Kad Roberts pamostas, viņš uzskata, ka viņa pienākums ir likt to manīt arī citiem. Vēl viņš ir iedomājies, ka gulēt skapī, tajā plauktā, kur ir salocīta gultas veļa, būtu varenforši, tāpēc kolīdz mēs esam gatavi naktsmieram, uz iemigšanas sliekšņa, viņš iet pie skapja un liek lietā savas ķepas - kustina tās straujām kustībām pret bīdāmām skapja durvīm, cenšas tās dabūt vaļā. Protams, tas ir gana skaļi, lai traucētu man aizmigt vai pat pieceltu mani no cieša miega, un, protams, viņam nekad nav izdevies tās atvērts. Un katru reizi, kad es ceļos no gultas, viņš jau paspēj zem tās pamukt, jo droši vien saprot, ka ir nogrēkojies, un tādēļ atlikusī nakts būs jāpavada vienam virtuvē.