Dažreiz es piedāvāju kādam Latvijā aizsūtīt gardu tēju, bet pārsvarā visi pieklājīgi atsakās un tad tā "starp citu" jautā kā tur Fukušimā klājas. Es jau nesāku stāstīt par to, ka, redz, Kagošima, kura ir tējas lielākais ražotājs šobrīd, atrodas no Fukušimas tikpat tālu, cik tālu Černobiļa atrodas no Stambulas, jo, redz, ja negribi tad negribi, ar spēku jau dāvināt laikam nav vērts.

Starp citu, tēja Japānā ir reģionāla padarīšana un nav tā, ka visi uniformā dzertu zaļo tēju uzēdot sušī pa virsu. Tokijas apgabalā un vispāri austrumjapānā zaļā tēja kā tāda nav īpaši populāra un biežāk sastopama ir grauzdētā tēja, jeb hōdžiča. Iemesls ir gaužām vienkāršs - Tokijas tuvumā tiešām laba tēja aug tikai Sajamā, kura ir nedaudz uz ziemeļiem no Tokijas un kur klimats ir relatīvi skarbs. Nu, apmēram kā Stambulā.
Tik skarbā klimatā tējas lapas arī izaug diezgan skarbas un ar cietām malām. Sajamas tēja garšo pēc dzidra kalnu gaisa, ar svaigu, vieglu rūgtumu, ļoti spirgta un tonizējoša, es pat teiktu, ka atgādina labu olīveļļu. Tas ne īsti saskan ar klasisko japāņu tēju garšu, kura ir mīlīgi salda, zivjaina un ziepjaina. Sajamas tējai ir savi cienītāji, bet vispāri šī reģiona tēja neesot nekas labs, tāpēc vietējie tēju apgrauzdē uz pannas, kas dod tējai pavisam citu garšu - tā garšo karamelīgi un silti, tai ir interesants, zaļai tabakai līdzīgs aromāts un ir standarta tēja katrā tokijieša mājā vēsā ziemas vakarā.

Kāpēc ziemas vakarā? Jo vasarā dzer miežu tēju. Tie ir apgrauzdēti miežu graudi, no kuriem pagatavo Latvijas kafijas dzērienam līdzīgu, brūnganu dziru, kuru atdzesē un dzer lielā karstuma laikā. Starp citu, šī tēja ļoti labi atsvaidzina, lai arī nav pārāk eksotiska.
Tie, kuriem pieder savs zemes gabals dzer vēl dokudami lapu tēju, kas ir zāļu tēja, kuru gatavo no vietējā garšauga, kuru vēl sauc par zivju mētru. Dokudami ir otrā izplatītākā nezāle, tāpēc to neviens speciāli neražo - no viņas tāpat ir grūti tikt vaļā. Šim augam ir ļoti specifiska smarža, kāda būtu, ja stiprā mētru tējā ieliktu sālītu siļķi. Izžāvētas dokudami lapas atgādina grauzdētu tēju un izveido ļoti patīkamu un veselīgu dzērienu.

Kalnu rajonos ap Tokiju un uz Nagano pusi ir izplatīta griķu tēja. Tie ir viegli grauzdēti griķi, kurus uzlej ar ūdeni un dzer kā tēju. Garšo griķaini, bet pārsteidzoši svaigi. Tā ir ļoti populāra tēja rudenī, jo tās smarža ir tāda krāsaina, mazliet sildoša un augļiem līdzīga.

Es jau pilnīgi jūtu kā lasītājs vēlas jautāt: nu, un kur ir tā jūsu pulvera tēja - mačča, ar kuras garšu ir katrs otrais deserts? Mačča ir raksturīga Kjōto apkaimes Udži pilsētai un vispāri tam galam, līdz pat Kanazavai. Tokijā un citās vietās mačča ir dabūjama, bet nav pārāk garda un nav arī pārāk populāra. Starp citu, brīvdienās biju aizbraucis uz vienu no Japānas vecākajām tējas bodēm kur nogaršoju mačču. Garšoja ļoti zaļi. Tik labu mačču līdz tam brīdim dzēris nebiju. Starp citu, veikala saimnieku ģimenē meitas vīrs ir patīkams kungs no Šveices.

Ir vēl arī citas tējas - melno pupiņu tējas, ginko lapu tējas, cepto rīsu tējas, ūdenszāļu tējas un ej nu sazin kas vēl. Tās visas arī ir diezgan izplatītas, bet par tām stāstīšu kādu citu reizi.