizām atbildēm, tad eksāmens ir nolikts. Daudzi brīdināja, ka jautājumi speciāli esot grūti saprotami un dažādi interpretējami un tādi bija arī treniņjautājumi, bet īstenībā nebija tik traki. Visi jautājumi bija adekvāti un viegli saprotami.
Japāna nebūtu Japāna, je vecmodīgajā papīru smērēšanas epopejā nebūtu kāda tehnoloģija, kura palīdz epopejai darboties un tā arī bija: jau dažas minūtes pēc atbilžu papīru nodošanas bija zināmi rezultāti, jo papīru skaitāmā mašīna visu pārbaudīja. Tie, kuriem bija viarāk par 5 kļūdām, tika palūgti iziet. Lielākā ārzemnieku daļa teplu pameta. Nē, nav tā, ka ārzemnieki ir dumjāki, tā ir sociāla problēma - lielākoties, ārzemnieki cenšas ietaupīt un apmeklē lētāko autoskolu, bet mācību kvalitāte tur parasti ir visai apšaubāma, jo regulētas viņas praktiski nav.
Tālāk bija jāklausās policista kunga pavertrips par to, kā braukt ar automašīnu ir liela atbildība un kā mēs, zaļie jaunvadītāji, nedrīkstam neko no sevis daudz iedomāties. Tad sekoja vēl viena rinda jau tiesību apmaksai, cita rinda uz bildēšanās onkulīša istabu, tad nezin kāpēc bija jāsastājas smukā ierindā, jānoklausās vēl viens policista pavertrips, šoreiz ar aizrādījumiem par nesmuku stāvēšanu un tiesības izsniedza jau citā lodziņā. Atkal, Japāna nebūtu Japāna bez tehnoloģijas savādā vietā, tāpēc pēc tiesību saņemšanas bija jādodas uz bankomātam līdzīgas ierīces pusi, kura automatiski nolasīja tiesību čipu un bija jāapstiprina datu pareizumu.
Gribās uzrakstīt kādu kodolīgu nobeigumu, bet nekas nenāk prātā. |
Un kā ir ar pašu braukšanas kultūru tai pašā Tokijā?