Lielākā daļa sieviešu, pašām to nezinot (neapzinoties), ir iemīlējušās domā par apprecēšanos krietni vairāk nekā savā izvēlētajā objektā. Tā ir kļūda numur viens, un no tās izriet citas kļūdas, bet par tām vēlāk.
     Jau no bērna kājas mums lasa pasakas par pelnrušķītēm, sniegbaltītēm un citām - ītēm, un visas pasakas noslēdzas laimīgi - sliktie saņem pēc nopelniem, bet galvenā varone apprecas ar skaistu, gudru, varenforšu princi un dzīvo laimīgi līdz mūža beigām. Vai tādejādi mums jau no bērnības neborē to, ka tas ir normāli, ka tā dara visi, un, ka uzliekot uz pirksta metāla riņķīti tiek garantēta laime visa mūža garumā? Varbūt tāpēc 99% sieviešu saista laimīgas attiecības tieši ar apgredzenošanos? Bet, vai tas ir pareizi un tā tam jābūt?
      Ļoti daudzas piever acis/pacieš sava interešu objekta izdarības, mierinot sevi ar domu - pēc TĀS dienas viss ies uz labu, viņš mainīsies (kļūda Nr2). Ja cilvēks nemainījās pa visu šo laiku, tad kāpēc, lai viņš to vispār darītu? Tad kāpēc Tev to vajag? Un vai vispār vajag šādas attiecības, pat neformāli? Nevajag lolot liekas cerības un dzīvot aplidošanas laika atmiņās. Tas bija, tas pagāja, tagad situācija ir tāda kāda tā ir, nekas nemainās. Tev jāiet tur, bet tev šiten.
      Problēmas un domstarpības pašas nerisinās (kļūda nr3 - klusēšana). Par tām jārunā, tās ir jāizrunā un jārisina. Ja nav izrunāts, tad jāsāk ar otrās iesaistītās puses informēšanu. Ja ir izrunāts n-tās reizes, bet risināts nekas netiek, tad varbūt nav vērts tērēt savu laiku? Mums taču ikvienam gribas pilnvērtīgas attiecības, saņemt no tām visu, ko tās var dod. Kā zināms, ja kaut kas netiek saņemts, tas tiek meklēts citur, tad ir trešās puses, ceturtās puses un vispār vesela armija, tad zūd attiecību jēga vispār.
     Ja cilvēks nejūt piepildījumu no savām interesēm, laika pavadīšanu ar sevi, tad ,visticamāk, ka arī attiecības viņu nevarēs piepildīt. Tātad - katram jābūt savām interesēm, saviem hobijiem, savam laikam, kurš priecē un uzlabo garastāvokli neatkarīgi no otras iesaistītās personas. Tā ir kļūda nr4 - būt kopā ar kādu, lai justos emocionāli/vai kā citādāk piepildītam. Attiecības ir bonuss, nevis pamats visam. Protams, visam jābūt līdzsvarā - laiks sev, laiks attiecībām.
      Attiecības pašas nekopjas un viens tās ilgi arī nevarēs pavilkt, vajag ieguldījumu no abiem. Ja otra persona nav pietiekoši ieinteresēta attiecību izkopšanā, tad arī pirmā agri vai vēlu padosies. Tātad - attiecības ir darbs, abiem ir jāstrādā, lai tās uzlabotu vai vismaz noturētu līmenī.
      
   Bieži vien sievietes piever acis uz to, ka no attiecībām tās nesaņem to, ko viņas grib/to ko viņām vajag, un smagi kļūdās pasakot - Jāvārdu attiecībām, Jāvārdu laulībām, jo domā, ka vēlāk viss pēkšņi pats no sevis uzlabosies, bet tā nenotiek, cilvēks, kurš nemainījās iepriekš, nemainīsies arī tagad. Pēc apgredzenošanās paiet laiks, uzlabojumi nenotiek un rodas jautājums - kur tad ir tā lielā laime, par kuru mums lasīja pasakās? Tās nav, un to mums uzskatāmi parāda šķīrušos cilvēku procenti. Iemācieties saprast, vai jūs saņemat to, ko vēlaties, vai tam ilgtermiņā ir nākotne. Galu galā novērtējiet sevi.

   Vēl viena kļūda - mīlēt kādu vairāk par sevi pašu. Aicinu jūs uz egoismu un patmīlību, nu kaut nedaudz.



Ieraksts radās +/- apkopojot forumos, grāmatās lasīto un iz dzīves. Gan jau tāds nekāds - saraustīts, jo tagad ir ~3 naktī un man nāk miegs, bet šī doma bija jāpiefiksē kaut kur. Nepieslīpēta, saraustīta, bet tāda nu ir.