vieta virsrakstam

Aug. 19th, 2009 | 02:11 pm

Sapnis, no kura pamožoties teicu OMG, un ķēru pēc savas sapņu kladītes.
Ļoti, ļoti dzīvs. Pārvietojos pa alternatīvo Rīgu, vismaz man tā ļoti šķiet. Jūtos tā, it kā būtu bijis šeit jau mūžību(1), bet reizē pēkšņi vairs neko nesaprotu. Viss sākas ar to, ka es meklēju poliklīniku, kur ķirurgi varētu apskatīt manu brūci. Tā ir ļoti nelāga brūce, liels, dziļš, līks šņāpiens labajā sānā(2). Blakus šņāpienam pamanu milzīgu tulznu. Jūs jau ziniet, ka tulznu pārduršana ir jautra lieta, tas arī tiek izdarīts iztecinot limfu tieši uz asfalta. Padomāju - cik nehigēniski, asfalts jau tā izskatās dramatisks, suņu nočurāts.
Pārvietojos zemā lidojumā, mazliet pietupies un izpletis rokas sāņus līdzsvaram. Gandrīz kā skeiteris bez dēļa. Līdzās sliedes kā Gauja vijas kopā ar joņojošu tramvaju. Esmu uzlidinājies uz lielas ielas, kurai pa vidu šaura saliņa ar apstādījumiem. Cilvēki mierīgi pārvietojas gar saliņu, traucos ātri tiem pa vidu un jūtos kruts. Nogriežos pa kreisi pie kādas ēkas, kas varētu būt poliklīnika. Apstājos no sava vieglā lidojuma, ietriecoties sarkanbrūnā, vecā automašīnā (nemāku eleganti nobremzēt). Pētu, pētu - ēka līdzīga metro stacijām, noteikti nav poliklīnika. Būvēta no ķieģeļiem, atgādina centrāltirgus spīķeru ēku, taču ar stiklotu jumtu. Ar eskalatoru var nokļūt zemākā līmenī, šur tur iekšpusē daži kioskiņi, samērā daudz ļaužu. Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs pretzagļu sistēmai, kas veikalos pīkst. Droši vien domāts advancētiem e-taloniem.
Viss. Esmu apjucis, un man vajag poliklīniku. Ārā jau tumšs. Sastopu draudzīgu sievieti gados, jautāju pēc poliklīnikas - "taisni un pa labi" - skan atbilde. Uz brīdi stāvu un blisinos. Apkārt daudz veclaicīgu ēku, daudzas ir monumentālas, līdzīgas dievnamiem, platas ielas ar bruģi. Dominantā arhitektūra velk uz kaut ko līdzīgu Fr. Brīvzemnieka pamatskolai (aizmirsu stilu, mākslas vēsturē man ir četrinieks). Pēc brīža atkal uzduros tai pašai sievietei, šķiet ka viņa ir tikpat apjukusi kā es. Ievēroju sīkāk viņas iezīmes - samērā kalsna, šāda tāda krunciņa, kastaņbrūni mati līdz pleciem, ne pārāk kupli, dzīvespriecīga, zinātkāra (atkal vēlos piebilst, ka tas viss šķiet ļoti, ļoti reāls). Nolemjam doties kopā pa samērā šauru ieliņu augšup tādā kā kalnā. Ievēroju, ka ielu nosaukumi, zilās šiltītes ir krievu valodā, dīvaini. Apsveru iespēju par sapņa iespējamību, bet man ir grūti tam noticēt, jo viss šķiet tik sasodīti reāls. Es pat jokodamies stāstu par to savai kompanjonei un smejos, kā es cenšos gaisā raidīt plazmas(lol) lodes. Kāpjam Doma baznīcā, bet tā nav ŠĪ Doma baznīca, stāstu, ka esmu bijis Doma baznīcā un, toč, tas nav tas, ko es tagad redzu. Pilns ar ļaužiem. Diezgan dīvaini, ka jaušu ļoti stipru kopības sajūtu, kaut gan faktiski tie ir pilnīgi sveši, atšķirīgi cilvēki (tā es saku tagad no pašreizējā skatu punkta). Un tad vēl es visu laiku vāros kā putraskatls, pat dzērumā es neesmu tik ekstraverts. Vēl pašās beigās visi ļauži izdomā joka pēc apskaut vienu manu vecu paziņu, kuru samanu pūlī. Paziņas reakcija - wtf, ievēroju, ka viņam ar zāli notraipīts deguns, tāds zaļš. Ļaužiem stāstu, ka tieši to esmu vēlējies, ar svaigām acīm uztvert jau pierasto, fascinējos. Pamožos.

(1)Cilvēka apziņa ir viegli piemuļķojama, it sevišķi sapnī. Gluži teātrī scenogrāfs panāk dažādus efektus, piemēram, spēlējas ar laika plūdumu izmantojot dekorāciju maiņas, vai arī maina telpas perspektīvi, prāts izpēlē dažādus neticamus jokus un reizē arī pats tam notic. Vēlētos piebilst John Lilly diezgan slaveno izteikumu:

"In the province of the mind, what one believes to be true is true or becomes true, within certain limits to be found experientially and experimentally. These limits are further beliefs to be transcended. In the mind, there are no limits."

(2)Pirms tam man bija ievainojums kreisajā sānā. Organisms mīl simetriju? lol un starp citu man tagad labais sāns ir ļoti jūtīgs, protams, to var skaidrot ar to, ka esmu to vienkārši nogulējis. Bet vispār es domāju, ka noteikti ir kaut kāds psihosomatiskais prikols tajā visā.
Tags:

Mūžīgā zibenstaka | Piemetināt | Add to Memories


vieta virsrakstam

Feb. 15th, 2009 | 01:55 am

Kad gāju pasnaust biju labi paēdis, šādos gadījumos nekādi dižie sapņi parasti nerādās, lielākoties visādas zemapziņas pelavas.
Tātad eju pa savu veco pagalmu, attēls nav skaidrs, tāda kā iejušanās sapņa vidē. Mēģinu nokļūt dzīvoklī 63., spiežu pogu – nav rezultāta, sašutis spiežu kopā pogas 6 un 3 iznāk veca veča un vēl kāds pensionārs, abi dzenas man pakaļ. Kā izrādās daļa mājas pieder viesnīcai, un dzīvokļu numuri ir viņu pakļautībā. [..] Pensionāri skrienot kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Vīrietis un sieviete, pamatā runā angliski, uzdodu jautājumu vai viņi runā latviski (saprotu, ka viņi ir manas zemapziņas konstrukts un viņiem ir JĀRUNĀ latviski lol). Laižamies lejā pa trepēm. Izeju laukā no mājas, pretim uzrodas kaitinošs cilvēks, uzvedas neadekvāti, šķiet, ka traks, jūtu - sakarīgu dialogu neizspiest, tātad nolemju viņu likvidēt. Skatos tam it kā cauri uz citiem objektiem, šājā gadījumā sienu, tēls pamazām kā spoks izgaist. Ārā ir diezgan nepatīkams laiks, analogs pašreizējam. Esmu nonācis pie Ērgļu un Barona ielas krustojuma reprodukcijas. Pārcilāju atmiņā lietas, ko esmu vēlējies darīt sapnī. Uz bruģa kāds strādnieks remontē sliedes, tuvojos un vēlos parunāties, viņš ar žestiem rāda, ka ir ļoti aizņemts. (piedevām izskatās izbēdzis no trakomājas, tāpēc atstāju viņu savā nodabā). Nujā, tad vēl preti nāk kāds, šķiet pieklājīga izskata vīrs (patiesībā jucis lumpurs) sāk bezjēgā pikoties, nenonāku līdz sakarīgam dialogam. Labi nebūs, gaisinu viņu laukā, bet šis izvairās un jož prom pikoties ar tramvajnieku. Mēģinu mainīt nakti pret dienu, ne gluži sanāk. Skrienu uz Čaka ielas pusi, ļoti lēns process (bieža parādība manos agrākajos sapņos, ka skriešana sagādā nenormālas grūtības), domāju kā ātrāk tikt uz priekšu, šļūcu atmuguriski un trīsreiz apkārt nomainās titled fons guži kā flintstonos. Blakus takšu bāzes stacija, kā pazemes bunkurs. Sev jautāju, kur gan es dodos, atbilde – vēlos paklaiņot. Ar lielu lēcienu nokļūstu uz braucošas vadītāja kabīnītes jumta, mazliet to ielaužu, iekšā divi pārsteigti veči. Diezgan smirdīgi pie izpūtēja, kas, kā jau dažām fūrēm ir pie vadītāja kabīnītes, sapnī, protams, tas nekaitē, un kā izrādās sapnī esmu smēķētājs, aizdedzinu cigareti no karstajām izplūdes gāzēm un kaislīgi vēsajā manierē velku dūmu pieķēries pie tā paša izpūtēja. Izdauzu stiklu kabīnītei no sāniem, jautāju vadītājiem ko viņi ved, esmu pārliecināts, ka kaut ko ēdamu, vēlos lai viņi dod to man. Vīri atbild, ka iekšā ir rūpīgi safasēti āboli, vīnogas, un persiki, un ka man nevajadzētu ārdīties pa kravas nodalījumu, labāk viņš man pats attaisīšot un iedošot ko vajag. Skatos, taisnība, iekšā ir iepriekšminētais, bet izskatās, ka visi augļi ir laika gaitā rūpīgi nokasīti no kūkām, vēl šur tur var redzēt glazējuma atliekas. Der. Šmakstinu iekšā vienu no persiku pusītēm. Pamožos
Tags:

Mūžīgā zibenstaka | Piemetināt | Add to Memories