vieta virsrakstam
« previous entry | next entry »
Feb. 15th, 2009 | 01:55 am
Kad gāju pasnaust biju labi paēdis, šādos gadījumos nekādi dižie sapņi parasti nerādās, lielākoties visādas zemapziņas pelavas.
Tātad eju pa savu veco pagalmu, attēls nav skaidrs, tāda kā iejušanās sapņa vidē. Mēģinu nokļūt dzīvoklī 63., spiežu pogu – nav rezultāta, sašutis spiežu kopā pogas 6 un 3 iznāk veca veča un vēl kāds pensionārs, abi dzenas man pakaļ. Kā izrādās daļa mājas pieder viesnīcai, un dzīvokļu numuri ir viņu pakļautībā. [..] Pensionāri skrienot kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Vīrietis un sieviete, pamatā runā angliski, uzdodu jautājumu vai viņi runā latviski (saprotu, ka viņi ir manas zemapziņas konstrukts un viņiem ir JĀRUNĀ latviski lol). Laižamies lejā pa trepēm. Izeju laukā no mājas, pretim uzrodas kaitinošs cilvēks, uzvedas neadekvāti, šķiet, ka traks, jūtu - sakarīgu dialogu neizspiest, tātad nolemju viņu likvidēt. Skatos tam it kā cauri uz citiem objektiem, šājā gadījumā sienu, tēls pamazām kā spoks izgaist. Ārā ir diezgan nepatīkams laiks, analogs pašreizējam. Esmu nonācis pie Ērgļu un Barona ielas krustojuma reprodukcijas. Pārcilāju atmiņā lietas, ko esmu vēlējies darīt sapnī. Uz bruģa kāds strādnieks remontē sliedes, tuvojos un vēlos parunāties, viņš ar žestiem rāda, ka ir ļoti aizņemts. (piedevām izskatās izbēdzis no trakomājas, tāpēc atstāju viņu savā nodabā). Nujā, tad vēl preti nāk kāds, šķiet pieklājīga izskata vīrs (patiesībā jucis lumpurs) sāk bezjēgā pikoties, nenonāku līdz sakarīgam dialogam. Labi nebūs, gaisinu viņu laukā, bet šis izvairās un jož prom pikoties ar tramvajnieku. Mēģinu mainīt nakti pret dienu, ne gluži sanāk. Skrienu uz Čaka ielas pusi, ļoti lēns process (bieža parādība manos agrākajos sapņos, ka skriešana sagādā nenormālas grūtības), domāju kā ātrāk tikt uz priekšu, šļūcu atmuguriski un trīsreiz apkārt nomainās titled fons guži kā flintstonos. Blakus takšu bāzes stacija, kā pazemes bunkurs. Sev jautāju, kur gan es dodos, atbilde – vēlos paklaiņot. Ar lielu lēcienu nokļūstu uz braucošas vadītāja kabīnītes jumta, mazliet to ielaužu, iekšā divi pārsteigti veči. Diezgan smirdīgi pie izpūtēja, kas, kā jau dažām fūrēm ir pie vadītāja kabīnītes, sapnī, protams, tas nekaitē, un kā izrādās sapnī esmu smēķētājs, aizdedzinu cigareti no karstajām izplūdes gāzēm un kaislīgi vēsajā manierē velku dūmu pieķēries pie tā paša izpūtēja. Izdauzu stiklu kabīnītei no sāniem, jautāju vadītājiem ko viņi ved, esmu pārliecināts, ka kaut ko ēdamu, vēlos lai viņi dod to man. Vīri atbild, ka iekšā ir rūpīgi safasēti āboli, vīnogas, un persiki, un ka man nevajadzētu ārdīties pa kravas nodalījumu, labāk viņš man pats attaisīšot un iedošot ko vajag. Skatos, taisnība, iekšā ir iepriekšminētais, bet izskatās, ka visi augļi ir laika gaitā rūpīgi nokasīti no kūkām, vēl šur tur var redzēt glazējuma atliekas. Der. Šmakstinu iekšā vienu no persiku pusītēm. Pamožos
Tātad eju pa savu veco pagalmu, attēls nav skaidrs, tāda kā iejušanās sapņa vidē. Mēģinu nokļūt dzīvoklī 63., spiežu pogu – nav rezultāta, sašutis spiežu kopā pogas 6 un 3 iznāk veca veča un vēl kāds pensionārs, abi dzenas man pakaļ. Kā izrādās daļa mājas pieder viesnīcai, un dzīvokļu numuri ir viņu pakļautībā. [..] Pensionāri skrienot kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Vīrietis un sieviete, pamatā runā angliski, uzdodu jautājumu vai viņi runā latviski (saprotu, ka viņi ir manas zemapziņas konstrukts un viņiem ir JĀRUNĀ latviski lol). Laižamies lejā pa trepēm. Izeju laukā no mājas, pretim uzrodas kaitinošs cilvēks, uzvedas neadekvāti, šķiet, ka traks, jūtu - sakarīgu dialogu neizspiest, tātad nolemju viņu likvidēt. Skatos tam it kā cauri uz citiem objektiem, šājā gadījumā sienu, tēls pamazām kā spoks izgaist. Ārā ir diezgan nepatīkams laiks, analogs pašreizējam. Esmu nonācis pie Ērgļu un Barona ielas krustojuma reprodukcijas. Pārcilāju atmiņā lietas, ko esmu vēlējies darīt sapnī. Uz bruģa kāds strādnieks remontē sliedes, tuvojos un vēlos parunāties, viņš ar žestiem rāda, ka ir ļoti aizņemts. (piedevām izskatās izbēdzis no trakomājas, tāpēc atstāju viņu savā nodabā). Nujā, tad vēl preti nāk kāds, šķiet pieklājīga izskata vīrs (patiesībā jucis lumpurs) sāk bezjēgā pikoties, nenonāku līdz sakarīgam dialogam. Labi nebūs, gaisinu viņu laukā, bet šis izvairās un jož prom pikoties ar tramvajnieku. Mēģinu mainīt nakti pret dienu, ne gluži sanāk. Skrienu uz Čaka ielas pusi, ļoti lēns process (bieža parādība manos agrākajos sapņos, ka skriešana sagādā nenormālas grūtības), domāju kā ātrāk tikt uz priekšu, šļūcu atmuguriski un trīsreiz apkārt nomainās titled fons guži kā flintstonos. Blakus takšu bāzes stacija, kā pazemes bunkurs. Sev jautāju, kur gan es dodos, atbilde – vēlos paklaiņot. Ar lielu lēcienu nokļūstu uz braucošas vadītāja kabīnītes jumta, mazliet to ielaužu, iekšā divi pārsteigti veči. Diezgan smirdīgi pie izpūtēja, kas, kā jau dažām fūrēm ir pie vadītāja kabīnītes, sapnī, protams, tas nekaitē, un kā izrādās sapnī esmu smēķētājs, aizdedzinu cigareti no karstajām izplūdes gāzēm un kaislīgi vēsajā manierē velku dūmu pieķēries pie tā paša izpūtēja. Izdauzu stiklu kabīnītei no sāniem, jautāju vadītājiem ko viņi ved, esmu pārliecināts, ka kaut ko ēdamu, vēlos lai viņi dod to man. Vīri atbild, ka iekšā ir rūpīgi safasēti āboli, vīnogas, un persiki, un ka man nevajadzētu ārdīties pa kravas nodalījumu, labāk viņš man pats attaisīšot un iedošot ko vajag. Skatos, taisnība, iekšā ir iepriekšminētais, bet izskatās, ka visi augļi ir laika gaitā rūpīgi nokasīti no kūkām, vēl šur tur var redzēt glazējuma atliekas. Der. Šmakstinu iekšā vienu no persiku pusītēm. Pamožos