vieta virsrakstam
« previous entry | next entry »
Aug. 19th, 2009 | 02:11 pm
Sapnis, no kura pamožoties teicu OMG, un ķēru pēc savas sapņu kladītes.
Ļoti, ļoti dzīvs. Pārvietojos pa alternatīvo Rīgu, vismaz man tā ļoti šķiet. Jūtos tā, it kā būtu bijis šeit jau mūžību(1), bet reizē pēkšņi vairs neko nesaprotu. Viss sākas ar to, ka es meklēju poliklīniku, kur ķirurgi varētu apskatīt manu brūci. Tā ir ļoti nelāga brūce, liels, dziļš, līks šņāpiens labajā sānā(2). Blakus šņāpienam pamanu milzīgu tulznu. Jūs jau ziniet, ka tulznu pārduršana ir jautra lieta, tas arī tiek izdarīts iztecinot limfu tieši uz asfalta. Padomāju - cik nehigēniski, asfalts jau tā izskatās dramatisks, suņu nočurāts.
Pārvietojos zemā lidojumā, mazliet pietupies un izpletis rokas sāņus līdzsvaram. Gandrīz kā skeiteris bez dēļa. Līdzās sliedes kā Gauja vijas kopā ar joņojošu tramvaju. Esmu uzlidinājies uz lielas ielas, kurai pa vidu šaura saliņa ar apstādījumiem. Cilvēki mierīgi pārvietojas gar saliņu, traucos ātri tiem pa vidu un jūtos kruts. Nogriežos pa kreisi pie kādas ēkas, kas varētu būt poliklīnika. Apstājos no sava vieglā lidojuma, ietriecoties sarkanbrūnā, vecā automašīnā (nemāku eleganti nobremzēt). Pētu, pētu - ēka līdzīga metro stacijām, noteikti nav poliklīnika. Būvēta no ķieģeļiem, atgādina centrāltirgus spīķeru ēku, taču ar stiklotu jumtu. Ar eskalatoru var nokļūt zemākā līmenī, šur tur iekšpusē daži kioskiņi, samērā daudz ļaužu. Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs pretzagļu sistēmai, kas veikalos pīkst. Droši vien domāts advancētiem e-taloniem.
Viss. Esmu apjucis, un man vajag poliklīniku. Ārā jau tumšs. Sastopu draudzīgu sievieti gados, jautāju pēc poliklīnikas - "taisni un pa labi" - skan atbilde. Uz brīdi stāvu un blisinos. Apkārt daudz veclaicīgu ēku, daudzas ir monumentālas, līdzīgas dievnamiem, platas ielas ar bruģi. Dominantā arhitektūra velk uz kaut ko līdzīgu Fr. Brīvzemnieka pamatskolai (aizmirsu stilu, mākslas vēsturē man ir četrinieks). Pēc brīža atkal uzduros tai pašai sievietei, šķiet ka viņa ir tikpat apjukusi kā es. Ievēroju sīkāk viņas iezīmes - samērā kalsna, šāda tāda krunciņa, kastaņbrūni mati līdz pleciem, ne pārāk kupli, dzīvespriecīga, zinātkāra (atkal vēlos piebilst, ka tas viss šķiet ļoti, ļoti reāls). Nolemjam doties kopā pa samērā šauru ieliņu augšup tādā kā kalnā. Ievēroju, ka ielu nosaukumi, zilās šiltītes ir krievu valodā, dīvaini. Apsveru iespēju par sapņa iespējamību, bet man ir grūti tam noticēt, jo viss šķiet tik sasodīti reāls. Es pat jokodamies stāstu par to savai kompanjonei un smejos, kā es cenšos gaisā raidīt plazmas(lol) lodes. Kāpjam Doma baznīcā, bet tā nav ŠĪ Doma baznīca, stāstu, ka esmu bijis Doma baznīcā un, toč, tas nav tas, ko es tagad redzu. Pilns ar ļaužiem. Diezgan dīvaini, ka jaušu ļoti stipru kopības sajūtu, kaut gan faktiski tie ir pilnīgi sveši, atšķirīgi cilvēki (tā es saku tagad no pašreizējā skatu punkta). Un tad vēl es visu laiku vāros kā putraskatls, pat dzērumā es neesmu tik ekstraverts. Vēl pašās beigās visi ļauži izdomā joka pēc apskaut vienu manu vecu paziņu, kuru samanu pūlī. Paziņas reakcija - wtf, ievēroju, ka viņam ar zāli notraipīts deguns, tāds zaļš. Ļaužiem stāstu, ka tieši to esmu vēlējies, ar svaigām acīm uztvert jau pierasto, fascinējos. Pamožos.
(1)Cilvēka apziņa ir viegli piemuļķojama, it sevišķi sapnī. Gluži teātrī scenogrāfs panāk dažādus efektus, piemēram, spēlējas ar laika plūdumu izmantojot dekorāciju maiņas, vai arī maina telpas perspektīvi, prāts izpēlē dažādus neticamus jokus un reizē arī pats tam notic. Vēlētos piebilst John Lilly diezgan slaveno izteikumu:
"In the province of the mind, what one believes to be true is true or becomes true, within certain limits to be found experientially and experimentally. These limits are further beliefs to be transcended. In the mind, there are no limits."
(2)Pirms tam man bija ievainojums kreisajā sānā. Organisms mīl simetriju? lol un starp citu man tagad labais sāns ir ļoti jūtīgs, protams, to var skaidrot ar to, ka esmu to vienkārši nogulējis. Bet vispār es domāju, ka noteikti ir kaut kāds psihosomatiskais prikols tajā visā.
Ļoti, ļoti dzīvs. Pārvietojos pa alternatīvo Rīgu, vismaz man tā ļoti šķiet. Jūtos tā, it kā būtu bijis šeit jau mūžību(1), bet reizē pēkšņi vairs neko nesaprotu. Viss sākas ar to, ka es meklēju poliklīniku, kur ķirurgi varētu apskatīt manu brūci. Tā ir ļoti nelāga brūce, liels, dziļš, līks šņāpiens labajā sānā(2). Blakus šņāpienam pamanu milzīgu tulznu. Jūs jau ziniet, ka tulznu pārduršana ir jautra lieta, tas arī tiek izdarīts iztecinot limfu tieši uz asfalta. Padomāju - cik nehigēniski, asfalts jau tā izskatās dramatisks, suņu nočurāts.
Pārvietojos zemā lidojumā, mazliet pietupies un izpletis rokas sāņus līdzsvaram. Gandrīz kā skeiteris bez dēļa. Līdzās sliedes kā Gauja vijas kopā ar joņojošu tramvaju. Esmu uzlidinājies uz lielas ielas, kurai pa vidu šaura saliņa ar apstādījumiem. Cilvēki mierīgi pārvietojas gar saliņu, traucos ātri tiem pa vidu un jūtos kruts. Nogriežos pa kreisi pie kādas ēkas, kas varētu būt poliklīnika. Apstājos no sava vieglā lidojuma, ietriecoties sarkanbrūnā, vecā automašīnā (nemāku eleganti nobremzēt). Pētu, pētu - ēka līdzīga metro stacijām, noteikti nav poliklīnika. Būvēta no ķieģeļiem, atgādina centrāltirgus spīķeru ēku, taču ar stiklotu jumtu. Ar eskalatoru var nokļūt zemākā līmenī, šur tur iekšpusē daži kioskiņi, samērā daudz ļaužu. Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs pretzagļu sistēmai, kas veikalos pīkst. Droši vien domāts advancētiem e-taloniem.
Viss. Esmu apjucis, un man vajag poliklīniku. Ārā jau tumšs. Sastopu draudzīgu sievieti gados, jautāju pēc poliklīnikas - "taisni un pa labi" - skan atbilde. Uz brīdi stāvu un blisinos. Apkārt daudz veclaicīgu ēku, daudzas ir monumentālas, līdzīgas dievnamiem, platas ielas ar bruģi. Dominantā arhitektūra velk uz kaut ko līdzīgu Fr. Brīvzemnieka pamatskolai (aizmirsu stilu, mākslas vēsturē man ir četrinieks). Pēc brīža atkal uzduros tai pašai sievietei, šķiet ka viņa ir tikpat apjukusi kā es. Ievēroju sīkāk viņas iezīmes - samērā kalsna, šāda tāda krunciņa, kastaņbrūni mati līdz pleciem, ne pārāk kupli, dzīvespriecīga, zinātkāra (atkal vēlos piebilst, ka tas viss šķiet ļoti, ļoti reāls). Nolemjam doties kopā pa samērā šauru ieliņu augšup tādā kā kalnā. Ievēroju, ka ielu nosaukumi, zilās šiltītes ir krievu valodā, dīvaini. Apsveru iespēju par sapņa iespējamību, bet man ir grūti tam noticēt, jo viss šķiet tik sasodīti reāls. Es pat jokodamies stāstu par to savai kompanjonei un smejos, kā es cenšos gaisā raidīt plazmas(lol) lodes. Kāpjam Doma baznīcā, bet tā nav ŠĪ Doma baznīca, stāstu, ka esmu bijis Doma baznīcā un, toč, tas nav tas, ko es tagad redzu. Pilns ar ļaužiem. Diezgan dīvaini, ka jaušu ļoti stipru kopības sajūtu, kaut gan faktiski tie ir pilnīgi sveši, atšķirīgi cilvēki (tā es saku tagad no pašreizējā skatu punkta). Un tad vēl es visu laiku vāros kā putraskatls, pat dzērumā es neesmu tik ekstraverts. Vēl pašās beigās visi ļauži izdomā joka pēc apskaut vienu manu vecu paziņu, kuru samanu pūlī. Paziņas reakcija - wtf, ievēroju, ka viņam ar zāli notraipīts deguns, tāds zaļš. Ļaužiem stāstu, ka tieši to esmu vēlējies, ar svaigām acīm uztvert jau pierasto, fascinējos. Pamožos.
(1)Cilvēka apziņa ir viegli piemuļķojama, it sevišķi sapnī. Gluži teātrī scenogrāfs panāk dažādus efektus, piemēram, spēlējas ar laika plūdumu izmantojot dekorāciju maiņas, vai arī maina telpas perspektīvi, prāts izpēlē dažādus neticamus jokus un reizē arī pats tam notic. Vēlētos piebilst John Lilly diezgan slaveno izteikumu:
"In the province of the mind, what one believes to be true is true or becomes true, within certain limits to be found experientially and experimentally. These limits are further beliefs to be transcended. In the mind, there are no limits."
(2)Pirms tam man bija ievainojums kreisajā sānā. Organisms mīl simetriju? lol un starp citu man tagad labais sāns ir ļoti jūtīgs, protams, to var skaidrot ar to, ka esmu to vienkārši nogulējis. Bet vispār es domāju, ka noteikti ir kaut kāds psihosomatiskais prikols tajā visā.