kas tik te nenotiek

Vakar ar Katrīnu aizstaigāju uz Rēriha grāmatnīcu, to, kas Čaka 26, apskatīties auras diagnostikas aparātu. Ieeju grāmatnīcā, dodos uz pašu galu un tur atrodu divus cilvēkus pie kompīša. Blakus ir rokas paliktnis ar sensoriem + vienkārša webkamera. Patiesībā šeit neiet runa par pašas auras fotogrāfēšanu, bet ķermeņa stāvokļa noteikšanu pēc plaukstas diagnostikas, tā saucamais /biofeedback/. Konkrētais aparāts atrodams šeit - http://auramoscow.ru/. Galvenā fīča ir sensoros un softā, kas spēj to visu analizēt un interpretēt - grūti pateikt cik precīzi, bet kaut ko jau tas pasaka par rokas īpašnieku. Manā gadījumā aparāts sazīmēja rozā-dzelten-oranžas krāsas, kas samulsināja sievieti pie aparātiem uz kādu brīdi, lieki piebilst - arī mani. Lai nu kā, aparāts mani iepriecināja ar vēsti, ka viss esot lieliski, bet tikai mazliet par daudz domāšanas un stresošanas, kam es arī piekrītu. Visā visumā interesants pasākums pa Ls 5.

Nesen sev atklāju Geocaching. Cilvēki jebkur apkārtējā vidē – vizuāli, vēsturiski vai kā citādi interesantās vietās izveido slēpņus (kastīte, bundža vai jebkas cits, kur iekšpusē logbook, zīmulis + dažāds staffs), netā uz kartes tos atzīmē un slepenā pārsteigumu apmaiņa var sākties.

Tas man atsauca atmiņā to, ko lasīju par ARG (Alternate Reality Game), atceros, piemēram, Majestic, kas izgāzās dēļ nelielā pieprasījuma. Tā bija datorspēle, kuras robežas vairs nebija tik strikti novilktas starp virtuālo un reālo pasauli. Pievienojoties spēles videi, cilvēks sevi pakļāva zvaniem no „slepenajiem aģentiem”, uz pastkasti plūda kodētas telegrammas un vēstules, e-spams, fiktīvas mājaslapas u.c. informācijas gūzma. Tagad fantazēju - vēl mazliet trakāk – spēļu industrijas noalgoti aģenti, kas tev ikdienā izseko, aģenti, kas iefiltrējas paziņu/draugu lokā, mistiski personāži ar slepenajiem uzdevumiem, kuri tev jāatklāj, un tu maksā par savu paranoju. Principā cilvēkiem patīk baidīties, ja viņi saprot, ka ir kaut kāda drošības aizmugure, kad to visu var izbeigt.

No nelielās atkāpes turpinot, atklājot sev pirmo slēpni es sajutos mazliet virtuāli –mana anonimitāte, piederība kādam underground klubam, iesaistīto cilvēku iztēlošanās.
--
Tiltiņš, kura vaibsti katru gadu mainās – pār Spilves grāvi ceļā uz vienu no slēpņiem.

Sapnis, no kura pamožoties teicu OMG, un ķēru pēc savas sapņu kladītes.
Ļoti, ļoti dzīvs. Pārvietojos pa alternatīvo Rīgu, vismaz man tā ļoti šķiet. Jūtos tā, it kā būtu bijis šeit jau mūžību(1), bet reizē pēkšņi vairs neko nesaprotu. Viss sākas ar to, ka es meklēju poliklīniku, kur ķirurgi varētu apskatīt manu brūci. Tā ir ļoti nelāga brūce, liels, dziļš, līks šņāpiens labajā sānā(2). Blakus šņāpienam pamanu milzīgu tulznu. Jūs jau ziniet, ka tulznu pārduršana ir jautra lieta, tas arī tiek izdarīts iztecinot limfu tieši uz asfalta. Padomāju - cik nehigēniski, asfalts jau tā izskatās dramatisks, suņu nočurāts.
Pārvietojos zemā lidojumā, mazliet pietupies un izpletis rokas sāņus līdzsvaram. Gandrīz kā skeiteris bez dēļa. Līdzās sliedes kā Gauja vijas kopā ar joņojošu tramvaju. Esmu uzlidinājies uz lielas ielas, kurai pa vidu šaura saliņa ar apstādījumiem. Cilvēki mierīgi pārvietojas gar saliņu, traucos ātri tiem pa vidu un jūtos kruts. Nogriežos pa kreisi pie kādas ēkas, kas varētu būt poliklīnika. Apstājos no sava vieglā lidojuma, ietriecoties sarkanbrūnā, vecā automašīnā (nemāku eleganti nobremzēt). Pētu, pētu - ēka līdzīga metro stacijām, noteikti nav poliklīnika. Būvēta no ķieģeļiem, atgādina centrāltirgus spīķeru ēku, taču ar stiklotu jumtu. Ar eskalatoru var nokļūt zemākā līmenī, šur tur iekšpusē daži kioskiņi, samērā daudz ļaužu. Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs pretzagļu sistēmai, kas veikalos pīkst. Droši vien domāts advancētiem e-taloniem.
Viss. Esmu apjucis, un man vajag poliklīniku. Ārā jau tumšs. Sastopu draudzīgu sievieti gados, jautāju pēc poliklīnikas - "taisni un pa labi" - skan atbilde. Uz brīdi stāvu un blisinos. Apkārt daudz veclaicīgu ēku, daudzas ir monumentālas, līdzīgas dievnamiem, platas ielas ar bruģi. Dominantā arhitektūra velk uz kaut ko līdzīgu Fr. Brīvzemnieka pamatskolai (aizmirsu stilu, mākslas vēsturē man ir četrinieks). Pēc brīža atkal uzduros tai pašai sievietei, šķiet ka viņa ir tikpat apjukusi kā es. Ievēroju sīkāk viņas iezīmes - samērā kalsna, šāda tāda krunciņa, kastaņbrūni mati līdz pleciem, ne pārāk kupli, dzīvespriecīga, zinātkāra (atkal vēlos piebilst, ka tas viss šķiet ļoti, ļoti reāls). Nolemjam doties kopā pa samērā šauru ieliņu augšup tādā kā kalnā. Ievēroju, ka ielu nosaukumi, zilās šiltītes ir krievu valodā, dīvaini. Apsveru iespēju par sapņa iespējamību, bet man ir grūti tam noticēt, jo viss šķiet tik sasodīti reāls. Es pat jokodamies stāstu par to savai kompanjonei un smejos, kā es cenšos gaisā raidīt plazmas(lol) lodes. Kāpjam Doma baznīcā, bet tā nav ŠĪ Doma baznīca, stāstu, ka esmu bijis Doma baznīcā un, toč, tas nav tas, ko es tagad redzu. Pilns ar ļaužiem. Diezgan dīvaini, ka jaušu ļoti stipru kopības sajūtu, kaut gan faktiski tie ir pilnīgi sveši, atšķirīgi cilvēki (tā es saku tagad no pašreizējā skatu punkta). Un tad vēl es visu laiku vāros kā putraskatls, pat dzērumā es neesmu tik ekstraverts. Vēl pašās beigās visi ļauži izdomā joka pēc apskaut vienu manu vecu paziņu, kuru samanu pūlī. Paziņas reakcija - wtf, ievēroju, ka viņam ar zāli notraipīts deguns, tāds zaļš. Ļaužiem stāstu, ka tieši to esmu vēlējies, ar svaigām acīm uztvert jau pierasto, fascinējos. Pamožos.

(1)Cilvēka apziņa ir viegli piemuļķojama, it sevišķi sapnī. Gluži teātrī scenogrāfs panāk dažādus efektus, piemēram, spēlējas ar laika plūdumu izmantojot dekorāciju maiņas, vai arī maina telpas perspektīvi, prāts izpēlē dažādus neticamus jokus un reizē arī pats tam notic. Vēlētos piebilst John Lilly diezgan slaveno izteikumu:

"In the province of the mind, what one believes to be true is true or becomes true, within certain limits to be found experientially and experimentally. These limits are further beliefs to be transcended. In the mind, there are no limits."

(2)Pirms tam man bija ievainojums kreisajā sānā. Organisms mīl simetriju? lol un starp citu man tagad labais sāns ir ļoti jūtīgs, protams, to var skaidrot ar to, ka esmu to vienkārši nogulējis. Bet vispār es domāju, ka noteikti ir kaut kāds psihosomatiskais prikols tajā visā.

Piefiksēju, ka man ļoti patīk sēdēt Ķīpsalā pie RTU kolonnām, kad apkārt gandrīz neviena nav, kaut ko ēst un mazliet grādīgu dzert, šo to atmest vārnām un smieties par viņu tramīgo lēkšošanu. Šī teritorija man šķiet kā liela savvaļas virtuve, un virtuvēs bieži mēdz būt laba gaisotne.

Eh, no vienkārša nobrāzuma uz gurnakaula esmu iedzīvojies maktenā iekaisumā, šodien pat nācās ļauties skalpelim, lai tiktu vaļā no strutām. Bija pat tādas zaļas. Pirmīt šķita, ka pats zaļums ir kaut kas slikts, tipa kaut kas sācis jau teju vai pūt (lol), bet nē, kā izrādās zaļajās strutās tieši ir vairāk antibakteriālā proteīna (tā saka visgudrā wikipēdija). Bet tomēr neturiet strutas sevī. Latīņiem pat ir aforisms "Ubi pus, ibi evacua" jeb "where there is pus, there evacuate it".

Šodien beidzot pie viena igauņa izmēģināju akurāt šādu te izolācijas vannu.



Sensoro maņu izolācijas vanna ir noslēgta tipa objekts, pildīts ar sālsūdeni (MgSO4+7H2O) pietiekamā koncentrācijā, lai ķermenis brīvi peldētu pa šķidruma virsmu. Gaisa un šķidruma temperatūra ir tāda, lai ķermenim izzustu šķirtne starp ārējo un iekšējo vidi. Brīvā peldēšana rada bezsvara stāvokļa ilūziju. Vannas iekšpuse noslēgtā stāvoklī ir absolūti tumša, sienas ir skaņu necaurlaidīgas.

Pirms tam biju krietni palasījis par dažādām pieredzēm, efektiem, sākot no vienkāršas relaksācijas un beidzot ar dažādiem spilgtiem psihodēliskiem pārdzīvojumiem. Centos sevi īpaši nenoskaņot uz kaut ko konkrētu, domāju, kas būs, tas būs.

Vannā kopumā pavadīju ~1h 15min. Sākumā mani pārsteidz sālsūdens, nekad neesmu peldējies tik blīvā šķidrumā. Vannā valda savdabīgs aromāts, laikam no paša sāls. Mēģinu iekārtoties, sākumā triecos pret sienām, pamazām nostabilizējos. Par laimi vannai sildelementi bija izkārtoti pa perimetru, kas konvekcijas rezultātā notur ķermeni daudzmaz centrā (ņemšu vērā būvējot savu vannu). Dzirdu kā skan mana kakla saspringušie muskuļi, cenšos atslābināties, brīžiem nekontrolēti noraustas, te roka vai kāja. Nez kāpēc liekas, ka ķermenis pats no sevis ceļas kājās. Zūd izpratne par roku patieso izvietojumu. Pārāk daudz domāju par elpošanu, kaut gan zinu, ka par to galīgi nav jāsatraucas - ķermenis pats ar visu tiek galā. Šaumīgi traucē siekalu rīšanas reflekss, kas kļūst aizvien uzmācīgāks. Pamazām esmu kļuvis par veidojumu, kas to vien dara kā nenormālā skaļumā rij siekalas, jo vairāk par to domā, jo trakāk. Pārcilāju dažādas bernības atmiņas, atceros savu pirmo skolu, mēģinu to visu vizualizēt, tas sanāk ļoti viegli, laižos tādā kā brīvā asociāciju virknē, bet tas visā visumā ir diezgan garlaicīgi, old stuff. Mazliet sāk sāpēt galva. Bet vispār secinu, ka pamazām esmu iejuties vannā, domāju, varētu pabalansēt uz miega robežas, ļaujos vēl dziļākam atslābumam, bet, dritvaikociņ.. sāk spēlēt kaut kāda melodija, no spīkerīšiem vannā, kas liecina, ka mans laiks ir pagājis..eh.

Man ar šo laiku šoreiz bija par maz. Iespējams traucēja zināmas ilūzijas, saspringums, ka jāiekļaujas kaut kādā konkrētā periodā, btw pirmā reize n stuff. Biju pārsteigts, ka āda kā tas parasti ir peldoties ūdeņos ilgāku laiku, galīgi nebija sačervelējusies pirkstos.

Bet relaksējies es tiktiešām biju baigi labi, vairākas stundas gribējās vienkārši smaidīt.

Bioshock - spēle, kur manuprāt varētu būt labi parādīts, kas notiktu, ja intelektuālā, ģeniālā sabiedrībā ego iegūtu vispārēju dominanci. Tiek izveidota utopiska pilsēta dziļi okeāna dzīlēs - Rapture - perfektā pasaule, dižiem cilvēkiem ar mērķi atkratīties no "parazītiem" parastajā pasaulē. Spēlētājs ierodas brīdī, kas pilsēta ir uz sabrukšanas robežas, no lielajiem , skaistajiem iluminatoriem caur plaisām sūcas ūdens, radot sajūtu, ka kuru katru mirkli skaistās zāles izslaucīs nežēlīga lavīna.
Principā spēle ir (FPS) pirmās personas šūteris un adventure-action krustojums, kaut gan šajā gadījumā man negribētos lietot vārdu "šūteris" - spēle ir pārāk filigrāna priekš šī vārda. Patiesībā es to ierindoju starp nedaudzajām dižspēlēm-mākslas darbiem. Spēlējamība, sižets, dialogi (monologi), kustības, vispārējais vizālais un audiālais noformējums ir augstā līmenī.
Šaušana spēlēs mani nogurdina, augsti vērtēju atmosfērisko aspektu un šeit tas ir izdevies gods godam. Pastaigas caur skaisti dekorētiem ArtDeco gaiteņiem un zālēm, šur un tur parādās 50to gadu jazz, klasiskās mūzikas elementi, brīžiem klusākā stūrī dark ambient ar metāla šņirkstoņu un ūdens burbuļošanu.
Spēlei ir tāds īpatnējs šarms ar zināmu humoru, piemēram, man ļoti simpatizēja steampunk veidīgie security bots ar savu jokaino rūkšanu, bezbēdīgā Rapture ģēniju svilpošana savā nodabā, šur tur arī pa dziesmiņai "Jesus Loves me this I know.. for the bible tells me so...". Un tad vēl BigDaddy grūsnā gaudošana un gāzelēšanās pa gaiteņiem. Creepy, bet man patīk.

Domāju, ka šis ir labāks par citiem kompotiem tieši tāpēc, ka tajā ir ķirši ar kauliem. Pirms likšanas burkā tie nav brutāli izķidāti izraujot tiem sirdis, bet gan savā veidā mumificēti. Kaut gan ar mumificēšanu ir tā, ka iekšas tiek izņemtas laukā un saliktas atsevišķos traukos. Iespējams kompots būtu tikpat garšīgs, ja kauliņi būtu izņemti, bet palikuši burkā. Bet varbūt tomēr ir labāk, ka ķirsis ir daudzmaz saglabājis savu individualitāti neskarts. Varbūt šajā burkā pagadījusies laba raža. Enīvei, labs kompots :D

Brauciens uz Ķengaragu viemēr uzdzen vēlmi pakavēties gultā mazliet ilgāk. It sevišķi, ja ir svētdiena un transportiem ir tendence būt tikko aizbraukušiem. Daži sabiedrisko transportu maršruti ir ar rozīnītēm, piemēram, kapu tramvajs nr.11, kur džentelmeņiem pie sēdvietas netikt. Cits stāsts ir tramvajs numur septiņi, kas nerimtīgi sēj forštates esenci pasaulē. Par laimi mēdz būt līdz absurdumam smieklīgi, piemēram, kāds bomžu pārītis ar uzparikti, kas katrā pieturā inerces dēļ ar skaļu troksni izjūk.

Bet vispārībā es reizi pār visām reizēm, gribu sakārtot savas domas. Žēl, ka man šobrīd nav pieejama šāda ierīce.

Šībrīža paradokss - esmu sašutis par kaut ko, mistisks kamols kaklā, nogurums utt., bet reizē jūtu tā visa maznozīmīgumu. Apziņa ir kā tāds nogribējies suns, kurš nedēļu nav redzējis sauli, pilnīgi jāsmejas.

Un jā, prāts var radīt perfektu cietumu. Saistībā ar to es atceros orgasmisku sapni, kur esmu papletis rokas un vējš mani kaut kur pūš prom.

Rau, rau, man uzradies portfolio.

Kad gāju pasnaust biju labi paēdis, šādos gadījumos nekādi dižie sapņi parasti nerādās, lielākoties visādas zemapziņas pelavas.
Tātad eju pa savu veco pagalmu, attēls nav skaidrs, tāda kā iejušanās sapņa vidē. Mēģinu nokļūt dzīvoklī 63., spiežu pogu – nav rezultāta, sašutis spiežu kopā pogas 6 un 3 iznāk veca veča un vēl kāds pensionārs, abi dzenas man pakaļ. Kā izrādās daļa mājas pieder viesnīcai, un dzīvokļu numuri ir viņu pakļautībā. [..] Pensionāri skrienot kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Vīrietis un sieviete, pamatā runā angliski, uzdodu jautājumu vai viņi runā latviski (saprotu, ka viņi ir manas zemapziņas konstrukts un viņiem ir JĀRUNĀ latviski lol). Laižamies lejā pa trepēm. Izeju laukā no mājas, pretim uzrodas kaitinošs cilvēks, uzvedas neadekvāti, šķiet, ka traks, jūtu - sakarīgu dialogu neizspiest, tātad nolemju viņu likvidēt. Skatos tam it kā cauri uz citiem objektiem, šājā gadījumā sienu, tēls pamazām kā spoks izgaist. Ārā ir diezgan nepatīkams laiks, analogs pašreizējam. Esmu nonācis pie Ērgļu un Barona ielas krustojuma reprodukcijas. Pārcilāju atmiņā lietas, ko esmu vēlējies darīt sapnī. Uz bruģa kāds strādnieks remontē sliedes, tuvojos un vēlos parunāties, viņš ar žestiem rāda, ka ir ļoti aizņemts. (piedevām izskatās izbēdzis no trakomājas, tāpēc atstāju viņu savā nodabā). Nujā, tad vēl preti nāk kāds, šķiet pieklājīga izskata vīrs (patiesībā jucis lumpurs) sāk bezjēgā pikoties, nenonāku līdz sakarīgam dialogam. Labi nebūs, gaisinu viņu laukā, bet šis izvairās un jož prom pikoties ar tramvajnieku. Mēģinu mainīt nakti pret dienu, ne gluži sanāk. Skrienu uz Čaka ielas pusi, ļoti lēns process (bieža parādība manos agrākajos sapņos, ka skriešana sagādā nenormālas grūtības), domāju kā ātrāk tikt uz priekšu, šļūcu atmuguriski un trīsreiz apkārt nomainās titled fons guži kā flintstonos. Blakus takšu bāzes stacija, kā pazemes bunkurs. Sev jautāju, kur gan es dodos, atbilde – vēlos paklaiņot. Ar lielu lēcienu nokļūstu uz braucošas vadītāja kabīnītes jumta, mazliet to ielaužu, iekšā divi pārsteigti veči. Diezgan smirdīgi pie izpūtēja, kas, kā jau dažām fūrēm ir pie vadītāja kabīnītes, sapnī, protams, tas nekaitē, un kā izrādās sapnī esmu smēķētājs, aizdedzinu cigareti no karstajām izplūdes gāzēm un kaislīgi vēsajā manierē velku dūmu pieķēries pie tā paša izpūtēja. Izdauzu stiklu kabīnītei no sāniem, jautāju vadītājiem ko viņi ved, esmu pārliecināts, ka kaut ko ēdamu, vēlos lai viņi dod to man. Vīri atbild, ka iekšā ir rūpīgi safasēti āboli, vīnogas, un persiki, un ka man nevajadzētu ārdīties pa kravas nodalījumu, labāk viņš man pats attaisīšot un iedošot ko vajag. Skatos, taisnība, iekšā ir iepriekšminētais, bet izskatās, ka visi augļi ir laika gaitā rūpīgi nokasīti no kūkām, vēl šur tur var redzēt glazējuma atliekas. Der. Šmakstinu iekšā vienu no persiku pusītēm. Pamožos

Nupat nolocīju vairākas tomātmērč-lok-sier-baltmaiz-šķēles, baigā apetīte uzradās nakts vidū. Principā jau apetīte liecina, ka cilvēks ir vesels, tātad ir ok.
Apdomājos par nesen izsapņoto materiālu, ļoti daudz visa kā. Sapņi ir kā tāds bioloģiskās dzīves paplašinājums.
Ko gan labu dara mana apziņa dziļākajos miega slāņos? Kādu rītu pamodos no īpatnēja stāvokļa – pilnīgs melns tukšums, bet pēc sajūtām spriežot ne-negatīvs. Vienkārši vieta, kur nekā cita nav. Tāds kā standby režīms, un melnā vieta - plauktiņš, no kura katru rītu paņemu savu galvu un uzskrūvēju virsū. Biju priecīgs pamosties.

Sēžu, skatos pa logu, pabrauc garām auto ar uzrakstu uz sāniem "Dievs ir visur, bet kristīgajā radio tā ir vairāk"

Pirmā doma skatoties pirmo sēriju - sagremots pa trijiem kuņģiem un galīgi bez garšas palicies, vārdsakot nekas jauns. Tad vēl hronisks Arnolda trūkums un pilns ar ass whore bitches, kas cenšas tikai labi izskatīties. Nelielas intereses pēc novilku arī otru sēriju, sākumā pārmetu reālisma trūkumu, kā, piemēram - Sāra Konora pieceļas no snaudas ar perfektu meikapu, bet dēls saka "u look like shit", kiborgs-miesassargs uzvedas izteikti robotiski, nē nu, protams, tas ir pilnīgi ok, - ja iedomājas pretējo variantu, smaids būtu laupīts. Sāra Konora pirmajās filmās mani vairāk pārliecināja, tā liekas šobrīd, kamēr vēl neesmu pieradis. Noteikti noskatīšos tās divas sezonas, kas šobrīd ir un domāšu pilnīgi pretēji. Kopsavilkumā - ievilka, labs relaxations.

Uzdūros uz šīs filmas lūkojoties, ko jaunu sastrādājis "Fight Club" režisors. Pirmais iespaids pēc nosaukuma un žanriem Drama | Fantasy | Mystery | Romance - varbūt kaut kas līdzīgs "Being John Malkovich", tomēr nē.
Filmas sižets ir aizgūts no tāda paša nosaukuma stāsta. Galvenais tēls, Benžamins piedzimst ar retu slimību - organisma priekšlaicīgu novecošanos un septiņu gadu vecumā izskatās pēc sakrepējuša veča. Par pārsteigumu visiem viņš ar laiku kļūst jaunāks.
Filmas sākumu vēlējos mazliet patīt uz priekšu, apsvēru iespēju pa vidam darīt citas lietas, taču biju izturīgs hehe (daži saka, ka nevarējuši izturēt un izgājuši laukā no kinoteātra, iespējams dažiem dzīvesstāsts un iekšējās pasaules komentāri varētu būt interesantāki). Filma atraisās, galvenais varonis iegūst Breda Pita seju, parādās sievietes un mazliet action. Benžamins izrādās nosvērts cilvēks, ir viedoklis, ka tēli nav izdevušies un nespēj uzrunāt. Tam es nepiekrītu, daži ir izdevušies. Attieksme pret filmu lielā mērā atkarīga no dzīves uztveres, analogs ir pašas filmas sižetā. Laba filma, neatstāja vienaldzīgu un mazliet uzsita emociju.

Kaut gan pamatā neuztveru īsti nopietni viso to jauno gadu atskaites sistēmu, ja gribas svinēt, ir jāsvin. Un mans pagājušās nakts mērķis - izdzīvot - ir izdevies.

Nupat bija sapnis, kur es iejutos Half-Life universā, saistībā ar nupat redzēto Black Mesa : Source treileri. Ak, bērnības atmiņas - ok,ok vispirms atceros kāda man sajūsma radās no Unreal Tournament, kur ar zaļo lāzeršauteni varēja zīmēt svītras uz sienām. Laiks, kad pagalmi bija pilni ar internetkafejnīcām, ja parādījās kāda jauna, tad par to "nedrīkstēja" skaļi runāt, lai nebūtu pārbāzts.
Tad nāca mans pirmais dators un Half-Life. Pazemes militārais komplekss man likās kaut kas grandiozs, atceros burvīgo sajūtu, kad darbība no bunkuriem pārcēlās virszemē un spēlē varēja ieraudzīt debesis.
Daži cilvēki saistībā ar izsludināto Black Mesa: Source saka - baigi labi, cilvēki atkal varēs izbaudīt leģendāro spēli, jo būs mūsdienām atbilstošāka grafika, veco nevarot spēlēt, jo izskatoties pārāk sūdīgi. Lūk, cilvēki ir izlutināti, domāju - kāds kurš nav spēlējis datorspēles, vai arī viņam tā liktos nebaudāma, moš darbotos simtā mērkaķa likums.

Šodien piešķīru savai istabai jaunu seju, šķautņainis nu stalti slej savā postenī, un man ir ļoti daudz vietas, kur likt lietas.



Skatos raidījumu „Ēst ir tavā dabā”, Olte klaiņo pa purvu un vēsta, ka vaivariņš ir halucinogenoīds, kas ļaujot manīt purva garu aiz lūpas aizbāzts - krāsas pastiprinot, bet vairāk gan neko. Pēc vikipēdijas spriežot labāk mutē nebāzt.